Alūksnes pērles labais gariņš

2014. gada 21. februāris 00:00

1535

Alūksniete Māra Kalna par savu pašaizliedzīgo darbu Alūksnes evaņģēliski luteriskajā baznīcā, tās vēstures saglabāšanu un arī cilvēcisko siltumu pērn tika nominēta “Latvijas lepnumam”. Viņas tēvs Jānis Rēders savas pārliecības dēļ bija izsūtīts uz Sibīriju. Māra uzskata, ka ticība cilvēka dzīvē ir ļoti svarīga, un uzsver, ka tieši sadraudzība spēj palīdzēt pārvarēt grūtos laikus. Viņa ir ne tikai skaistās baznīcas labais gariņš, bet arī Dāmu komitejas dalībniece un ar lielu prieku darbojas diakonijā, palīdzot draudzes locekļiem. Draudze ir viņas otrā ģimene.
- Ko jūs pašlaik darāt Alūksnes evaņģēliski luteriskajā baznīcā?
- Baznīcā eju jau 25 gadus, un kā kādreizējai tās priekšniecei man bija jāzina viss. Tagad esmu atbildīga par baznīcu un labprāt ekskursantiem un tūristiem pastāstu par baznīcu un tās vēsturi. Kad baznīcā bijuši zagļi, es uzreiz to varu pateikt, jo zinu, kur kas stāv. Nesen kāds uz baznīcas durvīm bija arī kaut ko uzķēpājis. Arī tādi gadījumi notiek, un par to ir ļoti skumji, jo mūsu baznīca ir kultūrvēsturisks piemineklis. Mūsu baznīca ir unikāla visā Latvijā ar savu arhitektūru. Barons Fītinghofs bija ļoti bagāts cilvēks un gribēja uzcelt baznīcu, kurā varētu justies kā savā īpašumā, tāpēc tā nav līdzīga citām baznīcām. Tai ir bezgala bagāta vēsture, un pie manis var vērsties ar jautājumiem par to. No maija līdz oktobrim baznīca ir vaļā katru dienu un nereti ienāk dažādi cilvēki. Mēs esam vairāki dežuranti. Kad ienāk cilvēks, es viņam jautāju, vai viņš vēlas kaut ko dzirdēt par baznīcas vēsturi vai arī vienkārši atnācis tāpat vien. Dažreiz cilvēki atbild, ka ienākuši tāpat vien. Dažreiz cilvēki apsēžas solā un raud. Tajos mirkļos zinu, ka nedrīkstu cilvēku traucēt.
Mūsu draudzē kopumā ir 260 cilvēki, bet uz dievkalpojumiem regulāri nāk 50 līdz 60 draudzes locekļu. Mūsu draudzes locekļi ir arī ārzemēs. Apmēram 70 cilvēki nemaz nevar vairs atnākt uz draudzi, jo ir jau pārāk veci vai arī slimi. Šiem cilvēkiem arī es palīdzu caur diakonijas darbu - vai nu tā ir aiziešana pie šī cilvēka, vai arī transporta atrašana un palīdzēšana nokļūt baznīcā.
- Kāda ir diakonijas darba specifika?
- Darbošanās diakonijā nozīmē rūpēšanos par cilvēkiem. Palīdzam nest sakramentu gan slimniekiem, gan uz pansionātu. Sociālais darbinieks jau ir tas, kurš palīdz fiziski kaut ko darīt, bet diakonijas darbinieks klāt šai palīdzībai piedāvā arī garīgo palīdzību, kas tad arī ir pati galvenā. Ļoti bieži savā darbībā redzu cilvēkus, kuriem vienkārši gribas parunāties. Veciem cilvēkiem liela problēma ir tieši vientulība. Daudziem bērni ir aizbraukuši strādāt uz lielpilsētu vai pat citu valsti, bet šiem cilvēkiem nepieciešama drošības sajūta, ka par viņiem kāds parūpēsies. Man ir divu draudzes locekļu dzīvokļa atslēgas, un tas šiem cilvēkiem liek justies droši, jo ir bijuši gadījumi, kad cilvēkam kļūst slikti un viņš nevar pat atvērt durvis.
- Ko jums pašai nozīmē – ticēt?
- Piekrītu tam, ka katrs cilvēks ir izlūgts. Par mani lūdzās mans tēvs un mana vecmāmiņa. Visu dzīvi nebiju saistīta ar baznīcu. Dzīves laikā man bija divas ļoti smagas autoavārijas un no trešās man izdevās izglābties. Tad es sāku domāt – kāpēc Dievs mani visu laiku glābj? Sāku domāt, vai es savā dzīvē kaut ko nedaru tā, kā vajag. Pati pirmā avārija vispār bija ļoti smaga, un tas ir tikai brīnums, ka palikām dzīvi. Avārijai bija arī sekas – es paliku bez atmiņas un vēl aizvien ir notikumi, kurus pilnībā neatceros. Mana māsa Edīte katru vakaru nāk pie manis, mēs runājamies un mēģinām atcerēties, lielākoties, bērnības notikumus. Ir interesanti skatīties, kā mēs abas tos atšķirīgi interpretējam. Pārrunājam kopīgi arī ticības jautājumus. Tas, ka atkal pievērsos baznīcai, ir mana tēva nopelns. Palīdzēju viņam, un 1989.gadā pilnībā biju atgriezusies pie ticības. Kopš tās reizes man nekad nav bijis tā, ka es vairs negribētu iet uz baznīcu. Man ticība ir visa dzīve, un es citādāk savu dzīvi nevaru iedomāties. Ir cilvēki, kuri saka, ka nenāks uz baznīcu, jo viņiem nepatīk kāds mācītājs, bet tādas domas nāk no ļaunā, tam nav jāpakļaujas. Bet arī man ir bijis posms, kad es negāju baznīcā katru svētdienu. Mācītājs teica, ka jānāk, bet man bija visādas atrunas. Tad es teicu, ka varu lūgties arī mājās, taču nu es apmeklēju dievkalpojumus katru svētdienu un izlaižu tos tikai tad, kad ir kāds ļoti nopietns iemesls. Pagājušajā gadā es izlaidu tikai divus dievkalpojumus. Nevienam jau neko patiesībā īsti nevar ieteikt, jo katram ir savs ceļš. Bez ticības es nemaz negribētu dzīvot, kā arī bez savas draudzes, jo šie cilvēki man ir kā mana otrā ģimene.
- Jūsu tēvs bija cietis represijas par savu ticību.
- Mans tēvs bija aktīvs draudzes loceklis, kora un draudzes vadītājs. Tieši viņa stiprā ticība bija par iemeslu, kāpēc viņu izsūtīja 1950.gadā. Viņš atgriezās 1956.gadā, un gadi bez tēva bija grūti. Padomju varas acīs mēs bijām fašistu ģimene.
„Dzīves laikā man bija divas ļoti smagas autoavārijas un no trešās man izdevās izglābties. Tad es sāku domāt – kāpēc Dievs mani visu laiku glābj?”
Māra Kalna

