Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Bez mūzikas nespēj dzīvot

Agita Bērziņa

2014. gada 24. janvāris 00:00

3272

Skanīgās balss īpašniece Ilva Karro dzimusi un augusi mazajā pilsētiņā Apē. Tieši Apē viņa spēra savus pirmos soļus mūzikā, vēl maza būdama, kāpa uz lielās skatuves un priecēja vietējos ar savu dziedājumu. Ilvas izaugsmei līdzi sekoja ne viens vien. Un ne jau bez pamata. Ilva guvusi vairākas uzvaras dziedāšanas konkursos. Tagad 21 gadu vecās jaunietes ikdiena paiet Rīgā. Viņa joprojām dzied, taču sapni par galvu reibinošu solokarjeru nomainījusi vēlme citiem radīt pārsteidzošus svētkus.
- Mūzika tavā dzīvē bijusi jau kopš bērnības. Vai atceries, kā viss sākās?
- Pirmos soļus mūzikā spēru dzimtajā Apē. Pavisam maziņa gāju līdzi mammai uz ansambļa un kora mēģinājumiem. Turēju rokās lielās nošu lapas un dziedāju līdzi. Pateicoties Apes ansambļa meitenēm, mans dziesmu pūrs ir bagātīgs. Jau piecu gadu vecumā no sirds dziedāju līdzi A.Čaka dziesmu “Liepas satumst...”.  Man paveicās uzaugt tādā vidē, kur dziesmu mīl gan mana mamma, gan omīte, gan krustmāte, gan visas mammas draudzenes. Pirmais konkurss, nebūšu oriģināla, man bija „Cālis”, kur mana skolotāja bija krustmāte - kopā ar mani kāpa uz skatuves un pavadīja ar akordeonu. Nākamo gadu „Cāļa” skolotāja man bija Aiva Zaķe. Pirmais konkurss, kurā piedalījos jau apzinātā vecumā, bija „Jaunās zvaigznes”, kur mani iedrošināja un mācīja noturēt melodiju mana bijusī kaimiņiene Santa Sāre. Mana dzīves un dziedāšanas skolotāja ilgus gadus bija Sandra Oto, ar kuras palīdzību iemācījos elpot, vērt vaļā muti un stāvēt uz skatuves. Pateicoties skolotājai Sandrai, nekad neesmu dziedājusi dziesmas, kurām neizprotu teksta jēgu. Vēl šodien atceros, cik ļoti 13 gadu vecumā gribēju dziedāt „My heart will go on” no filmas „Titāniks”.
Ar mūziku biju saistīta diendienā, kopš iestājos Apes mūzikas skolā, kur sevi pilnveidoju arī kā pianiste. Mana skolotāja bija Lāsma Cunska. Pateicoties tieši viņai, iestājos brīnišķīgajā Alfrēda Kalniņa Cēsu mūzikas skolā un profesionāli nospēlēju klavieres 14 gadus.
Patika gan dziedāt, gan spēlēt klavieres, varbūt tas ir iemesls tam, ka nevienā no šīm skaistajām mūzikas izpausmēm nebiju nekas pārsteidzošs. Par savu lielāko sasniegumu mūzikā uzskatu sevis izveidošanu, jo šie daudzie notikumi mūzikas pasaulē mani ir izveidojuši par unikālu personību.
- Kādi bijuši tavi lielākie panākumi mūzikas jomā?
- Esmu piedalījusies Latvijā atzītos konkursos – „Putnu bērni”, kurā ieguvu 1.vietu; iekļuvu konkursa „Jaunās zvaigznes” finālā; dziedāju arī „Olgas disenītē”; kādreiz tik ļoti populārajā vasaras pasākumā „Dziesma manai paaudzei” kopā ar Edgaru Krūmiņu ieguvām “Grand Prix”.
- Pērn augustā skatītāji tevi varēja redzēt televīzijas šovā “Jaunā talantu fabrika”.
- Uz “Jaunās talantu fabrikas” atlasi gāju, jo zināju, ka šī varētu būt mana lielā iespēja pieteikt sevi plašākai publikai. Ļoti vēlējos pilnveidot savas dziedāšanas prasmes, kuras jau gadus piecus ir atstātas novārtā. Kad uzzināju, ka esmu tikusi līdz otrajai kārtai, pārņēma divējādas sajūtas. Priecājos, bet tajā pašā laikā – apsvēru domu neiet uz otrās kārtas atlasi. Lai iesaistītos šāda veida spēlē, jābūt ļoti spēcīgam cilvēkam. Nezināju, ka tāda esmu! Jau pirms šova sākšanās ļoti aktīvi bija jāiesaistās dažādās aktivitātēs - intervijas, fotosesijas, filmēšana. Amizants gadījums bija filmēšanā, kad producente lika pateikt - „Es mīlu mūziku!”. Akcenta dēļ nācās manu tekstu pārveidot, jo vārdu “mūzika” nespēju pateikt tā, kā to vēlējās šova producente. Reizes piecdesmit kameru priekšā centos pateikt vārdu “mūzika”.
- Lai arī šovā biji neilgu laiku, tomēr popularitāti izdevās gūt. Vai šovs mainīja tavu dzīvi?
- Man cīņa šovā beidzās jau pirmajā nedēļā. Vēlējos nodziedāt vismaz vienu koncertu, uzstāties kopā ar lieliskiem mūziķiem. Nemelošu, tobrīd patiešām jutos ļoti sāpināta. Pirms šova portālā “draugiem.lv” biju ieguvusi daudzus fanus, kuri novēlēja veiksmi “Jaunajā talantu fabrikā”. Bija ļoti patīkami, ka arī pēc izbalsošanas daudzi cilvēki rakstīja man un juta līdzi.

