Sīkajam huligānismam nav stingra definējuma

2014. gada 28. februāris 00:00

1163

Sīkais huligānisms maldīgi tiek piedēvēts tikai cilvēkiem, kuri nāk no nelabvēlīgām ģimenēm. Šādas darbības var veikt arī situēti cilvēki, kā arī gan jaunieši, gan pieaugušie. Arī necenzētu vārdu lietošana var tik uzskatīta kā sīkais huligānisms un par to var pienākties administratīvais sods. Taču pats likums ir diezgan slidens.
Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 167.pantā sīkais huligānisms raksturots šādi: “Par sīko huligānismu, tas ir, lamāšanos ar necenzētiem vārdiem sabiedriskās vietās, apvainojošu uzmākšanos un citām tamlīdzīgām darbībām, kas traucē sabiedrisko mieru un kārtību uzliek naudas sodu no 70 līdz 350 eiro vai piemēro administratīvo arestu uz laiku līdz 15 diennaktīm.” Bet kā gan īsti tad var noteikt, kuru darbību uztvert par sīko huligānismu un kuru ne?
Valsts policijas Vidzemes reģiona pārvaldes Kārtības policijas biroja Prevencijas grupas vecākā inspektore Dace Jukāma informē, ka sīkā huligānisma definīcija ir problemātiska. “Tas ir diezgan slidens temats, jo viena un tā pati darbība dažreiz var būt sīkais huligānisms, citreiz - kriminālnoziegums. Tā, piemēram, manā praksē ir bijis gadījums, kad noticis kautiņš un varētu tikt uzsākts kriminālprocess par huligānismu, bet prokuratūra nevarēja izvirzīt šādu lēmumu, jo trūka iesniegumu. Prokurors galu galā man lika izbeigt šo kriminālprocesu. Ja darbība ir arī klasificējama kā sīkais huligānisms, bet neviens par to nesūdzas un neiesniedz iesniegumu, tad rezultāts var būt šāds. Huligānismu ir grūti pierādīt, un katrs gadījums ir jāizvērtē atsevišķi. Tā, piemēram, ja vienu cilvēku nosauc par stulbeni, viņš var teikt, ka tas ir sīkais huligānisms, bet citu var apsaukt desmitstāvīgiem vārdiem, bet viņš pasaka, ka tas jau ir normāli. Tieši tāpēc sīko huligānismu ir grūti nodefinēt, jo tam nav stingra definējuma,” saka D.Jukāma. Viņa uzsver, ka viens no sīkā huligānisma veidiem ir arī tas, ja bērns skolā aizskar citus skolēnus vai skolotājus, sistemātiski traucē stundu darbu un tamlīdzīgi.

Jānolaiž tvaiks
Psiholoģe Daiga Sliņķe uzsver, ka sīkajam huligānismam ir vairāki iemesli un nevar pateikt, ka huligānisms ir raksturīgs tikai tādiem bērniem, kuriem ir grūti dzīves apstākļi. “Dažreiz huligāniskas darbības veic arī bērni no ļoti labām ģimenēm. Iemesls varētu būt tāds, ka mūsos ir kādas apslēptas dusmas un mēs kaut kādā veidā gribam no tām atbrīvoties - iesitam, pagrūžam vai ko tamlīdzīgu. Cilvēks varbūt grib izlādēt dusmas uz kādu cilvēku, bet izlādē uz konkrētu objektu,” skaidro D.Sliņķe. Viņa norāda, ka jaunieši un bērni sīko huligānismu veic biežāk, jo jaunieši ir personības tapšanas stadijā, kad nereti var uzkrāties arī kādas dusmas, kuras pēc tam kaut kur ir jāizliek. “Pieaugušie ar uzkrājušos agresiju spēj tikt galā labāk, taču, ja situācijā iesaistās alkohols, tad arī pieaugušie mēdz darīt dažādas muļķības,” viņa uzsver.
“Tas ir diezgan slidens temats, jo viena un tā pati darbība dažreiz var būt sīkais huligānisms, citreiz - kriminālnoziegums.”
Dace Jukāma,
vecākā inspektore

D.Sliņķe mudina neapspiest savas dusmas, jo tas var novest pie nelāgām sekām, bet mācīties tās pareizi izlikt uz āru. “Būtu labi, ja mums katram būtu vismaz viens draugs, ar kuru izrunāties, kad ir tik slikti, ka gribas izdarīt kaut ko sliktu. Ja nav šāda drauga, ir taču psihologi, ir tikai jānāk un, kā tautā saka, jānolaiž tvaiks. Izkliegšanās, izraudāšanās var arī nenovest pie mantu bojāšanas. Protams, nereti huligāniskas darbības jaunieši veic arī it kā bez šķietama iemesla, lai tikai sekotu kādam līderim, taču tad ir jādomā, kas tad ir šī līdera motivācija, kāpēc viņš to dara, un vai viņā tomēr nav kaut kā, ar ko viņš netiek galā,” saka D.Sliņķe. Viņa arī izsķir divu veidu huligānismu, - vienā gadījumā darbības tiek veiktas spontāni, bet otrā gadījumā huligāniskas darbības tiek plānotas un uz tām tiek iets apzināti. “Nereti pirmajā gadījumā cilvēkā vienkārši ir kaut kas sakrājies un viņš izvēlas neatbilstošu veidu, kā to no sevis izlikt, bet vēlāk to nožēlo. Otrā gadījumā viņš jau ilgstoši sevī kaut ko apspiež un apzināti iet uz šādām darbībām, varbūt lai ieriebtu citiem,” uzsver D.Sliņķe.

