Vai velns ir tik melns, kā to mālē?

2014. gada 14. marts 00:00

1187

Nu jau 20 gadus Alūksnes pilsētas un novada domē tiek ievēlēts Ainars Melders. Šķiet, tik liela vēlētāju uzticība par spīti celtajām apsūdzībām kriminālnoziegumos nav dāvāta nevienam citam. Lai gan šie un citi deputāta grēki tiek atkal un atkal atgādināti, pārspriesti, tie nav bijuši šķērslis vietējā politiķa ceļā. Tas vēl vairāk pārsteidz tādēļ, ka apsūdzības tika izvirzītas drīz pēc tam, kad 1994.gadā A.Melders kļuva par Alūksnes pilsētas domes priekšsēdētāju. Protams, šī saruna nedos atbildi, jo tādas nav arī pašam deputātam. Taču varētu likt padomāt par cēloņiem un sekām, kas nosaka mūsu izvēli un spriedumus.
- Vai skolā bijāt palaidnis?
- Grūti atcerēties. Taču šķiet, ka īpašs palaidnis nebiju. Mācījos Juglas 39.vidusskolā, kas ir nostāk no Rīgas centra. Drīzāk biju apzinīgs skolnieks. Tiesa, ne tik daudz mācībās kā sabiedriskajās aktivitātēs. Biju oktobrēns, pionieris un arī komjaunietis. Korī mani neņēma, jo nav muzikālās dzirdes un balss, bet dikti gribējās. Kad trūka puišu kora rindā, stāvēju uz skatuves, bet tiku brīdināts: tikai nedziedi! Mums bija sportiska skola, kurai bija izcila direktore. Vecāko klašu audzēkņiem direktore atļāva smēķēt ārpus skolas, bet viņi nedrīkstēja ļaut to darīt mazākajiem. Par skolu saglabājušās gaišas atmiņas. Protams, bija arī nerātnības, bet neko tādu īpašu neatceros. Man labi padevās vēsture un sabiedrības mācība. Taču pēc mana izteikuma, ka PSRS Konstitūcija ir tikai uz papīra, sabiedrības mācībā labu atzīmi nevarēju dabūt. Tā tas ir joprojām - savu viedokli pasaku reizēm ar humoru, reizēm asāk. Tas man bieži ir atspēlējies, jo ne visiem patīk. No “Latvijas ceļa” man bija jāaiziet patiesībā par mutes palaišanu, jo norādīju uz negodīgu politiku, naudas pārdalēm.
- Tas nozīmē, ka esat Rīgas zēns?
- Jā, esmu Rīgā dzimis un audzis, beidzis vidusskolu un iestājies Rīgas tehniskajā universitātē, kas tolaik bija Politehniskais institūts. Sāku studēt elektroinženiera zinības, taču veselības dēļ paņēmu akadēmisko gadu un pēc tam vairs studijas neatsāku. Šo specialitāti izvēlējos tāpēc, ka tā nebija saistīta ar politiku. Taču rezultātā tomēr esmu saistīts ar politiku. Mani vecāki bija skolotāji, beiguši fizkultūras institūtu. Tēvs nekad nav bijis partijā. Taču es esmu bijis atbrīvotais komjaunatnes sekretārs. Jaunatne jau parasti neklausa, ko saka vecāki. Mana darbība komjaunatnē saistīta ar došanos prom no galvaspilsētas uz Bauskas rajonu, kur jaunā ģimene varēja dabūt dzīvokli. Saulaines sovhoztehnikumā man piedāvāja atbrīvotā komjaunatnes sekretāra vietu. Man, protams, nebija nekādas idejiskas pārliecības par komjaunatnes un partijas vadošo lomu, taču šīs organizācijas darbībā bija arī daudz pozitīva. Tiesa, traucēja tas, ka jau toreiz mani uzskati bieži nesaskanēja ar vispārējo ideoloģiju. Varbūt tāpēc mani Komunistiskajā partijā neuzņēma, lai gan gribēju iestāties.
- No kura laika var teikt, ka esat politiķis?
- Varbūt tā bija kļūda vai liktenis, ka pievērsos politikai, tagad grūti spriest. Kad 1993.gadā izlēmu veidot citas partnerattiecības un atnācu uz Alūksni, biju iesaistījies uzņēmējdarbībā. Bet 1994.gadā izveidojām vēlētāju apvienību un startējām pašvaldības vēlēšanās. Turklāt pašiem par lielu pārsteigumu tajās vinnējām. Un izrādījās, ka nav neviena, kas grib ieņemt domes priekšsēdētāja krēslu, tāpēc vilkām sērkociņus. Loze krita man. Es atstāju lielāko alkohola bāzi, kas atradās tā saucamajā Annas bērnudārzā, ko biju nopircis vēl pirms tam, kad tiku ievēlēts domē. Taču sākās tiesas procesi, tāpēc tikai 2,5 gadus biju domes priekšsēdētājs. Krimināllietas izčākstēja, jo patiesībā jau tur nekā nebija, izņemot politiku. Kaut kādu pamatu, protams, var atrast vienmēr, jo neviens nejāj uz balta zirga.
Politiķim būtu jāspēj paredzēt, kādas sekas būs viņa lēmumiem. Un savas kļūdas ir jāatzīst – tas dara stiprāku.
Ainars Melders

