Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Nevienam nav laime kabatā paglabāta

Mārīte Dzene

2014. gada 7. februāris 00:00

2394

Mūsdienu raganai nav vajadzīga ne slota, ne kaķis, - tā secinu pēc tikšanās ar Virešu pagastā dzīvojošo Annu Auzņu, kura “Vakara Ziņās” nodēvēta par pirmo īsto raganu. Tiesa, kaķis viņai gan ir, bet to ieraudzīt neizdevās – savrupajam murrātājam nepatīkot sveši, tāpēc bija kaut kur paslēpies. Mazās baltās ķieģeļu mājas istabā pie kafijas tases runājam par dzīves pārbaudījumiem, par cilvēkiem, kuri vēlas vairāk ņemt nekā dot, par ticību un maģiju. “Neviens nevar pateikt, ka ir vienīgais vai īstais. Varbūt kāds tā secina, es to neesmu apgalvojusi, bet iespējams, ka cilvēkam no malas ir labāk redzams,” spriež A.Auziņa. Sieviete pieļauj, ka tāds secinājums radies tāpēc, ka viņai ir citāda pieeja nekā vairumam dziednieku un ekstrasensu.
- Vai tiesa, ka sevi dēvējat par balto raganu?
- Nav ne melnas, ne baltas raganas, tāpat kā nav melnas vai baltas maģijas. Ir tikai informācija, kuru mēs izprotam tā vai citādi. Turklāt ir svarīgi, kā to izmantojam – labiem vai sliktiem nolūkiem. Ja nezina lāstus, tos nevar arī noņemt.  Kāpēc izvēlējos sevi saukt par raganu? Tāpēc, ka mums ir daudz ekstrasensu un dziednieku, kas redz auras, meklē čakras un ko tik vēl ne. Es šādām muļķībām neticu. Vienkārši kaut kā vajadzēja sevi dēvēt, tāpēc izvēlējos raganas vārdu. Tas ir izaicinājums pretstatā burvjiem un brīnumdariem. Agrāk bija zāļu sieviņas. Es tā nevaru būt, jo ārstniecības augus nevācu, lai gan zinu un pazīstu. Patiesībā esmu dīvaina ideāliste, jo vienmēr uzskatīju, ka arī ļauns ir jāatdara ar labu. Taču pēdējā laikā sāku domāt, ka tas varbūt ir aplami, jo daudzi cilvēki ir ļauni. Biju pārliecināta, ka katrs, kurš pasaka vai izdara ļaunu, ir kļūdījies. Tāpēc viņam ir jādod iespēja mainīties un labot nodarīto. Cilvēks var krist, bet viņam ir jāļauj piecelties. Pati esmu pieredzējusi, ka tas tā tomēr nenotiek. Daudziem gribas vienkārši samīdīt to, kurš ir pakritis. Ja tas, kurš runā sliktu par citiem, paskatītos, kāds ir bijis pats un ko darītu līdzīgos apstākļos, tad varbūt nenosodītu viņus. No cilvēka nevar prasīt neiespējamo! Bet, ja tomēr cenšas darīt neiespējamo, neviens to negrib redzēt. Vienmēr esmu meklējusi attaisnojumu un centusies katrā cilvēkā ieraudzīt labo. Tikai manī apkārtējie neko labu nav saskatījuši, lai gan gadu desmitiem esmu centusies mainīties. Vai viņi nezina, kas ir Dievs un piedošana? Tiesa, no citurienes atbraukušie ir teikuši paldies. Kāpēc tas, kuram esi izdarījis labu, nevar to pateikt? Tāpēc, lai nebūtu atkal iegansta labestīgā cilvēka nomelnošanai. Tāpēc daudzi klusē.
- Bērnībā nebija bail no raganām?
