Sportā gadi neierobežo

2014. gada 7. marts 00:00

579

Raimonds Siliņš no Jaunannas sestdien saņēma Alūksnes novada pašvaldības pagodinājumu sportā. Par viņa lieliskajiem rezultātiem vieglatlētikas sacensībās, lielākoties skriešanā, dzirdam pēdējos trīs gadus. Daudzi jautā, kur viņš bija līdz šim un ko darīja. Tepat starp mums vien bija, tikai sportam nopietni pievērsās netipiskā vecumā - 34 gados, kad citi sportista karjeru beidz.
“Īsi pēc manas piedzimšanas vecāki pārcēlās uz dzīvi Jaunannā, tāpēc bērnības atmiņas man ir vienīgi par dzīvi Jaunannā. Mācījos Annas pamatskolā, pēc tam – Rankas profesionāli tehniskajā vidusskolā. Dienēju armijā Rīgas sardzes pulkā. Sievu noskatīju tepat Jaunannā. Zinājām viens otru jau kopš bērnības, bet tuvāki kļuvām, dejojot vietējā deju kolektīvā. Kopā dzīvojam 12 gadus, apprecējāmies pirms 9 gadiem. Esmu strādājis dažādus darbus. Pabiju pat Īrijā un Anglijā, bet ārzemēs nebiju domājis strādāt ilgstoši vai pārcelties. Joprojām dzīvoju Jaunannā, strādāju Alūksnē un mana aizraušanās ir vieglatlētika,” stāsta R.Siliņš.
- Kā sākās tavas gaitas sportā?
- Sportisks esmu bijis vienmēr. Vienīgi netrenējos tik mērķtiecīgi, nepiedalījos sacensībās un līdz ar to nebija arī panākumu. Skolas laikā, protams, piedalījos dažādās sacensībās, arī rajona līmenī. Arī pirms sāku nodarboties ar sportu profesionāli, periodiski patika spēlēt futbolu, hokeju, basketbolu. Taču nopietni sportam pievērsos pirms trīs gadiem. Pirmās sacensības man bija 2010.gadā - Alūksnes parka skrējienu seriāls. Tolaik tajā startēja jauns puisis, kurš trenējās vieglatlētikā – Edgars Bušenko. Mūsu rezultāti bija ļoti līdzīgi. Vienīgā atšķirība – viņš trenējās, bet es ne. Aizdomājos – ja varu gūt šādus panākumus, īpaši negatavojoties, kādi tie varētu būt, ja es pievērstos sportam un trenētos... Tas bija tāds kā klikšķis, kad tā pa īstam sapratu, ka tas ir tas, ko gribu darīt. Iepriekš sportiskās aktivitātes gāja roku rokā ar smēķēšanu kā jau lielākajai daļai. Vienā brīdī tam pieliku punktu un sāku trenēties. Man paveicās, ka saņēmu citu skrējēju atbalstu. Uzreiz pēc tam Ivars Fērmanis mani aizveda uz skrējienu apkārt Vaidavas ezeram. Toreiz savā vecuma grupā ieņēmu 7.vietu, kas bija vienu vietu zemāk nekā biatlonistam Raivim Zēmelim. Tas bija vēl viens pamudinājums sākt kaut ko darīt. Sākumā trenējos viens pats, paļaujoties vien uz savām zināšanām un padomiem, ko deva Vilnis Veļķeris un Ilgvars Vaskis. Taču viens pats, neko nezinādams, tālu nevar tikt, tāpēc sāku trenēties trenera Aigara Matisona vadībā, šobrīd mans konsultants ir Pekinas un Londonas Olimpisko spēļu dalībnieks - soļotājs Igors Kazakevičs. Iepriekš daudz skrēju pēc izjūtām, taču tad treniņu process kļuva citādāks. Skrienu katru dienu, citreiz divas reizes dienā. Skrienu no rīta pirms darba, bieži vien skrienu savā pusdienlaikā, dažreiz arī pēc darba skrienu no Alūksnes līdz mājām Jaunannā. Svētdienās ir viens garais trīs stundu treniņš. Daudzi brīnās, kā, tādā vecumā sācis skriet, varu konkurēt ar tiem, kuri skrien visu mūžu.
- Vai tavs stāsts nav iedvesmojis vēl kādu sākt nopietni nodarboties ar sportu, pārkāpjot 30 gadu slieksnim?
