Pārvarēt bailes

2014. gada 24. janvāris 00:00

Pagājušajā nedēļā man bija iespēja doties testa braucienā ar rallija mašīnu. Mans pilots bija jaunais un daudzsološais rallija braucējs 16 gadus vecais Jānis Krickis. Man uzlika ķiveri un palūdza iekāpt mašīnā. Savelkam jostu te, piesprādzējam te, iespraužam vadu te - es sajutos tā, it kā gatavotos braucienam kosmosā. Puisis piesēdās pie stūres, durvis tika aiztaisītas un mašīna tika iedarbināta. Jau tad man šķita, ka šis nav prāta darbs. Man, kurai ļoti bail no ātruma! Man, kurai nervi čupā! Bet, pasteidzoties stāstam pa priekšu, izrādījās, ka nekas man nav čupā un bailes izrādījās tīri pārvarams jēdziens.
Motora dūkoņa manī iesākumā radīja baisas nojautas, bet, kad puisis uzgāzēja, es aizvēru acis. “Mēs jau vēl neesam pat trasē,” viņš uzsauca. Šajā mirklī manī radās vēlme izkāpt no mašīnas un pateikt: liels paldies, bet tas viss nav domāts man. Starts... Es vēlreiz aizvēru acis, it sevišķi tad, kad man šķita, ka teju ietrieksimies kokā. Pēc kāda laiciņa es sāku justies drošāk. Puisis rullēja kā traks, bet - ļoti pārliecinoši. Kamēr neskatījos uz viņa rokām, kuras bezgala ātri grozīja stūri, es pat varēju izbaudīt braucienu. Galu galā man pat gribējās braukt vēl ātrāk. Drošības labad tiku izvizināta pietiekami lēnu. Tiesa, no lielās kratīšanās un mūžīga ceļa fokusa pazaudēšanas man pat sametās slikta dūša, bet turējos kā pieklājīgam pasažierim nākas un nekas neatgadījās. Varu tikai iedomāties, ka mans pilots šausmās uzmeta man skatienu, kad viņam mikrofonā teicu: “O, viss feini, man tikai slikta dūša...” Pēc mirkļa pienāca arī trases beigas, bet es, ja godīgi, biju mazliet vīlusies - man gribējās pabraukt vēl!
Esmu pateicīga par sniegto iespēju izbraukt un izaicināt sevi. Man šķita, ka es visu braucienu būšu pārbijusies, bet tā nudien nebija. Tas man pašai bija pārsteigums, un sajūta, kad tu stājies pretī savām bailēm, ir neaprakstāma! Tu jūties, it kā pievārējis kādu lielu kalnu, it kā nometis no sevis kaut kādas iedomātas važas. Skaties uz tām un saproti – nebija nemaz tik smagas, kāda bija sajūta no tām. Vēlāk, kad devos uz mājām parastā mašīnā, man šķita, ka aiz garlaicības nezināšu kur likties. Šoferis gan teica, ka rallija mašīnās tiešām var justies droši, jo tām ir speciālas riepas, bet, ja uz slidena ceļa sanestu parastu automašīnu, beigas būtu klāt pavisam ātri. Man pašai vēl nav autovadītāja apliecības un nevaru zināt, kāds es būtu šoferis – uzmanīgs, lēns, ātrs, atbildīgs vai bailīgs. Ej nu sazini! Bet vienu gan es zinu – es noteikti vēl kādreiz gribētu izbraukt ar rallija mašīnu un tad gan pilnā ātrumā. Tagad man vēl tikai jāpārvar bailes no augstuma un zirnekļiem... ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Pārvarēt bailes

Kategorijas