- Man bērnībā nebija bail ne no kā. Biju vienīgā, kura no internātskolas katru dienu brauca mājās. Man nebija pieņemama tāda dzīve, kurā nav nekā vairāk kā gulta un naktsskapītis un kurā pati nespēju neko noteikt. Apmēram 20 meitenes dzīvoja vienā guļamistabā. Tiesa, arī mājās man nebija savas gultas, gulēju kopā ar vecmāmiņu. Tomēr jutos labāk, jo internātskolā bija jūtams terors un vardarbība. Turklāt vecmāmiņa kļuva akla, tāpēc vajadzēja uzņemties saimnieciskos darbus.   
Raganas prasmes esmu mantojusi no vectēva māsas Veronikas, kura bija zāļu sieva un dziedināja gan cilvēkus, gan mājdzīvniekus. Viņa pazina augus, zināja, kā tos salikt un kā gatavot zāļu tējas. Toreiz neviens par to īpaši nerunāja, bet vērsās pie tantes, ja rokā bija iemetusies čirksts, sastiepta pakrūte vai vajadzēja ārstēt sarkanguļu sivēniem. Notes (vajadzības) vārdus var atrast publicētus vai pārrakstītus, taču īstos burvju vārdus nodod no paaudzes paaudzē mutiski, tas nozīmē, ka tie ir jāzina no galvas. Jāmācās ir deviņus gadus. Esmu iepazinusies arī ar pirmskristietības tekstiem, taču pārsvarā lietoju notes vārdus, kuros ir piesaukts Dievs un Jēzus Kristus. Es šīs zināšanas sāku likt lietā, kad sasniedzu 18 gadu vecumu. Sākumā liku kārtis. Gan liku, gan ienīdu tās, jo uzskatu – tas nav ne labi, ne pareizi – cilvēkam nav jābāž deguns nākotnē. Pie manis vēršas, lai atgūtu veselību vai zaudēto dvēseles mieru, atgūtu līdzsvaru un sakārtotu attiecības. Varu veikt tā dēvēto veiksmes jeb uguns rituālu, kas attīra no neveiksmēm. Pie manis pārsvarā vēršas, lai lūgtu palīdzību dziedināšanā, lāsta noņemšanā un aizsardzībā.
- Kādā veidā varat palīdzēt?
- Kā nu kuram. Dažam palīdz vārdi un ierunāts ūdens. To dara, turot rokas virs tīra, vislabāk avota, ūdens trauka. Liela nozīme ir domas un vārdu spēkam, ko ieliek šajā procesā. Svarīgi ir ne tikai vārdi, bet tas, kā vārdus pasaka. Tie ir jārunā precīzi, ievērojot pareizo intonāciju un īpašo ritmu. Turklāt jādomā par vārdiem, ko saka, un par cilvēku, kam tos saka. Dažs meklē iespēju atbrīvoties no lāsta, bet varbūt lāsts ir cilvēks pats. Lāsts ir ļoti reta parādība, taču tagad tas tiek pārāk daudzināts nevajadzīgi. Ja tiešām ir uzlikts lāsts, tad cilvēks izskatās kā pelēcīgi pūkainā apvalkā ietīts. Par lāsta esamību liecina norises, kas notiek neatkarīgi no paša cilvēka rīcības. Piemēram, kāds ir centies iekrāt naudu lielākam pirkumam. Kad tas ir gandrīz paveikts un varētu īstenot savu sapni, seko neveiksmju virkne, kurās cilvēks ir spiests visu iekrāto iztērēt. Ne vienmēr izdodas lāstu noņemt, bet to var izdarīt tikai caur baznīcu jeb Dieva svētību.
- Jūs varat noņemt lāstu?
- Mēs neviens nevaram neko ne iedot, ne noņemt. Mums taču laime nav kabatā! Mēs skaitām lūgšanas un vārdus, lai aicinātu palīgā Dievu vai augstākos spēkus (kā nu kurš uzskata), kā arī pamācām cilvēkus ieklausīties citos, paiet soli pretī, jo varbūt sīkumu dēļ viens otram nepiedod un neaizmirst. Ja gribas kādam pateikt sāpīgus un aizvainojošus vārdus, vajadzētu paklusēt. Tā varētu sanākt labas lietas, piemēram, savienot sastrīdējušos pārus. Ja sevī glabā aizvainojumu, arī neko nesakot, tas laužas uz āru un otrs to jūt. Katram vajadzētu pārvērtēt sevi, mazāk prasīt un netiesāt citus. Lāstu uzliek ļauni cilvēki, bet tas nav Dieva sods.
