Saltā rūsa

2011. gada 22. februāris 15:22

815

Dzīvojam uz mazas zemes lodītes neaptveramajā Visumā. Tagad vēl tikai sākam apjaust savu saistību ar nezināmo plašo pasauli, kur laika, telpas un ātrumu jēdzieni ir mūsu esošajiem prātiem netverami. Zinātnei gan gribētos ticēt, bet tā ne vienmēr ir tik objektīva šajā supermīklainajā sfērā un tāpat kā reliģija krusta karos, inkvizīcijas, nereti pildījusi „pasaules vareno” un „izredzēto” pasūtījumus, radot globālās sasilšanas mītu, atomieročus, meteoieročus u.c.

Mēs esam tikai puteklīši Kosmiskās pasaules, Visuma, Debesu vai Dieva valstības, sauc kā gribi, lielajā kopbildē un šajā ar ļoti saprātīgu mērķtiecību ieprogrammētajā pasaulē katram no mums ir savs ceļš ejams, dzīvības gaismā un nāves ēnā savas likteņa gaitas mērojot. Tāpēc gadījumos, kad manā ārsta praksē nāve šķita nesaprotama un nesniedza visas atbildes, par tās spēku un varenību neesmu šaubījies. Tā dara savu darbu neatkarīgi no mums, jo mums nepieder dzīvības un nāves atslēgas un nekad nav piederējušas. Domāt par to, ka dzīvības atslēgas atrodas ārstu rokās ir ilūzijas.

Šodien mēs itin labi esam iemācījušies izmantot Nāves-mūsu lielākās sāncenses vājās vietas un tad, …mēs svinam mūsu, lasi dzīvības uzvaru, bet viņa uz nenoteiktu laiku pat pati paiet sāņus. Jo tagad arī viņa, pacietīgā viltniece, ir iemācījusies pieņemt zaudējumus. Viltniece, jo zina, ka cilvēka likteņa galējai/terminālai/ līnijai, kas ģenētiskajā un zvaigžņu programmā iekodēta, pārkāpt nav iespējams un viņa tāpat parādīs mums savus īstos zobus un pēdējais liktenīgais pļāviens būs viņas.

Esmu pārliecināts, ka cilvēka attieksme pret savu veselību ir determinēta šajā ģenētiskajā kodā un zvaigžņu programmā. Cilvēks dzimst ģenētiski pārmantojot gan slimības, gan tikai viņam vien piekrītošas īpašības, spējas un uzvedības modeli. Dzimst uz noteiktas paralēles un meridiāna konkrētajā laikā, kur minūtes ir no svara, un šajā brīdī visu varenajā Visuma/Debesu/ valstības Saules un citu planētu sistēmā tiek uzlikts tāds kā zīmogs, kods, kas kopumā nosaka viņa turpmāko likteni, nebūt ne pilnīgi absolūti un ne pilnīgi negrozāmi, bet zināmu iespēju brīvības ierobežojumā gan. Kas spējis uzzīmēt un ir izveidojis likteņa kartes mūsu plaukstās, kaut vai tā iespējamību ietvaros?!

Nebūšu izpaudis ārsta noslēpumu teikdams, ka vairums hronisku slimību nav izārstējamas un tās ar laiku progresē, tādēļ ar savām slimībām jāiemācās sadzīvot. Te gan atļaujos mazas reklāmas pauzes vietā sacīt, ka n e p r e t k o c i t u c i l v ē k s n e i z t u r a s t i k v i e n a l d z ī g i k ā p r e t s a v u v e s e l ī b u. Gadījumos, kad mēs izlemjam, ka gribam dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, jāsāk sevi iepazīt. Ir kaites, kuru gadījumos vienīgā iespēja kā pasargāt sevi no liktenīgām komplikācijām ir uzlikt „iemauktus, grožus” slimībai kaut vai zāļu ripiņu veidolā un šo situāciju pašam mainīt nevajadzētu. Savā praksē esmu novērojis, ka pat ļoti pedantiski cilvēki pēkšņi pārtrauc šo uzraudzību un rūpes pār sevi un ātri vien izbeidz šīszemes gaitas. Kāds spēks liek viņam to darīt atņemot gribas spēku dzīvot, kad pienācis laiks?!

Kurš no mums bērnībā nav pamēģinājis uzpīpēt, bet par pīpmaņiem kļuva tie, kam bija iedzimta nosliece uz tabakas smēķēšanu vai citu narkotisku vielu lietošanu. Smēķēšanas uzsākšanas vieglums un atmešanas grūtums, kā arī dzeršanas stils ir iekodēts. Vai absolūti? Domāju, ka nē, bet tā absolūtuma vai relatīvuma pakāpe ir stingri noteikta un atkarībā no tā arī dzīves kvalitāte un tās ilgums.

Ja cilvēks mirst, teiksim 33 gadu vecumā, mēdz teikt, ka viņš ir pārāk strauji sevi sadedzinājis. Ticamāk gan tas , ka viņš steidzas izdzīvot dzīvi, sevi netaupot, ķermeni izdedzinot, jo tik vien viņam bija atvēlēts.

Esmu pārdzīvojis daudzu pacientu nāvi gan uz operāciju galda, gan uz slimības gultas. Cilvēki, kuriem pēc daudziem parametriem šķietami bija vēl pietiekošas dzīvības rezerves, tās strauji sāka dzist. Tikai astroloģiskajā kartē, ja tā bija pieejama, speciālisti saskatīja, astrologu valodā runājot, nāves krustu, un cilvēks mira , neskatoties uz mūsu pretestību.

