Humoreska: Vai atzīties tautas skaitītājai?

2011. gada 4. marts 10:08

571

Pamodos un biju dilemmas priekšā: laist savā mājā (savā dzīvē) iekšā tautas skaitītāju vai nelaist. Redzējis biju zīmīgu sapni... It kā atnāk pie manis mājās tautas skaitītāja, kas dikti līdzīga mūsu mājas vecākajai, un velk kā ar stangām no manis laukā visu manas ģimenes slepeno informāciju. Es turos pretī kā vīrs.

Šī prasa: vai es viens. Es pretī: kādā tādā ziņā viens! Ko tad viņa, te iepazīties ar vientuļnieku nākusi vai? Nekāds viens neesmu! Tā es taisnojos. Šobrīd esmu viens mājās, bet vispār man ir sieva, divi bērni, vedekla un divi mazbērni. Tikai... sieva korī dzied šovakar. Mēģina, saproties. (Neteikšu taču, ka viņa saskaitusies un kārtējo reizi pametusi mani, aizbrauca pie māsas.) Dēls ar vedeklu un abiem sīkajiem pašlaik izgājuši vakara pastaigā papikoties, kamēr vēl sniegs. (Neteikšu taču, ka viņi jau otro gadu Īrijā.) Mana jaunākā meita slīpē ielas. (Ne par ko neatzīšos, ka viņa to dara Amsterdamā.)

Tiktāl izgrozījos, bet tad tā tautas kontroliere, pardon, uzskaitītāja pāriet pie vēl intīmākiem jautājumiem. Vai es dzīvē jūtoties apmierināts? Tā šī mani tincina. Kādā ziņā apmierināts, seksuāli vai? Tā es šai pretjautāju. „Ko jūs atļaujaties! Izturieties ar cieņu, lūdzu!” tautas skaitītāja man aizrāda, bet pati nekaunīgā kārtā turpina tincināt, vai es strādāju (it kā nezinātu, ka es pensionārs; pašai priekšā dators ar internātu, tfu, internetu, kurā visi mani dati jau priekšā sarakstīti). Grib zināt, kādi ir mani ienākumi (lai vai nosit, bet neteikšu, ka reizēm piepelnos ar kandžas dzīšanu). Vai man ir mašīna? (Kauns atzīties, zapiņš, labāk neteikšu.) Cik bieži nedēļā ēdu gaļu? (Johaidī, vai pelmeņos un doktordesā vispār ir gaļa, varbūt soja!) Vai man patīk galda spēles? (Un kā vēl! Bet labāk neteikšu.) Vai es mīlu Raini? Nē, man ir normāla orientācija! Vai man ir kredītsaistības? „Kā jums nav kauna!” es uzmetu lūpu. Šī arī: „Tā arī ierakstīsim, ka negribat atbildēt, ka slēpjat informāciju.” (Un kā vēl slēpju! Neteikšu taču, ka tāpēc manas ģimenes jaunā paaudze izbraukusi trimdā uz ārzemēm, lai mēs varētu kredītsaistības nokārtot.) Un tad man uznāca apnikums. Sāku dziedāt par to, ka miglo asaru logs, ko tur liegties, nav vērts... „Tikai tevi es mīlējis esmu!” uzrunāju tautas skaitītāju. Viņa nav dusmīga. Smaida. Mēs esam kļuvuši gandrīz vai draugi, pat vairāk. Esmu viņu pietuvinājis ģimenei, pareizāk sakot, sev. Un viņai ir tik skaistas, gudras acis! Viņa taču visu saprot, kaut es gandrīz neko neesmu pateicis! Un es lasu viņas acīs: „Kāda jēga visai šai izrādei?” Un viņa manās acīs lasa: „Ir jēga, jo mēs esam iepazinušies, citādi tas nekad nebūtu noticis!”

Re, tas jau tikai sapnis. Bet ja nu es patiešām iemīlos tajā tautas skaitītājā, kura pie manis atnāks? Vai es esmu gatavs sākt dzīvi no jauna, no baltas lapas?

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Humoreska: Vai atzīties tautas skaitītājai?

Kategorijas