- Ir teikuši - “es arī tā gribētu”. Taču neviens nopietni trenēties nav sācis. Varbūt tas ir slinkums. Visiem, kuri grib sākt skriet, iesaku atrast vēl kādu domubiedru un skriet kopā - divatā ir vieglāk. Tā ir tāda kā motivācija, jo otru nedrīkst pievilt. Piemēram, ārā līst lietus un liekas, ka varētu neskriet, taču tas otrs tevi gaida - nav variantu, ir jāskrien! Nevajag sākumā skriet daudz. Var skriet, paiet, atkal skriet. Es zinu, cik grūti ir sākt, tāpēc esmu atvērts komunikācijai un gatavs dot padomus. Palīdzēšu savu zināšanu robežās. Prieks, ka abi dēli ar sportu ir “uz tu”. Viņi gan nav nodevušies tikai skriešanai, taču ar sportu aizraujas vispusīgi. Ralfs jau saka, ka arī gribētu kā tētis saņemt medaļas un kausus. Viņš vēl ir par mazu, lai, piemēram, tikai skrietu. 9 gadu vecumā vēl vajag vispusīgas fiziskās aktivitātes. Spiest es viņam neko nespiežu, pats izlems.
- Kāpēc tavs sporta veids ir tieši vieglatlētika?
- Man padevās vieglatlētika un sākumā likās, ka tas ir viens no vislētākajiem sporta veidiem. Tagad varu teikt, ka tā nebūt nav. Skriešanas apaviem ir ļoti liela nozīme. Lai būtu ērti skriet un pēc tam nekas nesāpētu, vajag labus apavus. Apavi dilst, bieži jāpērk jauni. Slēpes nopirksi un slēposi trīs gadus, taču jaunus apavus iegādājos ik pēc trīs mēnešiem. Šobrīd man ir vairāki sporta apavu pāri kā jau visiem sportistiem - vieni treniņiem, citi sacensībām. Labi apavi maksā dārgi. Nevar aiziet uz tirgu un nopirkt apavus pa 20 eiro un cerēt, ka nu labi skriesi. Nekā! Bieži cilvēki pēc skriešanas sūdzas par sāpēm mugurā un kājās. Atliek sameklēt piemērotus apavus un skriešana būs daudzreiz patīkamāka. Jaunībā varbūt to tā nejūt. Pie tam īstus jeb piemērotus sporta apavus nav tik viegli atrast, lai gan veikalos piedāvājums ir ļoti plašs. Un, ja arī esi atradis savus īstos, nav garantijas, ka pēc gada tos vēl ražos un varēs iegādāties. 10 pārus jau arī uzreiz tā nenopirksi. Es labprāt skrietu ar vieniem apaviem visu laiku, bet tehnoloģijas mainās un es cenšos piemēroties tām. Ar apģērbu nav tik lielas problēmas, jo var skriet jebkurā ērtā apģērbā.
- Kādi līdz šim bijuši lielākie sasniegumi?
- Pašam liekas, ka mani augstākie panākumi ir saistīti ar veterānu sacensībām. Esmu vairākkārtējs Latvijas čempions vidējā distancē. Pagājušajā gadā “SportLat Balvas” sacensībās ieguvu visa gada kopvērtējumā 2.vietu savā vecuma grupā. Sasniegums bija arī tas, ka noskrēju Valmieras maratonu, kas bija arī Latvijas čempionāts. Nekad nebiju skrējis maratonu, tomēr jau pirmajā reizē izdevās iegūt 8.vietu. Esmu apņēmies arī šogad noskriet maratonu. Ja nemaldos, Alūksnē pēdējo gadu labākais maratona laiks pieder Ilonai Marhelei – 2 stundas un 38 minūtes. Gribu pārspēt Alūksnē labāko vieglatlēti. Lai mans maratona rezultāts būtu pēdējos gados labākais Alūksnē. Man svarīga ir kvalitāte, nevis kvantitāte – sasniegt pēc iespējas labākus rezultātus, nevis noskriet vairāk sacensību. Man ir sapnis kādreiz piedalīties skriešanas nometnē ārzemēs, piemēram, Portugālē vai Spānijā. Būtu pateicīgs, ja kāds man finansiāli varētu palīdzēt piepildīt šo sapni.
- Kā tu vērtē sporta vidi Alūksnes novadā?
- Runājot par vieglatlētiku – stāvoklis ir kritisks. Tā ir ļoti sāpīga tēma. Es pat īsti nesaprotu, kā mēs esam tik tālu nonākuši. Nav nekā - ne vietas, kur trenēties, ne bērnu un pieaugušo sportistu. Visu cieņu trenerim Ilgvaram Vaskim, kurš visu mūžu trenē bērnus vieglatlētikā, taču vai nevajadzētu vēl kādu jaunu treneri. Nerunāsim nemaz par piemērotu segumu angārā. Jā, ir stadions. Taču stadions arī nav piemērots vieglatlētikai, īpaši seguma dēļ. Tur var tikai spēlēt futbolu, strītbolu un braukt pa asfaltu ar riteni vai skrituļslidām. Nu labi – vieglatlēti var lodi grūst. Uzlabojot stadionu, tas varētu būt piemērotāks arī vieglatlētiem, un tas pat būtu jādara!
- Par jauna sporta angāra nepieciešamību diskutē jau sen. Taču vai vienas ēkas uzbūvēšana uzlabos situāciju?