Ko mums darīt, necīnīties par sevi, ja reiz visu nosaka liktenis? Liktenis nav absolūts, tikai tā terminālā līnija ir nenovēršama. Likteņa ceļā ir daudz draisko pagriezienu, kurus ignorējot var zaudēt dzīvību vai kļūt par invalīdu. Tās ir situācijas, kad mēs glābjam dzīvību un „Kaulainajai liekam pagaidīt”.

Derētu pārbaudīt, cik stipra ir šī relatīvā spēja mainīt sevi un līdz ar to gan dzīves kvalitāti gan visu dzīvi. Katrs cilvēks pats , ja vien ir apzināta ticība un dzelžaina griba, spēj pieņemt lēmumu, vai savu dzīvi arī turpmāk satīt tabakas atkarības pelēkajā dūmakā, neatgriezeniski bojājot sevi un iegūstot ne tikai pelēcīgu sejas krāsu un sliktu elpu, bet līdz ar raupjo balsi arī raupjākas uzvedības manieres, jo nekas tā necieš no hroniska skābekļa bada audu toksiskas hipoksijas un asinsvadu bojājumu dēļ, kā galvas smadzeņu pelēkās šūniņas un sirds asinsvadi. Tālāk var sekot insults, infarkts vai , pasargi Dievs, mūža galā uz sevis izbaudīt plaušu vēža salto, smacējošo dabu.

Noteiktu dzīves posmu mūs sargā no dabas dotā imunoloģiskā aizsardzības sistēma. Kā tas ir, ka Grieta, Emīlija bez būtiskām problēmām nodzīvo līdz sirmam vecumam, bet, lūk, Janka, sabrūkot imunoloģiskai aizsardzībai, mirst no vēža, vēl jauns būdams. Iespējams, ka mēs visi nēsājam sevī vēža vai citas atipiskas šūniņas, kuras kontrolē mūsu aizsardzības sistēmas, bet tās var sagraut dzīves ekstremālās situācijas-tuva cilvēka nāve, ilgstošs bezcerīgums, melanholija. Kādam citam galvas smadzenēs slēpjas defektīvas asinsvads, kurš tikai gaida asāku emociju, dusmu izvirdumu, alkohola vai citu pārslodzi un plīst. Slimībai pretojas organisms, kas nav novājināts. Gripa, kuras epidēmijas laiku un raksturu nosaka galvenokārt aktivitātes Saules sistēmā, labprāt izvēlas alus piesūcinātos vai citādi novājinātus organismus un pesimistus.

Pat, ja tā ir visbanālākā saslimšana, milzīga loma ir ticībai un dvēseles stāvoklim. Cilvēkam, ja viņš to spēj, dusmām, naidam, agresijai pretī jānostāda iztēles formā labestību, labas domas. Naida un dusmu pārņemti cilvēki septiņas reizes biežāk mirst no sirds slimībām. Precētām sievietēm ir stiprāka imūnsistēma, bet ievērojami stiprāka ir laulībā laimīgajām. Par precētiem vīriešiem klīst dažādas anekdotes, bet kas noteikti,-mūža garuma ziņā sievietes viņus pārspēj. Ja esat sākuši lietot aspirīnu vai TV izslavēto hjertemagnilu sirds slimību profilaksei, nepārstājiet ticēt aspirīna brīnumspējām. Tas arī turpmāk glābs jūsu dzīvību, jo milzīga loma ir ticībai. Apbrīnojama ir šī prāta un ķermeņa neizzinātā un līdz galam neizzināmā mijiedarbība.

Daba paredz mums izvēli-vai nu virzīt sevi kā personību lielākas pašapzināšanās līmenī, ieklausoties tajā un tā mums piedāvās vēl kādas citas iespējas vai arī, nerodot saskaņu ar dabu un zaudējot vitālo eliksīru, slīdēt pa ceļu, savu potenciālu tērējot, nezinot kur esam un kurp slīdam. No šāda slīdpunkta raugoties, pašam to nejūtot, arī nāk niecību debīlākie komentāri portālos, no ļaudīm ar reducētu savstarpējās saskarsmes kultūras līmeni, kas pasauli vien pelēkās toņkārtās skata. Pelēki ļaudis ar pelēcīgām domām veido pelēku dzīvi. Pelēkus ļautiņus vieglāk pakļaut, tie ir padevīgāki, pērkamāki. Šajā sakarībā atmiņā man saglabājušies, liekas, Kornēlijas Apškrūmas teiktie vārdi no kāda dzejoļu krājuma:” Pasaulei vajaga ļaudis, kas to citādi, ne tikai pelēki jūt”. Tādi, kam ir paliekoša vērtība. Kas nenodod. Kas nerūs. Slimība var skart, bet ne rūsa. Saltā vienaldzības rūsa pret sevi un līdzcilvēkiem.

P.S. Nepretendējot uz viszinību un absolūto patiesīgumu rakstā paužu savu uz ārsta pieredzi un zināšanām balstītu viedokli un pārliecību. Dzīves vērojumu gaitā iegūtie fakti nereti maina mūsu līdzšinējos konservatīvos priekšstatus un ja mēs ar pazemīgu vērīgumu nesekosim dabai, mēs nekad neko neiemācīsimies. Dažreiz pati māte Daba sargā sievieti no grūtniecības un vīrieti no pēcnācēju radīšanas, jo, iespējams, tai ir zināmi kādi mūsu noslēpumi, kas slēpjas ārpus mūsu saprāta un iztēles robežām.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Saltā rūsa

Kategorijas