Taču es nekad nebūšu ar mieru būt ziņotājs valsts drošības struktūrai. Nekas no “čekas” laikiem nav mainījies. Man piedāvāja šo “darbu”, solot visu aizmirst un piedot, bet es atteicos.
- Vai politikā ir iespējams būt godīgam?
- Pirms pašvaldību vēlešanām partijām bija skaļi saukļi. Kas ir mainījies gada laikā? Turklāt ir jautājums, vai visi uzņēmēji simtprocentīgi maksā nodokļus. Protams, ir, kas maksā, taču to pakalpojumi tāpēc ir dārgi. Ir nozares, kurās nevar izdzīvot, ja nomaksā visus nodokļus. Es jau 1995.gadā teicu, ka valstī nodokļu politika ir pilnīgi garām, jo tā neveicina attīstību. Dabīgi, ka uzņēmēji izmanto katru spraugu, lai nopelnītu. Arī politikā godīguma nav. Ir intereses. Tomēr politiķim ir jābūt sirdsapziņai un izpratnei, par ko viņš balso. Manuprāt, apmēram puse Saeimas deputātu balso, nezinot, par ko. Tā ir traģēdija! Politikā ir ienācēji un aizgājēji, kas sataisījuši ziepes. Redzam, ka daudzu vairs nav politikā. Man ir svarīgi, lai par mani saka labu vai sliktu, bet lai nav tā, ka nesaka neko. Tad ir traki, jo patiesībā esi jau miris - neesi nekas. Protams, esmu daudz kļūdījies. Droši vien arī tagad kļūdos, bet mazāk. Taču man nekad nav bijis žēl dot, dalīties vai redzēt, ka manu ideju pasniedz kā savu. Piemēram, iepazīstināju zviedru kokapstrādes uzņēmēju ar mūsu cilvēkiem, un tagad ir prieks, ka “Almo Hardwood” sekmīgi attīstās. Svarīgi ir tas, kas ir vajadzīgs cilvēkiem.
Kad vadīju domi, Alūksne bija vienīgā pilsēta, kurai nebija noguldīta nauda “Bankā Baltija”. Acīmredzot dažs to nevarēja pārdzīvot, tāpēc skandināja, ka pašvaldībai esot afēras ar “Parex”. Arī kredīti par 100 procentiem nebija ņemti, jo tika vērtēts, kas ir un kas nav izdevīgi pilsētai un tās iedzīvotājiem. Jā, bija lietas, kur balansēju uz likumības robežas. Taču vienmēr daru to, ko esmu apņēmies, solījis. Manuprāt, pilnīgi godīgs un kristāltīrs nav neviens. Arī ātruma pārsniegšana uz ceļa ir pārkāpums, kas neliecina par godīgumu. Tomēr ir vajadzīgi principi, kam paliek uzticīgs.
- Vai jums ir draugi?
- Politikā nav draugu, to esmu sapratis. Negribu nevienam neko pārmest, bet atceros. Kad domē bija jāizšķiras, vai piešķirt tirgus teritoriju un ļaut tur būvēt veikalu SIA “Valdis” vai SIA “Alta S”, izšķiršanās bija par labu SIA “Valdis”. Tirgus apbūve bija mana ideja, kurā saskatīju perspektīvu. Taču izšķiršanās par labu SIA “Valdis” man “maksāja” pajas, kas bija Patērētāju biedrībā. Tomēr ir prieks, ka neesmu kļūdījies – SIA “Valdis” sekmīgi attīstās. Arī veikala “Maxima” celtniecībai Pils ielā tika radīti labvēlīgi priekšnosacījumi.
