Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Logo

Humoreska: Lūk, ar ko beidzas lādēšanās!

Tenis Nieze
Lietotāju raksti

2011. gada 25. februāris 09:49

496

Trīs mēnešus nebiju ne mutē ņēmis. Jutos vesels kā rutks. Riktīgs vecis! Pašam un sievai bija prieks, ka es gultā teicamnieks. Apvēlos maķenīt. Līdz ar to manā seniora ģīmī tika izgludinātas grumbas.

Bet ilgi tā nevarēja turpināties. Mūsu ģimenes laimi noskauda kaimiņiene no pretējā dzīvokļa, kurai vecis nekad nenokāpj no korķa. Nezinu, ko viņa bija sadarījusi, taču, kā es sāku plostot, tā šās vīrs piepeši kļuva skaidrs kā stikliņš. Es pats to nebūtu pamanījis, bet mana sieva visu saprata uzreiz. Tā arī pateica, ka kaimiņiene piekopjot melno maģiju. Manējā laulene esot manījusi šamējo slapstāmies gar mūsu dzīvokļa durvīm. Pēc tam zem mūsu kājslauķa uzieti kaut kādi diegi, žagari un sāls...

„Skaidra bilde! Kaimiņiene! Tā viņa savulaik sev piebūra svešu vīru, izšķirdama viņa ģimeni. Tāpēc šis tagad dzer, jo sadarītais nāk šai atpakaļ. Negrib viņa samierināties, lūko savas ģimenes lāstus pārlikt uz mums. Neizdosies! Es arī protu lādēties, gan es viņai salādēšu pretī!” paziņoja mana sieva. Godīgi sakot, es, to dzirdot, žagojos. Man tobrīd sievas teiktais likās kā slima suņa murgi, bet... Ticiet vai ne, pagāja vēl pāris dienas un man sāka likties, ka šņabis rauj visas iekšas laukā. Sapratu - ja tūlīt nepārstāšu dzert, miršu. Dzīvotgriba bija stiprāka par atkarību. Līdzko es tiku pie skaidra prāta, cienītā aizrāva mani līdzi uz baznīcu grēkus sūdzēt. Un tur negaidīti mēs aci pret aci sastapāmies ar kaimiņieni un viņas vīragabalu. Un, kad baznīcā visi dievlūdzēji sniedza cits citam roku izlīgumam, kaimiņiene tā cieši ielūkojās man acīs. Es pat teiktu, ka pārāk cieši, jo jutu kā skudriņas izskrien cauri visam manam ķermenim. Tobrīd pat viņa sacīja: „Nieze? Tenis Nieze? Tā laikam jūs sauc. Esmu manījusi, ka dzīvojam kaimiņos.”

Es samulsu, tomēr atbildēju: „Biju, ziniet, apslimis. Bet tagad esmu atkal vesels.”

Viņa pasmaidīja un šķelmīgi piešķieba galvu: „Es zinu. Es katru dienu par jums, Teni, lūdzu Dievu.”

Nezinu, kā tas nākas, bet no baznīcas mēs izgājām divatā – es un kaimiņiene. It kā mēs būtu brīvi kā putni debesīs, kas radīti viens otram. Kaut kur nopakaļus mums vilkās mana sieva, nagus grauzdama, un kaimiņienes vīrs, klusām visu redzēto pārpīpēdams. Mūsu mājas kāpņu telpā mēs ar kaimiņieni inteliģenti atsveicinājāmies un devāmies katrs uz savu dzīvokli.

Kopš tās reizes mana sieva par lāstiem un lādēšanos vairs nav teikusi ne pušplēsta vārda, kaut es joprojām palaikam mēdzu uzkāpt uz korķa.

Kategorijas

Kategorijas