Sports ir smags darbs

2014. gada 28. februāris 00:00

Cīņas spars, precizitāte un disciplīna Latvijas vadošajam biatlonistam Andrejam Rastorgujevam piemīt jau kopš bērnības. Sportista mamma Tatjana atceras, kā nevarējusi dēlu sagaidīt pārnākam mājup no treniņiem, jo viņš stingri klausījis trenera norādījumiem.

“Dzīvojam netālu no ziemas sporta centra “Mežinieki”, tāpēc skatījos pa logu un gaidīju pārnākam dēlu. Redzu, ka citi puiši jau iet mājās, arī treneris, bet Andreja kā nav, tā nav. Andrejs vienmēr izdarīja visu precīzi - ja bija likts noslēpot četrus apļus, tad viņš nešmaucoties arī visus četrus noslēpoja. Disciplīna un precizitāte viņam piemīt jau kopš bērnības,” stāsta mamma.
Pirmo reizi uz slēpēm Andrejs kāpis, sākot mācīties 1.klasē Alūksnes vidusskolā. Viņam paveicās, ka sporta skolotājs bija tieši Sergejs Sverčkovs, kurš vēlāk kļuva arī par viņa treneri. Tieši S.Sverčkova vadībā Andrejs apguva pamatus, lai tagad varētu startēt olimpiskajās spēlēt un gūt augstus panākumus. “Kopš bērnudārza vecuma viņš apmeklēja mūzikas skolu, vēlāk arī džudo un dejas. Mūzikas skolā skolotāja Ināra Kravale klusām teica man, ka Andrejs nebūs slavens mūziķis vai komponists, tāpēc varējām ļaut viņam izpausties sportā,” stāsta mamma.

Juta līdzi veiksmes un
neveiksmes brīžos
Pirmos atzīstamos panākumus Andrejs guvis apmēram 2001.gadā. Uz sacensībām tepat Latvijā, Priekuļos un Madonā, arī kaimiņzemē Igaunijā, vienmēr līdzi brauca arī abi vecāki. Dēla gaitas sportā paputināja ne vien vecāku maciņu, jo biatlons nav lēts sporta veids, bet arī nervus, jo jutuši līdzi gan veiksmes, gan neveiksmes brīžos. Vecāku mājās Alūksnē glabājas visi avīžu raksti, kuros rakstīts par Andreju, arī diplomi, medaļas un kausi, kā arī saglabāti pirmo sacensību kopējie rezultāti. “Kad dēls sāka trenēties biatlonā, mēs nedomājām par to, kādus panākumus viņš gūs. Mums vienkārši gribējās, lai viņš fiziski attīstītos. Viņam nebija tādu problēmu kā citiem puišiem, piemēram, alkohols, smēķēšana vai klaiņošana, jo sports prasa stingrību un savu režīmu. Sports ir smags darbs. Reizēm pat bija viņa žēl. Ja režīms prasa doties gulēt deviņos, tad viņš tā arī darīja neatkarīgi no tā, vai ir Ziemassvētki vai Jaungads,” saka mamma. Ir bijis brīdis, kad Andrejs gribējis pamest sportu. “Viņš palika viens. Pārējie aizgāja no Alūksnes. Viņam negribējās trenēties vienam. Gāju līdzi uz treniņiem, palīdzēju, cik vien varēju. Bija ļoti žēl, negribējās, lai pamet,” atceras mamma.

Vienmēr tiecas sasniegt vairāk
Mājās Alūksnē Andreja gaitām Sočos līdzi juta mamma un ģimenes mīlulis – suns Ričards. “Abi sēdējām uz dīvāna un skatījāmies. Tā vien likās, ka Ričards pazīst Andreju un skatās, it kā saprastu,” smej Tatjana. Diemžēl tētis Nikolajs sacensības nav varējis skatīties tiešraidē darba dēļ, taču sieva viņu informējusi par to, kā dēlam veicas. Līdzi sekojusi arī māsa Jeļena.
“Pirms sacensībām biju ļoti uztraukusies. Neko nevarēju padarīt - viss krita laukā no rokām,” saka mamma. Dēla rezultātus viņa vērtē kā ļoti labus. “Medaļas vēl būs. Viņš var! Viņš pats nekad nav apmierināts ar rezultātiem. Tas ir saprotams, jo latiņu vienmēr vajag arvien augstāku un augstāku. Tētis viņam mācīja – sacensības pagāja, par tām domāt nevajag, jādomā par nākotni. Ja sāc domāt un analizēt, kāpēc tā bija vai nebija, ir fiziski un morāli grūti,” teic viņa.
Daudzus interesē, vai Andrejam rados ir kāds panākumiem bagāts sportists. “Slavena sportista neviena nav. Taču gan tētis, gan māsa, gan vectēvs ir aizrāvušies ar vieglatlētiku, es spēlēju basketbolu. Mēs visi esam sportiski,” saka Tatjana. Šonedēļ viņa gaida dēlu ciemos Alūksnē. Tad tiks gatavots viņa mīļākais ēdiens – pankūkas. “Andrejs vispār ir saldummīlis. Ja uz galda būs ābols un konfektes, konfektes tiks apēstas pirmās,” smej mamma. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Sports ir smags darbs

Kategorijas