Bijušie draugi politikā “uzmet”. To esmu pieredzējis daudzkārt. Taču ticu, ka dzīvē katrs saņem pēc nopelniem, ja ne šajā, tad nākamajā dzīvē. Mana dzīve ir saistīta ar politiku, tāpēc arī ārpus tās man ir tikai daži īsti draugi Tie ir no bērnības, no skolas gadiem.
- Kā skaidrot paradoksu, ka par Melderu stāsta tik daudz negatīva, tomēr vienmēr ievēl domē?
- Man nav atbildes. Taču acīmredzot daudzi alūksnieši zina, ko es domāju, ko daru un kā dzīvoju. Smagākie bija tie gadi, kad mani nepārtraukti “mazgāja” presē sakarā ar kriminālprocesiem. Uzskatu, ka prese ir pirmā, nevis ceturtā vara. Ar avīzi patiesi var nosist ne tikai mušu. Ja ilgstoši apsūdz un tiesā caur presi, tas ir ļoti sāpīgi. Kad ir jāiet uz vēlēšanām, tad bijušie draugi tajā vai citā partijā pagriež muguru. Turklāt to izmanto partijas biedri, kuriem esi konkurents, viņi cenšas nostumt malā. Tad ir jāmeklē citas partijas atbalsts, jo kandidēt var tikai no partijas. Bet atkal parādās kāds, kurš saka – nē, tikai ne Melderu, jo cits ir pareizāks un labāks. Iespējams, ka esmu pierādījis – vairums nebalso par partiju, bet par cilvēkiem. Turklāt es nemānu vēlētājus – pasaku, ko un kāpēc darīsim. Reizēm arī tad, ja tas nav likumīgi. Tā ir mana vājība, ka daru to, ko esmu apsolījis, par spīti visam.
- Ko gribētu paveikt vai sasniegt?
- Dievs, dod nodzīvot līdz pensijai! Politiķi, kuriem ir vētraina sabiedriskā dzīve, no tās aiziet agri, jo intensīvi izsmeļ savus enerģijas krājumus. Turklāt nevar aiziet maliņā un norimt. Tas ir mans dzīvesstils un liktenis, manas dzīves jēga. Politika man ir kā gaiss un ūdens. Nu jau vairāk nekā 20 gadus esmu alūksnietis, taču ir lietas, kuras man joprojām ir grūti pieņemt. Ne velti joko – vai nu Ernsts Gliks nav kaut ko pareizi Bībelē iztulkojis, ka Alūksnē neveicas, vai arī būtiska ir tās vieta – starp diviem kalniem tādā kā bedrē. Man žēl, ka Alūksne, kas ir skaista pilsēta, nav atradusi savu vietu. Lai to ieņemtu, ir jābūt skaidram redzējumam. Mums ir izcils parks, bet neprotam to izcelt. Es redzu, kādai pilsētai vajadzētu izskatīties, tāpēc ir žēl, ka citi to neredz. Nepārtraukti visur vaino Melderu. Bet es domi esmu vadījis tikai vairāk nekā divus gadus. Manuprāt, mēs ceļu uzsākām pareizi. Taču pēc tam aizgāja greizi. Tagad varam secināt, kādas kļūdas tika pieļautas. Politiķim būtu jāspēj paredzēt, kādas sekas būs viņa lēmumiem. Un savas kļūdas ir jāatzīst – tas dara stiprāku.
- Kā veicas bizness Vecgulbenes muižā Gulbenes novadā?
