Re, kur muzikanti spēlē savu mūžu!

2014. gada 21. februāris 00:00

508

Savulaik populārās dziesmas vārdus, ka muzikanti spēlē mūžu, apenietis Jānis Teters tāpat kā citi Apes pūtēju orķestra muzikanti var pilnībā attiecināt uz sevi. Kad viņš mācījās 7.klasē, neparasts gadījums ielika rokās trompeti. To Jānis spēlē vairāk nekā pusgadsimtu, tāpēc saņēma Apes novada pašvaldības balvu nominācijā “Mūža ieguldījums”.

Neprasa maksu par
sirdsdarbu
“Neviens šos vīrus nav mudinājis vai īpaši aicinājis, tā ir bijusi viņu izvēle – kādu laika sprīdi no savām ikdienas gaitām veltīt skaistajam mūzikas aicinājumam. Katru nedēļu daudzas stundas paiet kopīgā muzicēšanā. Šobrīd orķestra galveno nošu grāmatu savās rokās tur Jānis Teters, kurš pienākumus veic bez amatierkolektīva vadītāja darba samaksas. Viņš tāpat kā citi orķestranti saka, ka par sirdslietu nevarot maksu prasīt. Viņu alga esot prieks,” tā nominācijas pieteikuma vēstulē raksta novada domes priekšsēdētāja Astrīda Harju. Viņa uzsver, ka Apes pūtēju orķestra aizsākums meklējams 1869.gadā, kad Jaunrozē tika dibināta ragu pūtēju kapela, kas bija pirmais pūtēju orķestris Latvijā. Tas nozīmē, ka šogad orķestris var svinēt 145 gadu jubileju, jubileju ragu mūzikai, kas skanējusi cauri gadsimtiem, laikmetu griežiem, varu maiņām un cilvēku likteņiem.

Likteņa pirksts liek spēlēt
Liktenis acīmredzot bija lēmis, ka Jānis Teters pašmācībā apguva trompetes spēli un liek tai skanēt joprojām, uzmundrinot, atbalstot, liekot pasmaidīt un domāt par likteņa dzirnām, kas mūžu maļ. “Kādreiz pūtēju orķestru bija krietni vairāk nekā tagad. Šķiet, orķestri bija gandrīz katrā skolā. Kad tie pārtrauca darbību, metāla pūšamos instrumentus nodeva lūžņos. Ja kāds dalībnieks gribēja, varēja instrumentu paņemt sev. Vienā pagastā pūšamie instrumenti, kurus vairs nelietoja, bija sakrauti šķūnī. Mani vienaudži bija paņēmuši trompeti un aprakuši smiltīs. Kad man par to pastāstīja, radās interese un braucām meklēt aprakto trompeti. Atradām, bet ne es, ne draugs neprata to spēlēt. Atvedu mājās, izmazgāju un secināju, ka viss darbojas,” atceras Jānis. Iemācījās! Pirmo varēja nopūst “Vecās likteņdzirnas”. Klasesbiedrs savukārt spēlēja akordeonu un kopīgi varēja spēlēt vienu gabalu, otru... Bungu vietā sita pa papes čemodānu. “Sanāca kārtīgs koncerts! Man ieteica pieteikties orķestrī, kuru kopš 1953.gada vadīja Edvīns Palkavnieks. Viņš mani pieņēma bariņā un iemācīja spēlēt pēc notīm,” stāsta J.Teters. “Kas nu es par vadītāju! Kad labākos medību laukos aizgāja Edvīns Palkavnieks, portfeli ar notīm pārņēmu es,” vinš saka.

Orķestrī spēlē klasesbiedri
Orķestris ir kuplinājis daudzus jo daudzus pasākumus gan savā pilsētā un novada pagastos, gan tuvākos un tālākos kaimiņu novados, kā arī Igaunijā. “Sākām spēlēt bērēs, kad klasesbiedram nomira tēvs. Orķestrī esam trīs Jāņi un Juris, visi no vienas klases: Juris Kaktiņš, Jānis Rozītis, Jānis Vēbers un es. Bijām izveidojuši savu kapelu, lai varētu spēlēt skolas ballēs. Kad klases meitenes zvana, ka vajadzētu sarīkot salidojumu, sakām, lai piebiedrojas, jo mums katru nedēļu ir salidojums,” skaidro Jānis.

“Neviens no mums nav liels mākslinieks, tāpēc nepārmet citiem, ja kaut kas neizdodas. Vienkārši sākam no gala vēlreiz.”
Jānis Teters

Tagad maz ir to, kuri vēlas spēlēt metāla pūšamos instrumentus, jo tas ir grūtāk. Vajadzīgi regulāri treniņi, citādi taurē nemaz nevar iepūst. “Esam veselības grupa, kā tagad paši smejamies. Katru nedēļu notiek mēģinājumi, kuros gan spēlējam, gan parunājamies. Gandrīz visi esam jau pensijas vecumā. Neviens no mums nav liels mākslinieks, tāpēc nepārmet citiem, ja kaut kas neizdodas. Vienkārši sākam no gala vēlreiz,” atzīst J.Teters. Orķestra ziedulaikos ir spēlēts 60 bērēs gadā, un tas ir labs treniņš. Ne velti mēdz teikt, ka tie, kuri spēlē bērēs, var patiešām arī kaut ko nospēlēt. Bet tagad labi, ja divreiz gadā iznāk spēlēt bērēs.

Saka paldies tēviem un
vectēviem
“Viņi nav profesionāļi, taču tas nekad nav bijis šķērslis, lai iekustinātu publiku. Šie šarmantie kungi nav skubināmi, nav izlūdzami, nav pierunājami. Viņi muzicē nesavtīgi, aizrautīgi un no tīras sirds. Mēs izsakām savu sajūsmu un pateicību azartiskajam vadītājam Jānim Teteram, runātīgajam Jānim Vēberam, dzīves gudrajam Jānim Miezītim, mūžīgajam optimistam Aināram Ābolkalnam, izcili muzikālajam Arvim Turkopolam, atraktīvajam Tālim Jakobsonam, nopietnajam Jurim Kaktiņam, mierīgajam Ivaram Metuzālam, humoristiskajam Jurim Lācim un jaunajam censonim Rolandam Hollam,” ieteikuma vēstulē balvai Apes iedzīvotāju, bērnu un mazbērnu vārdā raksta Liene, Krista un Daiga. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Re, kur muzikanti spēlē savu mūžu!

Kategorijas