Vecāku patruļas būtu
vērtīgas
Huligānisms ir izplatīts starp jauniešiem ne tikai kā savu dusmu izlādēšana, bet arī kā veids, lai iesaistītos kādā kompānijā. Huligāniska darbība var tikt veikta aiz vēlmes pamēģināt kaut ko, pārkāpt likumu un sajust adrenalīnu vai arī tīši nodarīt kādam sāpes, viņu aizvainojot gan fiziski, gan morāli.
Valsts policijas Vidzemes reģiona pārvaldes Alūksnes iecirkņa Kārtības policijas nodaļas inspektore, kapteine Inese Paringa informē, ka 2012.gadā Alūksnes un Apes novados par sīko huligānismu ir sastādīti vienpadsmit administratīvā pārkāpuma protokoli, bet 2013.gadā - tikai divi. “Jāņem gan vērā, ka pie sīkā huligānisma jau tad vairs netika pieskaitīta maznozīmīgu miesas bojājumu izdarīšana, jo likuma izmaiņu rezultātā šādas darbības tika pieskaitītas citam pantam. Tādi gadījumi pērn Alūksnes un Apes novadā bijuši astoņi, tā ka, ja tos saskaitām kopā, statistika katru gadu ir aptuveni līdzīga,” informē I.Paringa. Arī viņa uzsver - ja nav iesnieguma, tad vainīgo arī nav.
“Nepilngadīgo starpā visizplatītākās huligāniskās darbības ir necenzētu vārdu lietošana vai kā, piemēram. nesen Apes pilsētas autoostā atkritumu tvertnes dedzināšana. Visām šīm darbībām bieži vien par iemeslu ir bezdarbība. Jauniešus nekas neinteresē, viņi neiet uz pulciņiem, bet kaut kā viņiem tas laiks ir jāaizpilda un tad viņi kaut ko izdomā. Tajā brīdī jau nedomā, kādas būs sekas,” viņa pauž.
Arī I.Paringa apgāž mītu, ka sīko huligānismu veic tikai jaunieši no nesituētām ģimenēm vai arī jaunieši ar lielām problēmām. “Tā nebūt nav. Varam iedalīt šos jauniešus pusi uz pusi, un daudzi nāk arī no labām ģimenēm. Bērni jau ir bērni, un, ja viņi gribēs ko izdarīt, tad izdarīs. Daudzi ir izdarījuši kaut ko tādu, kas klasificējams kā sīkais huligānisms, bet ir tādi, kuri pieņem pareizo lēmumu - vairs tā nedarīt vai pat nemēģināt, taču citi šādu lēmumu nepieņem. Ne vienmēr, bet ir situācijas, kad jaunieši turpina sekot kaut kādam līderim. Daudzi no viņiem neizprot, ka nodarījumā ir atbildīgi visi, arī tie, kuri vienkārši stāv un skatās, bet tiešā darbībā neiesaistās,” saka I.Paringa.
Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas vecāku padome ir izteikusi vēlmi veidot vecāku patruļas pilsētā, taču šī ideja pagaidām nav realizējusies, jo vecāki nevar apvienot šos pienākumus ar saviem tiešajiem darba pienākumiem. Alūksnes novada pašvaldības deputāts Jānis Sadovņikovs, kurš ir Alūksnes novada vidusskolas vecāku padomē, teic – lai gan Alūksnes novada vidusskolā šāda ideja nav aktualizējusies, tā būtu tikai apsveicama.
“Būtu labi, ja mums katram būtu vismaz viens draugs, ar kuru izrunāties, kad ir tik slikti, ka gribas izdarīt kaut ko sliktu.”
Daiga Sliņķe,
psiholoģe

“Vecāku patruļas būtu vērtīgas, un, manuprāt, jauniešiem būtu kaut kāds respekts pret vecākiem. Viņi bieži vien iet uz klubiem tepat Alūksnē, ne tikai pilngadīgie skolēni, bet iekšā gan jau ka tiek arī nepilngadīgie. Lai mazinātu sīkā huligānisma iespējas, es uzskatu, ka vecāku patruļas izveide būtu tikai apsveicama, taču vecākiem ir savi tiešie pienākumi un viņi pelna, lai palaistu bērnus uz skolu,” pauž J.Sadovņikovs.

