Var lepoties ar labu sirdi un gatavību palīdzēt

2014. gada 17. janvāris 00:00

2609

Kad interesējos par Sandru Arbidāni, kura bija pieteikta “Latvijas lepnumam” no Apes novada, daudzi brīnījās – kāpēc, ko viņa tādu paveikusi. Acīmredzot viņi nezina – Sandra izglāba dzīvību pusaudzei, kura slīka upē. Šis negadījums noticis pirms 8 gadiem, un tagad izglābtā meitene ir jau izaugusi.

Skumjš stāsts ar laimīgām beigām
“Tas ir sāpīgs stāsts, tāpēc es to spilgti atceros joprojām. Tovasar ar savu gadu veco dēliņu aizgājām līdz upei Mērsragā. Redzēju, ka meitene ar piepūšamām aprocēm peldas, bet straume to sāk raut dziļumā. Tāpēc atstāju mazo dēliņu krastā sēžam un ar visām drēbēm metos ūdenī. Saķēru meiteni aiz matiem un vilku, cik spēka, malā. Kad arī man sāka trūkt spēka, lūdzu Dievu, lai dod kādu zīmi, kur varu pieķerties, lai tieku krastā. Nezinu, kas notiktu, ja neatrastu zāles kumšķi, aiz kura pieķerties,” stāsta Sandra. Viņa prot peldēt, bet atzīst, ka tajā brīdī nav domājusi par sevi, bet par meiteni un savu dēliņu, kas varētu palikt bez mātes. Par laimi, viss beidzās labi. “Man nav vajadzīga ne “Latvijas lepnuma”, ne arī kāda cita balva, taču visu laiku nospieda atmiņas par šo gadījumu, tāpēc gribēju to izstāstīt. Es nevaru saprast vecāku bezatbildību, atļaujot bērniem vieniem pašiem doties peldēties,” atzīst S.Arbidāne. Toreiz daudzi no tilta mierīgi noskatījās, kā meitene slīkst un to cenšas glābt. Nav lielu un mazu varoņdarbu. Visu nosaka apstākļi, kuros mēs rīkojamies tā vai citādi, kā liek mums sirds. Protams, kādam var šķist tikai dabiski, ka Sandra metās glābt meiteni. Taču atzīsim – tā nebūt nerīkojas katrs. Turklāt zinām – tas pats cilvēks, kurš saņēmis balvu “Latvijas lepnums” par dzīvības glābšanu, var arī kļūt par apsūdzēto noziedzīgā nodarījumā pret citu cilvēku.

Pati atrod sev mammu
Apē
Acīmredzot S.Arbidāni atmiņas par šo notikumu vajā tāpēc, ka pati ir augusi bez vecāku mīlestības un gādības – vispirms Rīgas bērnunamā, pēc tam Liepnas internātpamatskolā. “Es ļoti pieķeros cilvēkiem, jo vienmēr esmu ilgojusies pēc mammas. Maza staigāju pa pēdām bērnunama auklītei. Kur viņa, tur es – kā maza astīte visur pakaļ. Auklīte bija atbraukusi uz izlaidumu, arī viņa mani atceras, jo uzturam kontaktus,” stāsta Sandra. Kopš skolas brīvdienās viņa sāka braukāt uz Api, kur ar draudzenes palīdzību viņa atrada savu mammu – Veltu Heningu, viņa to sauc tikai par mammu. Un savā būtībā Velta tā ir, lai gan nav ne adoptējusi, ne arī kļuvusi meitenes aizbildne. Ar asarām acīs sirmgalve, kura jau pārkāpusi 80 gadu slieksnim, atzīst – gribējās, lai viņai ir meita. Un tagad viņai ir gan meita, gan znots un mazbērni, bet dēls ir miris. Jaunā sieviete katru dienu atnāk un iekurina krāsni, palīdz citos darbos, jo pēc operācijas Veltai grūti pārvietoties.
Vai Sandra ir mēģinājusi kaut ko uzzināt par savu īsto māti? Jā, viņa esot jautājusi māsai, kura dzīvo Jēkabpils novadā, bet tā neko neesot stāstījusi. Tāpēc zināms ir vien tas, ka vecāki pārmērīgi lietojuši alkoholu, nav rūpējušies par bērniem, tāpēc viņiem vecāku tiesības atņemtas. Ne tikai no savas pieredzes S.Arbidāne secina, ka tieši alkoholisms ir cēlonis, ka tik daudz bērnu kļūst par dzīvu vecāku bāreņiem. Turklāt, ja bērni nav auguši kopā, viņi neizjūt ģimenes saikni. Pastāvīgi kontakti Sandrai ir tikai ar vienu māsu. Brālis esot Anglijā, bet vairāk arī nekas nav zināms.

