Mantojums, kas piepilda visu dzīvi

2014. gada 31. janvāris 00:00

656

Pēc ķīniešu kalendāra šodien sākas Zilā Koka Zirga gads, kura devīze ir: visu dari pats! Tā ir ļoti atbilstoša arī alūksnietim Jānim Jaunzemam – cilvēkam ar zelta rokām, kuram mājās tikai dažas mēbeles ir iegādātas veikalā, bet pārējās – paša gatavotas. Zirga gads viņam ir īpašs, jo mīlestība pret šiem cēlajiem un spēcīgajiem dzīvniekiem pašam ir kopš bērnības.

Piepilda savu sapni
Bērnību J.Jaunzems pavadījis Mārkalnes pusē. Tēvs bija prasmīgs meistars kokapstrādē – pats gatavoja visu sadzīvei nepieciešamo. Kad tēvs kaut ko darīja, Jānis vienmēr bija blakus un ar interesi vēroja, pamazām iemācoties taisīt grābekļus, lāpstu kātus un daudz cita. “Šodien daudzi jaunieši domā – galvenais ir datorprasmes, tad “nauda nāks pa reni” - nu nenāks!” saka J.Jaunzems. Viņš ir pārliecināts, ka aroda prasmes dzīvē ir ļoti svarīgas. Savulaik viņš absolvējis arodskolu Cēsīs, iegūstot galdnieka profesiju. “Kļūt par galdnieku bija mans sapnis. Iemācoties amatu, jau pirmajā vasarā izgatavoju četrus krēslus – vēl tagad tie laukos glabājas.”
Vairāk nekā 40 gadus J.Jaunzems strādājis VEF rūpnīcā Alūksnē par galdnieku. Visādi esot klājies, bet darba vienmēr pieticis, tādēļ tagad viņš ir nikns uz valdību, jo cilvēkiem Latvijā darba nav. “Strādājot VEFā, liela daļa saražotā tika eksportēta uz citām valstīm – pat Āfriku, Kubu. Cilvēkam galvenais - lai ir darbs. Vai nav paradokss, ka Alūksnē četriem bezdarbniekiem dod sniega lāpstas, sēdina vieglajā automašīnā un ved uz Mārkalni, lai tantei izrok ceļu – tas nav normāli! Būtu labāk sarunājuši traktoristu, lai iztīra ceļu, bet cilvēkam dod normālu darbu! Valdis Dombrovskis savulaik arī solīja, ka katrā novadā izveidos ražotni. Nav! Arī mans dēls “vergo” Īrijā – viņam kā viesstrādniekam tur maksā mazāk nekā īriem. Padomju laikā cilvēki pierada pie vienlīdzības principa, lai gan ne vienmēr tā bija, bet galvenais – bija darbs. Ja tagad valstī darbavietu nebūs, Latvija izputēs,” uzskata J.Jaunzems.

Izbūvē otru māju
Darbs ar koku, tā apstrāde J.Jaunzemam ir asinīs. Piemājas šķūnītī ir iekārtota darbnīca, kur top dažādas skaistas lietas. Pats gan atzīst, ka vajadzētu vairāk instrumentu. “Ja man tagad būtu 35-40 gadi, man darba kā amatniekam netrūktu!”
Ieejot J.Jaunzema mājā, uzreiz var just, ka šeit dzīvo amatnieks – par to stāsta paša veidotās mēbeles, veiktā sienu apdare, kāpņu margas, suvenīri, bet jau pie ārdurvīm – divi zirgu attēli. Savukārt mājas otrajā stāvā, kā pats J.Jaunzems smaidot saka, divu gadu laikā uztaisījis otru māju: tur paša rokām veikts telpu remonts, griestu, grīdas, sienu apdare, izgatavotas dažādas mēbeles, durvis. Turklāt tas viss – no dabīga koka, paša mežā sagādāta lauku mājās Mārkalnes pagasta “Kalna Jaunzemos”. J.Jaunzems galvenokārt apstrādā egli. Visas mēbeles ir arī mākslinieciski izskaistinātas, lai būtu greznākas. Vienā stūrītī glabājas sagataves gaļas dēlīšiem, fotorāmīšiem, mēbelēm un citam. Sirdij tuva viņam ir arī suvenīru veidošana – savulaik gatavojis kausus ūdens motosporta sacensībām Alūksnes ezerā, medaļas, sienas dekorus – šķīvjus un citus.
Arī šajos gadu mijas svētkos divām dāmām dāvinājis no koka veidotu piekariņu ar zirga galvas attēlu. “Man nav tik lielas pacietības, lai apstrādātu dabas formas kokmateriālus, veidojot mēbeles, lai gan dažas idejas ir – ir priežu zari, no kā gribētu izveidot lielu ķebli. Zari ir tā nozāģēti, ka veidojas zirga kāju nospiedumi,” viņš saka. Savulaik J.Jaunzems gandrīz ieguva Tautas daiļamata meistara nosaukumu. “Bija jāizgatavo desmit darbi, kas jāatrāda komisijai Rīgā, bet divus man izbrāķēja sīkumu dēļ – esot par daudz ornamentu. Tā arī otrreiz vairs neaizbraucu. Bet es par to neskumstu – nealkstu pēc šāda goda.”

