Ko slēpj kategoriskums

2014. gada 17. janvāris 00:00

Es zinu, visu zinu, arī to, kas citiem aiz ādas! Man ir taisnība, bet jūs neko nejēdzat! Tas nevar būt, jo... nevar būt! Šis ēdiens nav baudāms, jo mamma tā negatavoja. Ja neproti datorā izdarīt kā es, ej puķes tirgot! Citādi audzinātais, attīstītais un domājošais – atšķirīgais - ir nejēga, pelnījis nosodījumu un nicinājumu!
Kamēr augsta pašapziņa ir viena no laimīga cilvēka īpašībām, kategoriskums, viszinība kavē produktīvu darbu kolektīvā, posta mikroklimatu ģimenē un saskaņu sabiedrībā. Pats bargais tiesātājs, vērtētājs, pamācītājs vienlaikus jūtas gan kā situācijas noteicējs, gan kā pietiekami nenovērtēts, nesaprasts, nepelnīti atgrūsts upuris.

Muļķīgi un kaitīgi
“Kļūt iedomīgam nozīmē uzskatīt sevi par gudrāku, pārāku pār citiem, būt lepnam, uzpūtīgam. Savukārt vīzdegunis ir tas, kurš ceļ gaisā degunu, ir augstprātīgs, savu viedokli bieži pauž kategoriskā, noteiktā un stingrā, citus aizvainojošā tonī,” jēdzienus skaidro V. Dala vārdnīca.
Viszinība kā lepnības izpausme nozīmē arī nevēlēšanos dzirdēt sev adresētas kritiskas piezīmes: es pats zinu, gan ko un kā pareizi darīt, gan kā pareizi dzīvot. Uzvedībā parādās pārliecība: kas jūs tādi esat, ka gribat man ko pierādīt? Tas ir viens no situācijas nepieņemšanas variantiem. Neticīgais Toms. Nevēlēšanās neko dzirdēt, neko atzīt, neko ievērot. Nereaģējot uz ieteikumiem, brīdinājumiem, cilvēks izveido situāciju, ka iepriekš neapgūtā, nesaprastā mācību stunda ir jāapgūst vēlreiz, bet jau skarbākos apstākļos.
“Mēs katrs esam unikāla personība ar sev raksturīgām iezīmēm un prasmēm veidot attiecības un saskarsmi ar citiem. Dzīvojam pasaulē ar noteiktu spēka un ietekmes struktūru, pie kuras esam tik ļoti pieraduši, ka uztveram kā pašsaprotamu,” skaidro psiholoģe Inese Birģele. Kategoriskums un viszinība ir lepnības pūķa divas galvas, ko iezīmē valdonība, uzstājība, spītība, pašpārliecinātība, neatlaidība, neatkarība. Kategoriskums nepieļauj iebildumus, pieprasa pakļaušanos. Šāda tipa cilvēkiem ir diezgan agresīvs, dominējošs raksturs, viņi nepieņem pretrunas vai atteikumus, dod bezierunu komandas. Visspilgtāk tas izpaužas konfliktsituācijās, un par to nākas maksāt. Ar bērnu, kurš nekad nepiekāpjas rotaļu biedriem, vienaudži negrib draudzēties. Puisi, kurš iemīlējies savos uzskatos un paradumos, meitenes ātri vien “atkož” un “atšuj”. Bet dzīvesbiedri, kas nav gatavi meklēt kopsaucējus, nonāk pie šķiršanās.

Kā sauc, tā atskan
“Kategoriskumam ir saikne ar bailēm un agresiju. Mēs nevēlamies atteikties no savas ietekmes, baidāmies izpostīt labo slavu, izdarīt nepareizu gājienu, atklāt vājumu, tikt par kaut ko vainoti, zaudēt autoritāti, izrādīt savu emocionalitāti. Šīs ar bezspēcību saistītās situācijas stimulē agresiju. Agresijas pamatā vienmēr ir bailes, un agresija vairo agresiju. Diskusijā atbildes parasti saņemam tieši tādā intonācijā, kādā esam izteikuši jautājumu. Mūsu balss tonī, žestos, izvēlētajās frāzēs tiek iekļauti visdažādākie agresijas signāli. Pārmēru liels kategoriskums nevedina uz sadarbību un sapratni ne profesionālajās, ne partnerattiecībās, ne arī pieaugušo attiecībās ar bērniem,” atgādina I. Birģele.
Objektīvs vērtējums un pašpaļāvība nekad nerada agresiju. Saprotot, ka jebkura saskarsme ir līdztiesīga, arī starp priekšnieku un padoto, uzvara zaudē savu izšķirošo nozīmi. Tikai uz varu balstītām attiecībām (kurš te boss?) nav nākotnes. Komandas darbu, tāpat kā gaisotni ģimenē, efektīvāk uzlabo sadarbība, nevis kategoriskas pavēles. Tomēr varam izteikt autoritatīvu prasību, tajā pašā laikā uzklausot arī citu atbildi vai ieteikumus.
Tēmu “kategoriskums” apspriež arī sociālo tīklu lietotāji. Kārlis, foruma dalībnieks, sašutis par melnajiem komentāriem: “Ja savu viedokli vienkārši izklāsta, tas ir normāli. Diemžēl liela daļa šeit kvernējošo praktizē viedokļa uzspiešanu bez paskaidrojumiem, toties ar citu aizvainošanu.” Agnese ir pārliecināta, ka vārdi “tā ne” ved strupceļā. Sapratne ir redzēšana, kur minēto apgalvojumu ievīt kopīgajā ķēdē. Lozungu “Tikai tā un citādāk nekā!” neatbalsta neviens, un izkristalizējas doma, ka kategoriskums ir inteliģences, emocionālā līdzsvara trūkums.