- Domāju, ka jā. Lai bērnu ieinteresētu sportot, tomēr vajag skaistas telpas, jaunu, košu bumbu. Jā, mēs, pieaugušie, varam skriet pa mežu, taču bērns neskries. Viņam vajag šo mūsdienīgo vidi. Tas ir viens no faktoriem. Varbūt viņš nekad neies šībrīža angārā trenēties, bet jaunajā zālē pamēģinātu. Vismaz pamēģinātu un varbūt atklātos kāds talants. Jauno vieglatlētu noteikti būtu vairāk. Taču ir vēl kāda nianse. Ja cels tādu sporta būvi, kāda plānota, tad es par to nepriecāšos. Projektā nav ieplānotas telpas vieglatlētikai – skrejceļam, lēkšanas bedrei, lodei, augstlēkšanai. Ir plānota zāle volejbolam, basketbolam, džudo, bet kur izpalikusi vieglatlētika? Šo jautājumu esmu uzdevis vairākām amatpersonām, taču neviena man nespēj atbildēt. Vērts pieminēt, ka vieglatlētika ir visu sporta veidu pamats. Man nav nekādu pretenziju pret citiem sporta veidiem, bet man sāp sirds par savu vieglatlētiku. Valgā ir uzcelts izcils sporta komplekss visiem sporta veidiem. Mums ir ko pamācīties. Arī basketbols pirms zāles uzcelšanas nebija tādā līmenī, kā tagad. Cik bija basketbolistu? Cik treneru? Tagad basketbols ir vislabākajā situācijā.
- Ir uzskats, ka bērni mūsdienās sporto pārāk maz.
- Varu piekrist. Pieļauju, ka lielākā daļa bērnu nemaz nenojauš fizisko aktivitāšu iedarbību uz organismu. Viss sākas bērnudārzos un skolā. Es nesaprotu, kā bērns var piedalīties sporta stundā džinsa biksēs. Manā laikā nekas tāds nebija pieļaujams - uzreiz bija neattaisnots kavējums. Divas sporta stundas nedēļā – tas ir par maz. Pie tam sporta stunda laika ziņā ir par īsu - ziemā var pagūt vien saģērbties, uzvilkt un novilkt slēpes, laika pašai slēpošanai atliek pavisam maz. Būtu labi, ka būtu divas sporta stundas pēc kārtas divas reizes nedēļā. Kopā tās būtu četras stundas nedēļā. Vēl man liekas interesanti, ka bērni nemaz negrib sportot un meklē iemeslus, kāpēc varētu nepiedalīties stundās. Kad es mācījos skolā, piedalīšanās sporta stundās bija lielākais prieks un vairumam tā bija mīļākā stunda. Bērni ar katru paaudzi aug arvien mazāk un ir mazāk fiziski spēcīgi. Varbūt skolās strādā skolotāji, kuri nemotivē bērnu aizrauties ar sportu? Atstrādā stundu pēc stundas, taču nav ieinteresētības un motivācijas? To lieliski parāda parka skrējiens Alūksnē. Kāda ir skolu pārstāvniecība? Vienīgi Mālupes pamatskolas bērni piedalās skrējienā. Acīmredzot ir skolotājs, kurš motivē un liek piedalīties. Kādreiz pagastos bija sporta darba organizatori gluži kā kultūras darbinieki. Krīzes laikā šī amata vietas likvidēja un tā arī neatjauno. Vien dažos pagastos ir šādi darbinieki. Tas būtu viens no problēmas risinājumiem un bērni tiktu sportiski nodarbināti. Protams, arī pašiem vecākiem būtu jādomā, vai viņu bērns ir sportiski aktīvs. Aicinu vecākus iesaistīt savus bērnus sportā! Pavisam drīz, aprīlī, sāksies tradicionālais parka skrējiens Alūksnē. Tā ir lieliska iespēja paskriet. Arī vecākiem kopā ar bērniem.
- Kādām īpašībām jāpiemīt sportistam?
- Sportists ir stiprs, mērķtiecīgs, neatlaidīgs, draudzīgs un izpalīdzīgs. Ja ir iedzimts talants, panākumi nāk vieglāk. Ja arī talanta nav, ar smagu darbu visu var attīstīt un nonākt pie tāda paša rezultāta, kādu sasniedz tas, kurš ir dzimis talantīgs. To var! Tik daudz smaidīgu, pozitīvu un priecīgu cilvēku vienkopus, kā ir jebkurās skriešanas sacensībās, nekur citur neesmu saticis. Nevienā citā pasākumā tā nav! Skriet var arī savam priekam, kas nebūt nav mazsvarīgi, taču tiem, kam ir kaut maza dzirkstelīte, iesaku tomēr piedalīties sacensībās. Noskriet, piemēram, Valmieras maratonā kaut piecu kilometru distanci un sajust to atmosfēru un emocijas. Man liekas, ka skriet tomēr ir stilīgi... ◆