Sandras bērni var augt
ģimenē
Sandra ir laimīga, ka viņai ir sava ģimene. Šķiet, tas bija likteņa pirksts, ka Sandra satika Gati – savu vīru. Tā bija mīlestība no pirmā acu skatiena. “Tolaik strādāju Trapenes konservu cehā. Gatis brauca ar sarkanu “busiņu”. Kad es viņu ieraudzīju, uzreiz zināju – tas ir mans īstais,” atceras S.Arbidāne. Abi iepazinās un sadejojās darbavietas sarīkojumā, pēc kura Gatis Sandru pavadīja un runājās līdz pat rītam. Viņš ir labs tēvs bērniem. “Ar bērniem ir grūti. Nevar saprast, ko viņi īsti vēlas. Krista Patrīcija vēl ir maza, viņa visu mācās, tāpēc gandrīz nepārtraukti ir kustībā. Viņa jau drīz pēc piedzimšanas spēja noturēt galvu – dakteri pat brīnījās. Māsai ar brāli ir diezgan liela vecuma starpība, tāpēc Madaram labāk patīk vienaudžu sabiedrība. Tomēr dažreiz paspēlējas ar māsu, samīļo viņu. It sevišķi, kad ilgāku laiku nav mazo redzējis,” atklāj Sandra. Viņa secina, ka dēls ir mantojis pašas niķīgo raksturu. “Arī es bērnībā reizēm biju spītīga. Tāpat dēls labprātāk uzturas svaigā gaisā, nevis telpās, arī es negribēju sēdēt istabā. Sevišķi patika ziemā kūleņot pa kupenām. Madars ir kustīgs, enerģijas viņam ir par daudz, tāpēc iznāk, ka to izlieto palaidnībās. Taču var būt arī čakls, izpalīdzīgs un kārtīgs. Ja kaut ko labu paveicis, tad grib, lai vecmāmiņa par to izstāsta man,” skaidro S.Arbidāne. Madars atklāj, ka esot liels fantazētājs. Abi bērni ir atvērti un sirsnīgi, jo tāda ir viņu mamma Sandra.
Vai gribētu vēl kādu bērnu? Vai varbūt palīdzēt izaugt kādam bārenim? “Pagaidām nezinu. Vispirms vajadzētu atrast darbu. Esmu domājusi par iespēju paņemt kādu bērnu no bērnunama, taču vīrs iebilst. Tā diemžēl ir, ka ne katrs var iemīlēt svešu bērnu, ar to ir jārēķinās. Labāk ir to apzināties, nevis paņemt audzināšanā un vairāk rūpēties par saviem bērniem. Es gribētu palīdzēt bāreņiem, jo zinu, kā tas ir – palikt vienai internātpamatskolā, kad visi aizbrauc Ziemassvētku brīvdienās uz mājām. Ko es varēju iesākt? Raudāju. Izjutu arī, ka bērnunamā augt nav nekas labs, kaut gan man bija sirsnīgas audzinātājas un skolotājas,” atklāj Sandra. Viņa uzskata, ka pašvaldība varētu vairāk atbalstīt vecākus, kuri vēlas adoptēt bērniņu, un dotu viņiem šādu iespēju. Ļoti strikti tiek vērtēts, cik ģimene ir materiāli nodrošināta. Taču Sandrai šķiet, ka pats svarīgākais ir augt ģimenē. “Ir daudz vecāku, kam nevar būt bērnu, un viņi būtu gatavi adoptēt, taču ne visi ir materiāli pietiekami nodrošināti,” secina S.Arbidāne.