Personība veidojas ģimenē
Indivīda raksturu veido temperaments plus audzināšana. No vecākiem mēs iegūstam zināšanas par pasauli, attiecību veidošanu, bērnu un pieaugušo mijiedarbes stilu, arī par to, kā risināt konfliktus. Tas jau pirmsskolas vecumā neapzināti iespiežas bērna psihē. Izaudzis liels, cilvēks visu atkārto, un tā notiek uzvedības pārmantošana. Ja vecāki prot valdīt pār emocijām, mierīgi izskaidrot savu viedokli, arī atvasei tas nesagādās problēmas. Vismaz uz to tieksies.
Cilvēkam ar pārmēru lielu kategoriskumu ir ļoti grūti veidot emocionāli siltas attiecības. Viņš nespēj pieņemt citu viedokli un atšķirības, jo ir tikai viena – viņa – patiesība. Bet, lai izprastu otru, jāprot interpretēt individuālās psihes variācijas. Kad kaut kas tiek autoritatīvi uzspiests, gribas nevis pakļauties, bet tieši otrādi – pretoties. Šī sajūta pazīstama visiem, un īpaši asi to uztver pusaudži.
“Vispirms, lai tā nav cīņa cīņas pēc, bet diskusija starp divām citādi domājošām pusēm. Jāspēj sniegt saprotamus argumentus, pamatot savu domu. Un jābūt skaidram mērķim, ko vēlos sasniegt,” rast kompromisu rosina psiholoģe.
Ar toleranci parasti saprotam iecietību, spēju panest, paciest. Arī iecietību pasaules uzskata, reliģijas jautājumos. Šādas īpašības piemīt spēcīgām personībām, drosmīgiem cilvēkiem un tādiem, kam nepiemīt augstprātība vai agresivitāte.
“Personības spēks jeb vara ir saistīta ar pašpaļāvību, kas ir nevis mākslīgi radīta vai izdomāta maska nedrošības un baiļu slēpšanai, bet gan patiesa realitātes atzīšana un ticība savām spējām tikt ar to galā pēc labākās sirdsapziņas. Sajūtot to, mēs runājam par starojumu, mieru, gara bagātību. Cilvēks pārliecina ar savu iekšējo komfortu un vitalitāti. Tā ir objektīva savu iespēju apzināšanās, neatkarība no apkārtējo vērtējuma, spēja izteikt savu viedokli un drosme nepieciešamības gadījumā palikt opozīcijā vienam.”
Kā to apgūt? Kā kļūt par spēcīgu personību? Augot un pilnveidojoties visu mūžu, pieņemot lēmumus, izvirzot mērķus un cenšoties tos sasniegt. Tas ir nemitīgs darbs ar sevi, sevis izzināšanu un veidošanu. Pašanalīze. ◆

Cilvēciski kopīgajās iezīmēs mēs esam cits citam līdzīgi, bet, tuvāk aplūkojot, izrādāmies pavisam atšķirīgi. Lai gan uzskatām sevi par gudriem, mums visiem nepietiek zināšanu. Gan bērns, gan jaunietis, gan sirmgalvis saka: es zinu. Cilvēks ar pamatskolas vai ar augstāko izglītību, inteliģents, zinātnieks un ekstrasenss saka to pašu. Bet kādā tonī to var apgalvot! Kāds savas zināšanas pauž tik skaidri un draudzīgi, ka tās mirklī aizrauj. Bet citam pār lūpām plūst kas tāds, ka tu sastingsti un vairs negribi teikt ne vārda. Katra zināšanas par vienu un to pašu priekšmetu ir dažādas. Patiesi gudrs cilvēks neuzsver savu prātu!
Lūle Vīlma

No aforismu
enciklopēdijas

“Ābolu sēkliņas”
Gudrais ar zināšanām nelepojas.
Kas ar zinībām plātās, tam gudrības nav.
Laodzi

Tikai tas ir pelnījis tiesības nesaudzīgi kritizēt cilvēkus, kas tos ir pārliecinājis par savu mīlestību pret tiem.
M. Gandijs

Ja uzmanīgi ieskatīsities cilvēkos, kuri ne par vienu nespēj pateikt atzinīgu vārdu, katru nosoda un ne ar vienu nav apmierināti, uzzināsit, ka tieši viņi paši ir tie, ar kuriem neviens nav apmierināts.
Labrijērs

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Ko slēpj kategoriskums

Kategorijas