Vizītkarte

◆ Vārds, uzvārds: Raimonds Siliņš.
◆ Dzimšanas laiks, vieta: 1976.gada 1.augusts, Gulbenes novads Ranka.
◆ Ģimenes stāvoklis: precējies. Sieva Vita, dēli Ralfs (9 gadi) un Mairis (18 gadi).
◆ Izglītība: mežkopis – mehanizators.
◆ Nodarbošanās: SIA “Agre Elektro” veikala vadītājs.

Fakti
◆ Apbalvojuma “Pagodinājums sportā” saņēmēji:
vieglatlēts Raimonds Siliņš,
jaunais biatlonists Linards Zēmelis,
kinologs Raivis Podrezovs ar rīzenšnauceru Prada,
ūdens motosportists Normunds Sniķers,
orientierists Edgars Bertuks,
biatlonists Andrejs Rastorgujevs,
bobsleja stūmējs Intars Dambis,
Cauku ģimene Zeltiņos, kas organizē sportiskas aktivitātes.

◆ Apbalvojuma “Pagodinājums kultūrā” saņēmēji:
Alsviķu kultūras nama vadītāja Marina Ramane,
Jaunlaicenes tautas nama un amatiermākslas kolektīvu vadītāja Māra Svārupe,
Ulda Sedlenieka Alūksnes Tautas teātra “Slieksnis” režisore un aktrise Daiga Bētere,
Tautas lietišķās mākslas studijas “Kalme” dalībniece Māra Krieviņa,
Alūksnes pilsētas tautas nama deju kolektīvs “Jukums” un to vadītāji Agris un Inita Veismaņi,
Pededzes tautas nama folkloras kopa “Labā oma” un vadītāja Tamāra Jakobsone ,
bijusī Alūksnes pilsētas bibliotēkas bibliotekāre Aija Plūme.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Sportā gadi neierobežo

Kategorijas