Uz naža asmens

2014. gada 4. marts 09:07

364

Pēdējās nedēļās, šķiet, par Krievijas plāniem pievākt Krimu un, iespējams, arī Austrumukrainu, ir pateikts gandrīz viss. Čehi ir atcerējušies 1968.gada PSRS karspēka iesoļošanu Prāgā; cits vēsturnieks atgādina 1939. gadu Eiropā, kad Staļins un Hitlers vienojās par Eiropas sadalīšanu, bet pati Eiropa nesaprata vai negribēja saprast, kas notiek. Militārais apskatnieks Aleksandrs Golcs uz jautājumu, kādēļ Krievijai vajadzīgs karš, telekanālā Дождь atbildējis: „Es domāju, ka mēs līdz galam nesapratām to, ka Krievijas vara patiešām ļoti tic tai mežonīgajai un primitīvajai pasaules ainai, kuru tā sev ir radījusi. Tā ir 19.gadsimta reālpolitika. Visi pret visiem, un lielās valstis lemj mazo valstu likteni. Bet visas tās runas par brīvību, cilvēktiesībām nav nekas vairāk, kā veids, kā vājināt pretinieku. Varētu likties, ka tās ir propagandas klišejas, kuras cenšas iebarot iedzīvotājiem. Nē, izrādās, ka Krievijas vara pati tam tic. Tā uzskata, ka cietusi Ukrainā ģeopolitisku zaudējumu un tagad cenšas gūt revanšu ar tai pieejamajiem līdzekļiem.” Uz jautājumu, vai Krievija nav kļuvusi pati par savas mitoloģijas ķīlnieci, Golcs teic: „Domāju, ka tā ir tai ticējusi jau no paša sākuma. Mēs vienkārši neticējām, ka tā ir tik primitīva.”

Politiķi un starptautiskās organizācijas, vieni ātrāk, citi vēlāk, pamazām sākuši saprast, ka notiekošais ir nopietns drauds ne tikai Ukrainai un ka bizness ar Krieviju nekļūs ienesīgāks, ja viņi apgalvos, ka vispirms ilgi un gari jādomā, pirms pieņem jebkādu lēmumu saistībā ar Krieviju. Austrumeiropai un Baltijai savā ziņā bija vieglāk, jo mēs labi zinām, ko nozīmē t.s. „padomju telpa”, mūs neizbrīna „mistiski snaiperi”, kas šauj uz cilvēkiem abās barikāžu pusēs, mūs nepārsteidz, ja Krievija ieved savus pilsoņus Ukrainā, lai tie kliegtu par to, cik ļoti ukraiņi viņus Ukrainā apdraud. Domāju, ka provokācijas, kas daudzu valstu iedzīvotājiem varētu šķist no fantastikas sērijas, mēs vērtējam kā neizbēgamas, jo labi atceramies, kā tika taisīts „darbaļaužu viedoklis” PSRS. Lai kā tur būtu ar nevēlēšanos vai nespēju redzēt, kas notiek Ukrainā, Latvijas Ārlietu ministrija un amatpersonas, kuru sacīto sadzird arī ārpus Latvijas, ir darījušas to, kas bijušas viņu spēkos. Ceru, ka lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju nevis barojas no ziņām un diskusijām Krievijas TV kanālos, bet domā un salīdzina paši – kaut vai 1991. gada barikādes Rīgā un Maidanu Kijevā, sameklē internetā ukraiņu veidotās ziņas un sižetus.

Tomēr, manuprāt, jautājums jau sen vairs nav tikai par Ukrainu. Ir pilnīgi skaidrs, ka nākamie sarakstā esam mēs. Tas ir Krievijas un tās atbalstītāju rūpīgs darbs ne viena vien gada garumā. Šodien varam brīnīties, ka 16.martā Rīgas dome atkal vienlaikus ar leģionāru pasākumu atļauj rīkot „antifašistu” pasākumu, turklāt izmantojot skaņu pastiprinātājas ierīces. Varam sašust, ka pirmdien Saeimas Eiropas lietu komisija un Saeimas Ārlietu komisija ar pārliecinošu balsu vairākumu pieņēma paziņojumu, kurā stingri nosodīta Krievijas militārā agresija Ukrainā, bet paziņojuma pieņemšanu neatbalstīja tikai „Saskaņas centra” deputāti. Varam pārmest, ka Nils Ušakovs vairās formulēt savu nostāju attiecībā uz Krievijas militāro intervenci Ukrainā. Pirms dažām dienām lūgums paust savu nostāju viņam tviterī tika atkārtots 4 reizes, bet skaidra atbilde tā arī netika saņemta.

Patiesībā viss minētais ne tikai pauž nostāju un attieksmi, bet tas tiek darīts vēl arī ar kādu citu mērķi. Ir vajadzīgas provokācijas, lai mēs neizturētu un vērstos pret krieviem un krievu valodā runājošajiem. Nevis pret ideoloģiju, pret noziedzīgu rīcību, pret negodīgiem paņēmieniem un meliem, bet tieši pret krieviem. Esmu pārliecināta, ka jau sen ir gatavs ātrs un vienkāršs plāns, kā „sacelt kājās” vismaz daļu no 48 873 Krievijas pilsoņu, kas dzīvo Latvijā, lai viņi sāktu ļoti skaļi žēloties par to, cik briesmīga te ir viņu dzīve. Kā zināms, Putins ir solījis ar bruņotu spēku aizstāvēt Krievijas pilsoņu intereses jebkurā valstī. Tādēļ mums ir jāspēj nereaģēt uz provokācijām, bet arī nepieglaimoties un nepielīst. Mums jāspēj nepārdoties par kaut kādiem labumiņiem – piemēram, bezmaksas biļetēm sabiedriskajā transportā. Jāspēj nekļūt par aizvainotiem un dusmīgiem vēlētājiem, kas uz vēlēšanām iet tikai , lai „politiķiem parādītu”, balsojot par prokremliskiem Putina atbalstītājiem. Jā, brīžam aizvainojums tiešām ir liels un pazemojuma sajūta arī, dzīvošana Latvijā, it sevišķi Rīgā, brīžiem šķiet kā staigāšana pa naža asmeni. Bet mums ar vēsu prātu ir jānoturas līdzsvarā. Tādēļ es, piemēram, domāju, ka 16.marta pasākumiem būtu jānotiek Lestenē. Lai „antifašisti” lēkā, kur grib un kā grib, bet es savas valsts karogu, savu godu un cieņu negribu vārtīt pūlī, kuru nespēju cienīt un kurš ienīst Latviju.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Uz naža asmens

Kategorijas