Humoreska: Pārnācu mājās ar meiteni

2011. gada 18. februāris 10:53

962

Viņdien mājās nepārnācu viens, bet kopā ar jaunu meiteni, kuru par Guntiņu sauc. Nebiju apjautājies, cik viņai gadu. Vēlāk, kad mana sieva sarīkoja skandālu, noskaidrojās, ka meitenei vēl nav 18, bet jau ir 17.

Laulātajai draudzenei tā arī pateicu: “Tu esi mietpilsone! Iedomājas sazin ko! Meitene atnākusi man līdzi uz mājām kā “ēna”. Viņa grib iepazīt vecuma pensionāra ikdienu. Saprot taču, ka pati reiz būs veca un dosies pensijā. Varbūt viņa domā saistīt savu dzīvi ar darbu sociālās palīdzības jomā!

Tāpēc jau arī meitene nolēmusi izpētīt, kā dzīvo vidusmēra pensionārs.”

Sieva nopurpināja, ar ko gan es esot izpelnījies tādu godu. Un kur gan es esot saticis šo “ēnu”?

Patiešām, kur gan? Bija jau piemirsies. Ak, jā, vienvārdsakot mēs satikāmies pie bankomāta. Man mūždien pie koda pogu spaidīšanas pirksi samežģās. Cik gan reižu jau tas vella bankomāts nav norijis manu “kartiņu”, cik reižu nav nācies pēc tam bankas darbiniekiem lūgties, lai atdod atpakaļ! Bet te, lūk, nemanot kā ēna man pieslīdēja daiļa meitene un piedāvājās palīdzēt. Par ko gan ne! Tad mēs tālāk devāmies... Ak, man pavisam aizmirsās nāciena nolūks – tālāk iet maksāt komunālos rēķinus. Kā gan tas iespējams, ja blakus ir tāda... Guntiņa?! Mēs, protams, devāmies uz kafūzi. Skaisti paēdām romantiskas pusdienas, iemalkojām šampanieti. Es, dabiski, izmaksāju meitenei, kura mani pagodinājusi ar savu klātbūtni. Tad Guntiņa vaicāja, vai man ir tālruņa numurs. Protams, man mājās ir fiksētais tālrunis! Un tam ir numurs! Guntiņa palūdza numuru, jo gribēšot vēl citreiz piezvanīt, parunāties, padomu paprasīt un vēl kādu tikšanos sarunāt, jo ar mani viņai esot tik interesanti! Protams, es neliedzu savu numuru. Meitene nopriecājās, bet tūlīt atkal sadrūma. Viņa man nevarēšot piezvanīt, jo Guntiņai neesot telefona. Bet es varētu izlīdzēt, ja nopirkšot šai mazcenas mobilo tālruni. Protams, uz mana vārda. Viņa man naudiņu vēlāk atdošot. Tā nu mēs ar meiteni atnācām uz manām mājām, kā sacīt jāsaka, pēc pases, lai pēcāk dotos uz mobilo telefonu veikalu.

Protams, to visu es sievai nestāstīju, noklusēju. Kamēr es mājās izmisīgi meklēju, kur gan esmu nolicis savu pasi, tikmēr mana laulātā draudzene bija Guntiņu virtuvē pasaukusi uz kafiju. Kad pase atradās, mana sieva jau bija aizēnojusi viešņu – izstūmusi pa dzīvokļa durvīm tik klusi un nemanāmi, ka atlika tikai pabrīnīties.

“Tā meitene tālu ies. Viņa zina, ko grib! Bet es zinu vairāk, mīļais! Es zinu, ko gribu es. Un es zinu, kas tev ir vajadzīgs,” sacīja mana laulātā draudzene un pieprasīja, lai rādu savu naudas maku. Ak, vai! Tur bija vairs tikai puse pensijas. Ēna pārslīdēja sievas sejai. Taču viņa savaldījās. Vien pieprasīja, lai atdodu viņai savu bankas karti.

Es jums teikšu, ka šī Ēnu diena man sākās tik skaisti. Bet beidzās kā parasti. Tomēr ir viens mierinājums, ceru, ka Guntiņa man piezvanīs un tad mēs...

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Humoreska: Pārnācu mājās ar meiteni

Kategorijas