- Nomāju muižas manēžas telpas. Gribas parādīt, ka tur var būt lielisks restorāns, kam līdzīgs ir Valmierā. Tas ir viens no veidiem, kā vairot pilsētas prestižu, tāpēc pašvaldībai vajadzētu būt ieinteresētai atbalstīt šo biznesu. Gada sākumā tika atcelta Vecgulbenes muižas daļu izsole, jo, iespējams, ir atrasts cits risinājums. Izsolē bija paredzēts pārdot arī SIA “Gulbenes manēža” kustamo mantu. Manēžu nomāju no šī uzņēmuma valdes locekļa Elmāra Pituras. Visi pārdot plānotie īpašumi – Gulbenes Baltā pils, pilsdrupas un palīgēka, kā arī manēža – un kustamie īpašumi ir ieķīlāti par labu VAS “Latvijas Attīstības finanšu institūcija Altum”. Situācija ir ļoti komplicēta, tāpēc grūti paredzēt, kāds būs risinājums.
- Kā atpūšaties?
- Kādu reizi ziemā mani aizvelk uz ezeru makšķerēt. Savulaik vasarās to darīju pats, bet tagad kaut kā nesanāk, lai gan ezers ir blakus un arī patīk. Pēdējā laikā lasu grāmatas, bet atpūsties iznāk maz. Braucam slēpot uz ārzemēm. Šķiet, bijām vieni no pirmajiem Alūksnē, kas devās slēpot Vācijas un Itālijas kalnos. Reizi gadā trīs četras dienas cenšamies atpūsties kādā tālākā izbraukumā. Man patīk braukt mašīnā un vērot, kādi ir ceļi, kā dzīvo Polijā un citur. Ir ļoti vērtīgi tādējādi smelties idejas, man ir žēl, ka Alūksnei vairs nav sadraudzības pilsētu citās valstīs. Ir kopēji projekti ar Sanktpēterburgu, bet sadraudzības pilsētas, piemēram, Zviedrijā vairs nav.
- Vai lepojaties ar bērniem, kuri ir izauguši?
- Protams, lepojos. Bet uzskatu, ka dzīvē viss jāsasniedz pašiem. Abi ar brāli paši esam cirtuši sev ceļu dzīvē. Tā arī mani bērni ir visu sasnieguši galvenokārt saviem spēkiem. Viena meita ir beigusi Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas fakultāti, tagad strādā “RBSSKALS”, kur ir personāla daļas vadītāja. Otra meita beidza Lauksaimniecības universitātes Veterinārijas fakultāti, Viņa strādā veterināro zāļu lieltirgotavā Rīgā. Trešā meita studēja biznesa augstskolā “Turība”, taču nestrādā specialitātē.
- Vai ir kādi mājdzīvnieki, kas ir mīļi?
- Kādreiz bija dobermaņa šķirnes suns, bet tagad ir divi rudi kaķi. Kad suns aizgāja citos medību laukos, vairs negribējās citu, jo vienmēr trūkst laika iziet ar viņu pastaigā. Bērni bija paņēmuši kaķi Rūdolfu no Rēzeknes. Vasarā manā kafejnīcā “Marta” bija pieklīdusi maza kaķenīte vai varbūt kāds to tur atstāja. Kad, sezonu beidzot, kafejnīca bija jāslēdz, kļuva žēl un paņēmām kaķenīti Bumbiņu uz māju, kur viņa ir labi iejutusies. ◆

vizītkarte

◆ Vārds, uzvārds: Ainars
Melders.
Dzimšanas vieta, laiks: Rīga, 1960.gada 3.jūnijs.
Izglītība: augstākā uzņēmējdarbībā un vadībā (RPIVA).
Ģimenes stāvoklis, bērni: dzīvesbiedre Ilga un 3 meitas.
Nodarbošanās: Alūksnes novada pašvaldības deputāts, SIA “Egles čiekurs”, SIA “TC Alūksne”, SIA “H24” un SIA “AP Kaudzītes” valdes loceklis, SK “Malēnija” valdes priekšsēdētājs.
Dzīves moto: ”Nekad nepalikt pēdējam!”

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Vai velns ir tik melns, kā to mālē?

Kategorijas