- Vai tas nozīmē, ka galvenokārt izmantojat domu un vārdu spēku, nevis enerģētiku?
- Katram cilvēkam un arī lietām piemīt enerģētika. Taču neviens nevar atdot vairāk enerģijas nekā tam ir, turklāt dot var tikai tādu enerģiju, kāda katram ir. Manuprāt, ir ļoti maz cilvēku, kam piemīt izcila enerģētika jeb spējas. No sava enerģijas daudzuma var dot, bet ir arī jāsaņem vietā, jo citādi sāksim slimot. Lai kaut ko saņemtu, no kaut kā ir jāatsakās. Tāpēc man mājas pagalmā ir izveidota ziedotava. Tur rituālā ziedoju dieviem un gariem, atdodot ugunij augļus, vīnu, ziedus, maizi, pienu, medu... Viss nāk no dabas, arī mēs, un Dievs ir visā – akmenī, zālē. Nevar tikai prasīt - dod man. Par ko? Jāparāda, ka esam gatavi dot, atsacīties no labumiem sev.
- Kāpēc ir tik daudz dziednieku, ekstrasensu, burvju, magu...
- Katrs var sevi veidot un radīt to, ko vēlas. Neesmu eksperte, bet domāju – tas ir modes kliedziens. Manuprāt, daļa šo cilvēku neko īpašu nespēj vai arī neko labu nedara. Kā var slimību ārstēt ar enerģētiku? Ja tādējādi vēlas palīdzēt un to dara, tad var notikt tāpat kā Džūnai Davitašvili. Viņai bija izcilas spējas, taču zaudēja savu vienīgo dēlu un pati ļoti smagi slimoja. Arī slimība ir enerģētika, bet tikai Jēzus Kristus varēja uzlikt roku, pasakot - celies un staigā! Viņš bija Dieva dēls. Bet cik mums tagad ir Dieva dēlu? Var skaitīt senču atstātos vārdus un veikt rituālas darbības, bet, ja Dievs nepalīdz, tad arī neko nespējam dot un palīdzēt citiem. Ko darīja Vanga? Viņa bija vārdotāja un gaišreģe, cilvēks, kurš spēja ieskatīties viņpasaulē. Vanga bija akla, tāpēc Dievs bija viņai devis šīs spējas. Dievs rūpējas par cilvēkiem, kuriem kaut kas ir atņemts. Arī man piedzimstot ļoti daudz kā trūka, tāpēc ir dotas spējas nesavtīgi palīdzēt citiem. Tiesa, es to vērtēju pretrunīgi - šīs spējas ir reizē dāvana un lāsts. Ja varētu normāli iztikt, tad palīdzētu tikai no brīvas gribas, negaidot neko pretī. Tā būtu jārīkojas cilvēkiem, kuriem ir šī sūtība. Savai meitai nodošu vārdiskās un rituālās zināšanas un prasmes, bet negribētos, lai viņai nākas klausīties: “Ko tu tur māžojies! Es tam neticu.” Bet ko tad nāci? Neviens tevi nespieda. Vēl pēc pieciem gadiem tas pats cilvēks saka: “Piedod, bet lūdzu palīdzi!” Nekad nevienam neesmu atteikusi.
- Jūs braucat uz Delfiem Grieķijā, lai stiprinātu sevi?
- Ja kāds draugs dāvā man šo iespēju, tad labprāt to izmantoju. Pagājušajā gadā sieviete, kurai izārstēju vairogdziedzeri, mani paņēma līdzi ceļojumā. Tur jūras ūdens ir ļoti sāļš un bagāts minerālvielām, bet klimats – ļoti karsts. Šādi apstākļi pozitīvi ietekmē urīnskābes izvadīšanu no organisma, tāpēc man tāds brauciens ir ļoti nepieciešams. ◆