- Jūs darbojieties arī Dāmu komitejā.
- Dāmu komiteja ir kaut kas līdzīgs diakonijai, jo dāmas arī palīdz draudzes locekļiem, bet mums klāt vēl nāk kāda īpaša dāmu specifika – rūpējamies par galdiem baznīcas svētkos. Mācītājmuižā ir pieejama arī krāsns - Lieldienu naktī taisām jēra cepeti un Ziemassvētkos cepam piparkūkas. Mācāmies floristiku - esam taisījušas gan adventes vainagus, gan Ziemassvētku dekorus. Pilnīgi visus savus draudzes locekļus sveicam arī ar kartīti dzimšanas dienā. Cita citu uzpasējam. Nav neviena, kuru mēs aizmirstu. Dāmu komiteja sanāk reizi mēnesī, un tieši šogad mums apritēs apaļi 10 gadi.
- Cik svarīga jums ir draudzes kopība?
- Gan diakonijas darbs, gan Dāmu komiteja, kā arī dievkalpojumu apmeklēšana mūs visus tuvina. Tieši kopība starp cilvēkiem ir ļoti nepieciešama. Apziņa, ka mēs cits par citu parūpēsimies. Mēs arī zvanām cits citam. Pirms dievkalpojuma stāvu pie ieejas durvīm un, ja redzu, ka cilvēks ilgi nav bijis baznīcā vai uz Bībeles pulciņu, tad šim cilvēkam zvanu un apjautājos, vai kas nav atgadījies.
Deviņdesmitajos gados bija liels bums un baznīcā ieplūda ļoti daudz cilvēku, bet daudzi no viņiem laika gaitā pārstāja nākt uz baznīcu. Tagad ir izkristalizējies tas, kuri cilvēki ir palikuši baznīcā. Mums ir svarīgi saglabāt tuvas attiecības savā starpā, bet cilvēka attiecībās ar Dievu neviens cits nevar ielīst. Tām ir jābūt tikai šī cilvēka un Dieva attiecībām un nevienam nav tiesību pārmest to, kā otrs iet savu ceļu. Mēs varam tikai lūgties par cilvēkiem, nevis piespiest viņus nākt pie Dieva. Ir cilvēki, kuri izvēlas pārstāt apmeklēt baznīcu, un, kad es jautāju, kāpēc, man ir atbildēts – kāda gan jēga, ja Dievs nepalīdz un nekas nav mainījies uz labu? Bet Dievu nevar tā paraustīt aiz diedziņa, lai viss notiek. Arī pašam cilvēkam ir jādarbojas, jālūdzas. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Alūksnes pērles labais gariņš

Kategorijas