Prot piepildīt savus
sapņus
Lai gan Apes profesionālajā vidusskolā Sandra ir apguvusi grāmatvedes – lietvedes profesiju, šobrīd viņai darba nav. Viņa ir strādājusi veikalā Trapenē, kur dzīvoja pie vīra vecākiem, un arī Apē. Ir pieredze un arī patīk, tāpēc sieviete cer, ka darbs atradīsies. Vīrs Gatis strādā veikalā. Pagaidām viņš ir vienīgais pelnītājs, tāpēc nav viegli savilkt galus. Mammas piemājas dārzā Sandra ir izaudzējusi kartupeļus un dārzeņus, no kuriem sagatavoti dažādi konservi, tāpēc par iztiku ģimene nesūdzas. V.Heninga atzīst, ka pagrabā visi plaukti ir aizņemti, jo viņa Sandrai konservēšanas māku ir ierādījusi. Savukārt kopā ar Veltas dēlu Sandra apguva ne tikai mašīnu, bet arī traktoru remontu. “Mans sapnis bija iegūt šofera tiesības, zināju – tās man noderēs. Pamatskolas izlaidumā es teicu, ka tās iegūšu, kad sasniegšu pilngadību. Tāpēc18. dzimšanas dienā man uzdāvināja satiksmes noteikumu grāmatu. Tos es apguvu un teorijas eksāmenus nokārtoju ar pirmo reizi. Grūtāk bija ar braukšanas eksāmenu, bet savu apņemšanos esmu izpildījusi,” pauž S.Arbidāne. Ģimenei ir mikroautobuss, ar kuru brauc gan pie vīratēva Alūksnē, gan arī labprāt izmanto pārvadājumiem, ja mammu vai kādu citu, kam vajag transportu, nepieciešams aizvest pie ārsta vai citur. Sievietei bija ideja veidot savu lietoto apģērbu veikalu, taču, noskaidrojot iespējas, izrādījās, ka tas ir pārāk dārgi. Tāpēc tas ir palicis sapnis, kuru viņa cer kādreiz īstenot.
Sandra domā, ka varētu apgūt jebkuru darbu. Turklāt viņa gribētu iemācīties kaut ko jaunu, nevis gaidīt, kad atradīsies pārdevēja vieta veikalā. S.Arbidānei ir žēl, ka vajadzēja atteikties no Nodarbinātības valsts aģentūras organizētajiem zviedru valodas kursiem. Sandrai joprojām ir kontakti ar audžuģimeni Zviedrijā, pie kuras viņa brauca, kad vēl mācījās internātpamatskolā. Uz kursiem būtu jābrauc uz Rīgu, bet Sandra nevarēja atstāt bērnus. “Ar audžuģimeni Zviedrijā sarakstāmies kopš 1992.gada, bet pēdējo reizi tur biju 1997.gadā. Esmu ļoti pateicīga, ka vasarās tur varēju dzīvot. Arī Zviedrijā man ir mamma, kura vēlas, lai iemācos zviedru valodu,” saka S.Arbidāne. ◆

Vārds, uzvārds: Sandra Arbidāne.
Dzimšanas vieta, laiks: Jelgava, 1981.gada 13.aprīlis.
Izglītība: vidējā speciālā.
Ģimenes stāvoklis: precējusies, ir divi bērni – dēls Madars (8 gadi) un meita Krista Patrīcija (1 gads).
Vaļasprieks: skaldīt un krāmēt malku.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Var lepoties ar labu sirdi un gatavību palīdzēt

Kategorijas