Par stipro vārdu maģiju

◆ Latviešu folkloras krātuvē apkopoti apmēram 50 000 buramvārdu. Krātuvē ir speciāls manuskripts – 150.fonds, kurā ir tikai buramvārdi. .

◆ Kopš seniem laikiem ir darbojušies dziednieki, atbūrēji, jo katrai kaitei (arī pieburtai) bija vajadzīgi atbūrēji – atkodētāji. Viņi prata slimības aizrunāt, dziedināja rozi, galvas un zobu sāpes, kā arī lopu kaites, jo toreiz veterinārārstu nebija. 

◆ Zinātnieka Jāņa Alberta Jansona pētījumā “Maģija latviešu tautas tradīcijās” apkopotas raksturīgākās latviskās maģijas izpausmes formas tautasdziesmās. Daudzās var just slēptu jēgu, maģisku spēku, aizsardzību pret ļaunumu.

◆ Lai buramvārdi sasniegtu mērķi, būtiska nozīme ir ne tikai tekstam, bet arī tam, kā tos pasaka. Maģiskās ceremonijas panākumi ir atkarīgi no tā, cik precīzi tiks pateikta formula. Protams, automātiski noskaitot kādu burampantu, nekas nenotiks.

◆ Vārdošana ir īpaša māka, ko patstāvīgi nevar apgūt. Tas būtu riskanti, jo buršanās var radīt neparedzamas sekas.

◆ Buramvārdus definē kā formulas ar pārdabisku spēku un ietekmi, ko parasti vārdojot (skaļi vai klusi) vai arī rakstītā veidā lieto, lai iedarbotos uz konkrētu objektu. Šie vārdi pastāvēja jau pirms kristietības. Vēlāk tos pielāgoja, tekstos iekļaujot Bībeles tēlus, kristīgās leģendas.

◆ Buramvārdi ir saistīti ar pašsuģestiju, vārdošanas procesā ir jābūt abpusējai uzticībai. Izrunājot vārds uzlādējas ne vien ar savu, bet arī ar paša cilvēka dzīvības enerģiju.

◆ Jēdziens “vārdotājs” apzīmē ne tikai maģiskās darbības veicēju, kurš ar buramvārdu palīdzību spēj panākt vēlamo rezultātu, bet arī ietver burvja, zīlnieka, pareģa, laitītāja (laitīt - masēt, braucīt), raganas nosaukumus un funkcijas. Mūsdienās šie vārdi ir zaudējuši pirmatnējo nozīmi, kad katrs nosaukums liecināja par katra maģiskās darbības lauku.

◆ Visbiežāk vārdotāji rodas tautai grūtos laikos – laikmetu griežos, krīzes apstākļos. Viņu darbība ir jāvērtē kritiski, jo ne visi ir spējīgi burt.

Dievs ir ņēmis un arī devis

Es nebiju ne gribēts, ne gaidīts bērns. Māmulīte mani ienīda no pirmās līdz savai pēdējai stundai. Tikai vēlāk sapratu – viņa bija dziļi nelaimīga, jo tika izprecināta ar nemīlamu cilvēku. Turklāt viņas vīrs bija agresīvs, tāpēc māte gribēja tikt projām. Bet kur lai iet ar mazu bērnu, kurš pieteicās nelaikā un nevietā? Brālis un māsa bija paaugušies, man ar māsu ir vairāk nekā desmit gadu starpība. Māte bija sapņojusi par dzīvi pilsētā, nevis kolhozā, taču pieteicos es. Pēc manas dzimšanas māte arī aizgāja uz pilsētu, kur īrēja gultasvietu. Man tur nebija paredzēta vieta. Toreiz aborti bija aizliegti, tāpēc māte bija izmantojusi visus zināmos un ieteiktos līdzekļus, lai no manis atbrīvotos. Mediķi ir atzinuši, ka manu veselību ietekmēja bremzēta attīstība embrija stadijā. Tāpēc bērnībā daudz slimoju, man ir tikai viena niere un tai pašai – mazspēja, vāja redze un vēl citas veselības problēmas.