Lamāšanās sabiedriskā vietā ir huligāniska rīcība
Alūksnes novada pašvaldības policijas priekšnieks Ardis Tomsons uzsver, ka sīkais huligānisms tik tiešām ir grūti definējams. “Nav arī tā, ka huligānisms būtu raksturīgs tikai jauniešiem. Arī pieaugušie veic huligāniskas darbības, bet te nereti to veikšana iet roku rokā ar alkohola lietošanu. Ja cilvēks ir skaidrā un daudzmaz labi audzināts, tad viņš neveic sīko huligānismu, bet alkohola reibumā nereti cilvēki uzvedas neadekvāti. Protams, viss ir atkarīgs no cilvēka, bet liela daļa alkohola reibumā kļūst agresīvi,” viņš saka.
A.Tomsons min, ka pieaugušie pārsvarā traucē sabiedrisko kārtību, lieto necenzētus vārdus un apvainojoši uzmācas. “Saistībā ar lamāšanos gan ir jāskatās, vai cilvēki kārto savas attiecības vai arī tā ir vērsta agresija pret svešinieku. Katrs gadījums jāizskata individuāli, un, protams, ne visos gadījumos necenzētu vārdu lietošana būs uzskatāma par sīko huligānismu, ir jāzina motivācija,” viņš uzsver. Viņš arī norāda, ka sīkais huligānisms tādējādi nav saistīts tikai ar kādām fiziskām darbībām, bet arī ar morālo kaitējumu. Tiesa, A.Tomsons pauž, ka likumā attiecībā uz necenzētu vārdu lietošanu ir arī vairāki trūkumi. “Uzrodas filozofētāji, kuri kādu nosauc par cūku, bet vēlāk skaidro, ka cūka taču esot tīrīgs dzīvnieks. Svarīgi ir arī, kur cilvēks ir ticis apvainots - vai tas ir presē vai arī vienkārši aci pret aci, kārtojot attiecības. Likums ir vajadzīgs, jo, piemēram, lamāšanās sabiedriskā vietā ir huligāniska rīcība, bet šajā likumā ir arī daudz slidenu vietu. Muļķīgi būtu šādu rīcību atstāt bez ievērības, bet, protams, muļķīgi arī būtu, ja visi cilvēki, kuri uzsata, ka viņi ir apvainoti, nāktu un sāktu rakstīt iesniegmus,” viņš uzsver. ◆

Sabiedrību uztrauc

Skaistums arī ir vērtējams subjektīvi
Lai arī sveša īpašuma sienu apzīmēšana ir tīša cita īpašuma bojāšana, atkarībā no apstākļiem arī šī darbība var tikt uzskatīta par vienkāršu sīko huligānismu.
Kāds jaunietis no Alūksnes, kurš aizraujas ar grafiti, “Alūksnes Ziņām” atklāj, kāda ir viņa pieredze saistībā ar dažādu sienu apzīmēšanu. Viņš uzsver, ka tas ir mākslas veids, kā izpausties, un grafiti atšķiras no parasta huligānisma, kad uz sienām tiek zīmēti “krāniņi”. Protams, vandalisms tas ir jebkurā gadījumā, tomēr puisis uzsver, ka skaistums arī ir vērtējams subjektīvi. “Man ir nācies arī skaidroties ar policiju. Domāju, ja alūksnieši vēlas mazāk aprakstītu sienu, tad vajadzētu piedāvāt vietu, kur to var darīt legāli. Izskaust to nevar, jo grafiti kultūra ir dzimusi ielās un tur arī paliks. Legāla siena, uz kuras jebkurš jebkurā laikā var iet un zīmēt, ko vien vēlas, būtu iespēja izpausties ne tikai tiem, kuriem ielas ir tuvākas, bet arī vienkārši mākslinieciskiem cilvēkiem,” uzskata jaunietis.

Samilzusi tā saucamā “spaisa” problēma
Kaut gan narkotiku lietošana nav klasificējama vairs kā sīkais huligānisms, to lietošana var sekmēt huligānismu un dažādu darbību veikšanu vai arī neadekvātu uzvedību. Pēdējā laikā Alūksnes novadā ir samilzusi tā saucamā “spaisa” problēma. Alūksnes slimnīcā bijuši jau trīs sandēšanās gadījumi. Narkoloģe Irēna Greivule informē, ka visos trijos gadījumos jaunieši slimnīcā stacionēti bezsamaņā, bet, par laimi, viņus izdevies glābt. Šādu vielu ienākšana var notikt dažādos veidos, un nosaukums “legālās narkotikas” ir maldinošs, jo narkotikas Latvijā nav legālas. Šādu nosaukumu drīzāk rada tas, ka šīs vielas var legāli iegādāties, jo tajās ir nezināmas izcelsmes vielas, un šajā situācijā ir gluži tāpat kā ar sīko huligānismu – tu neesi vainīgs, kamēr par tevi nepasūdzas. D.Jukāma informē, ka visbiežāk šie nezināmās izcelsmes maisījumi pazīstamāki ar nosaukumu “SpYce”. “Šiem maisījumiem nav veikta kvalitātes kontrole un ekspertīzēs to sastāvā tiek uzrādītas dažādas vielas,” saka D.Jukāma. Sīkais huligānisms būtu mazākais, ko šādu vielu lietošana varētu izsaukt. Nereti šādu maisījumu smēķēšana beidzas letāli.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Sīkajam huligānismam nav stingra definējuma

Kategorijas