“Cilvēki, kas ir saistīti ar mākslu, ir ļoti laimīgi, jo skatuve cilvēku padara skaistāku, tā dziedē un dara laimīgus citus cilvēkus. Manuprāt, dziedātāji, aktieri, mūziķi lidinās desmit centimetrus virs zemes...”
                      Ilva Karro

Šovs man deva milzīgu izaugsmi sevis pilnveidošanā, jo, manuprāt, tikai spēcīgi cilvēki var izturēt kaut ko tādu. Tur nav iespēja pateikt - nē, es tā nedarīšu - vai vienkārši no tā visa aizbēgt. Ja tu esi tur ticis iekšā, cīnies ar sevi un visiem apkārt esošajiem. Pēc šova, strādājot veikalā, bieži man uzdeva jautājumu: “Vai tu esi tā meitene no “Talantu fabrikas”? Ak, man žēl, ka tev tā sanāca.” Daudziem radās jautājums, vai man ir kāds sakars ar slaveno motobraucēju Matīsu Karro. Matīss ir mans brālēns, un mēs viens otram esam karstākie atbalstītāji.
Par šova plusiem varu nosaukt iegūtos kontaktus. Prieks, ka uz visām “Jaunās talantu fabrikas” jauniešu ballītēm tieku aicināta arī es, lai gan šovā biju tikai trīs dienas. Iespējams, nākotnē kopā radīsim kādu lielisku projektu. Milzīgs pluss ir spēja sevi savākt uz negaidītām intervijām, dažādām fotosesijām, spēja daudzu kameru priekšā kontrolēt savu runu un neizskatīties mākslīgi. Mīnusi - ļoti grūti bija pārvarēt šo izbalsošanu vēl pirms šova sākšanās. Žēl, ka nedeva iespēju pamēģināt, parādīt savu balsi. Vai piedalītos šāda veida šovā vēlreiz? Domāju, ka - nē. 
- Kāda bija dzīve šovā?
- Dzīve šovā bija pavisam citādāka, nekā tas izskatās televīzijas ekrānos. Visās telpās atradās tikai divi logi, tas bija ļoti nomācoši. Visapkārt ir redzamas kameras, kuras tevi novēro 24 stundas diennaktī. Arī dušās bija noklausīšanās ierīces. Interesanti bija tas, kā mums bija jālūdzas, lai tiktu paelpot svaigu gaisu. Piecas reizes dienā uz desmit minūtēm tikām izlaisti svaigā gaisā. Pēc šova telpu pamešanās ļoti novērtēju to, ka varēju jebkurā brīdī atvērt savu logu vai izskriet ārā. Īsts pārbaudījums bija mācēt sadzīvot ar piecpadsmit cilvēkiem.
- Kādi ir tavi nākotnes mērķi? Vai turpināsi dziedāt?
- Bez mūzikas vairs nespēju dzīvot. Taču tas vairāk izpaužas, aktīvi apmeklējot dažādus klasiskās un populārās mūzikas koncertus. Mūzikas jomā šobrīd sevi neredzu. Iespējams, nekļūšu par populāru solodziedātāju. Mācos Latvijas Kultūras koledžā sarīkojumu vadīšanu un šai profesijai kā milzīgu plusu saskatu savas dziedāšanas prasmes. Vēl studijām atlicis viens gads - 2015.gada janvārī svinēšu savu izlaidumu. Svētku organizēšana ir mans aicinājums. Vēlos radīt un vadīt cilvēkiem svētkus, padarīt viņus laimīgus ikvienā svētku reizē, jo, manuprāt, latvieši pārāk daudz bēdājas. Šobrīd strādāju lieliskā svētku aģentūrā “Panda”, kura organizē un vada pasākumus bērniem. Piedalos dažādos citos projektos kā sarīkojumu vadītāja.
- Vai tev nepietrūkst savas Apes? Vai nedomā atgriezties?
- Lepojos, ka nāku no mazās pilsētiņas Apes. Bet jāatzīst, ka šobrīd redzu sevi darbojamies citā Vidzemes pilsētā. Vienmēr ar milzīgu prieka sajūtu iebraucu Apē, un, ja vēl tur varu uzdziedāt, jāsaka, laime ir pilnīga. Apē uzstājos vienmēr, kad mani uzaicina. Gada plānotājā vienmēr ir ieraksts - Apes pilsētas svētki, kuros vienmēr man tiek dota iespēja uzdziedāt apeniešu priekšā.
- Ko tu ieteiktu tiem, kuri vēlas kļūt par dziedātājiem?
- Esmu sapratusi, ka dzīvē ir jādara tas, kas pašam ļoti patīk, tad tas noteikti izdosies. Tāpēc novēlu ikvienam atrast savu īsto vietu, jo tāda noteikti ir! Un man jāatzīst, ka cilvēki, kas ir saistīti ar mākslu, ir ļoti laimīgi, jo skatuve cilvēku padara skaistāku, tā dziedē un dara laimīgus citus cilvēkus. Manuprāt, dziedātāji, aktieri, mūziķi lidinās desmit centimetrus virs zemes... ◆

Kategorijas