Nespēj studēt un darīt to, ko vēlas 
Vecāki par mani neinteresējās un arī nerūpējās. Vectētiņš un vecmāmiņa, pie kuriem vairāk dzīvoju, bija vienkāršu ļaužu. Mācījos Tilžas internātskolā. Kad man bija plīsusi aklā zarna, vispirms no sniega vajadzēja iztīrīt pieputināto ceļu, lai varētu iebraukt neatliekamā medicīniskā palīdzība un aizvest uz slimnīcu. Pēc operācijas medicīnas personāls iedeva naudu, lai varētu tikt mājās. No autobusa pieturas divus kilometrus vajadzēja brist pa dziļu sniegu, bet nevienu neuztrauca, vai es to spēšu.
Acīmredzot neesmu slikts cilvēks, jo tomēr vēl redzu. Brilles nevaru nēsāt. Skolas laikā mēģināju, bet sākās stipras galvassāpes, vemšana un reiboņi. Nevaru darīt darbus, kas saistīti ar galvas liekšanu uz leju un smagumu celšanu, jo acu nervi ir slābi un pamazām atmirst. Vai tāpēc var pārmest slinkumu? Ar 8 klašu izglītību nekur tālu tikt nevarēju, tāpēc mācījos Apes profesionāli tehniskajā skolā par kontrolasistenti. Mani šī profesija neinteresēja, turklāt sliktās redzes dēļ to nevarētu strādāt. Es būtu gribējusi studēt filoloģiju. Man patika vēsture un literatūra, un, par spīti ieteikumam daudz nelasīt, tā ir mana lielākā aizraušanās. Diemžēl mana ģimene skaitījās pretvalstiski noskaņota, tāpēc par studijām nevarēju pat sapņot.

Lūdz tikai iespēju izaudzināt meitu
Īstas ģimenes man nekad nav bijis. Brāli esmu redzējusi tikai dažas reizes. Māsa, kas dzīvoja Smiltenē, šad un tad atbrauca ciemos. Kad astoņdesmitajos gados ilgi un smagi slimoju, viņa darīja visu iespējamo, lai man tiktu veikta izmeklēšana ar tomogrāfu. Māsa bija krājusi naudu mašīnai, bet atdeva maniem izmeklējumiem. Apprecējos es neveiksmīgi, tāpēc nebija cerētā atbalsta. Vīrs dzēra, visu nesa laukā no mājas. Invaliditātes pensiju, kas ir ļoti maza, man neviens nepalīdzēja nokārtot, arī dzīvokli nedeva, bet pārmeta, ka nav piemērotu apstākļu bērnu audzināšanai un atņēma bērnus. Kāpēc tādos pašos apstākļos divas meitenes izauga?
Tagad dzīvoju “no - līdz”. Nu jau 14.gadu ik pēc dažiem mēnešiem ir jāmaina stents. Tas ir ielikts vienīgās nieres bļodiņā, lai nodrošinātu urīna izvadīšanu. Man kopš dzimšanas ir viena niere, turklāt tā ir jau vairākkārt operēta. Taču es nesūdzos un neeju uz pašvaldību lūgt palīdzību, lai gan stenta maiņas operācijai ir vajadzīgi 120 lati. Par 50 latu invaliditātes pensiju nevar ne malku nopirkt, ne samaksāt par stenta maiņu. Bet, ja to neizdara, dažu dienu laikā varu nomirt. Taču mana ticība Dievam ir darījusi brīnumus! Pēc trim smagām nieres operācijām, kad jaunākajai meitai bija tikai pusotrs gads, vēlējos, lai spētu izaudzināt meitu līdz pilngadībai. Un tas ir noticis! Pagājušajā nedēļā viņai palika 18 gadi.

Kategorijas