Vienmēr patikuši zirgi
J.Jaunzems ar lepnumu stāsta, ka mamma cēlusies no kalēju dzimtas un kā viņu ģimenē iegādāts zirgs, kā mammas tēvs Šļukuma muižā strādājis par kalēju. “Kad mūsu ģimenē nopirka zemi Mārkalnes pagastā, uzbūvēja māju, mamma man stāstīja, kā toreiz, kad tēvs nopirka zirgu, es esot bijis priecīgākais cilvēks pasaulē, ka mums ir zirgs! Tas mirklis viņai palika atmiņā visu mūžu. Tas arī bija brīdis, kad ļoti iemīļoju zirgus. Kad 1949.gadā nodibināja kolhozus, man bija astoņi gadi. Saimniekiem lopi bija jānodod kolhozam, arī mums bija skaista ķēve Gaida. Mārkalnē izveidoja divas fermas, vienā no tām manu tēvu ielika par zirgkopi. Kad tēvs kopa zirgus, es gāju līdzi uz fermu un arvien vairāk tos iemīļoju. Kad brigadieris kādam kolhozniekam atļāva izmantot zirgu, viņš ar norīkojumu ieradās pie mana tēva uz fermu. Savukārt tēvs mani sūtīja uz ganībām zirgam pakaļ – deviņu gadu vecumā iemācījos uzlēkt zirgam mugurā un jāju uz fermu. Tiesa, kopējā saimniecībā jau neviens nerūpējās par zirgiem tā, kā mājās – daudziem piemetās baušļaks - smaga plaušu slimība,” atceras J.Jaunzems. Viņš uzsver, ka zirgs ir uzcēlis visu pasauli, jo agrāk bez zirga cilvēks nevarēja iztikt, tas bija galvenais balsts. “Esmu dzirdējis nostāstus, ka Vidzemē savulaik, kad zirgs nomiris, izraktajā bedrē zirgam zem galvas cilvēki esot likuši maizes kukulīti pateicībā par darbu un uzticību.”
J.Jaunzems atceras, kā pirms 60 gadiem Alūksnē pa tagadējo Pils ielu cilvēki ar zirgiem divās rindās braukuši uz kapusvētkiem. “Mani mamma visur ņēma līdzi – uz kapusvētkiem, kāzām, bērēm un citur, tādēļ bija iespēja daudz ko redzēt un izprast. Tagad vecāki paši aiziet, bet bērnus atstāj kādam pieskatīt, jo bērns maisot – tas nav pareizi.”

Latvieši neprot saimniekot
J.Jaunzemam ir 73 gadi – viņš rēķina, ka savā mūžā piedzīvojis jau septiņas naudas reformas, katram gadu desmitam pa valūtai. “Tas nozīmē, ka latvieši paši neprot saimniekot – visu laiku mūs bīda kāds no ārpuses: tad krievi, tad vācieši, tagad Brisele. Bet iedzīvotājam no tā nekāda labuma. Ja jau vēlējās radīt labklājīgu valsti, tad vajadzēja visu darīt tā, lai nav sliktāk, kā agrāk. Šobrīd cilvēks ir atbīdīts trešajā plānā. Arī jaunākās tehnoloģijas neko nedos, ja nebūs cilvēka, kas tās apkalpo,” uzskata alūksnietis.
Piecus gadus J.Jaunzems ir strādājis par amatu mācības skolotāju – trīs gadus Alūksnes mākslas skolā un divus gadus Ziemera un Jaunlaicenes pamatskolā. “Caur manām rokām “izgāja” ap 80 zēnu. Mans uzskats ir: kamēr mācās, ir jāklausa skolotājs – pēc tam var darīt, kā pats vēlas. Šodienas jaunieši uzskata citādāk. Manuprāt, ir jābūt attīstībai – katrai nākamajai paaudzei jābūt gudrākai nekā iepriekšējā, jo tikai tad cilvēce var attīstīties.” ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Mantojums, kas piepilda visu dzīvi

Kategorijas