Katrs amats dzīvei ir devis ieguldījumu

2014. gada 21. marts 00:00

297

Kad Liepnas iedzīvotājiem jautāju par novadnieku Gunāru Kūtri, saņēmu atbildi: “Kāds bija, tāds arī palicis.” Ar to tika domāta viņa vienkāršība, sirsnība un deguna necelšana mākoņos. Februāra sākumā beidzās viņa pilnvaru termiņš Satversmes tiesas (ST) priekšsēdētāja amatā.
- Man nekad nav bijis grūti runāt ar vienkāršu cilvēku un darīt vienkāršu darbu, tāpat kā runāt ar Valsts prezidentu. Līdz 11.klasei mācījos Liepnas vidusskolā, kur deva ļoti labu izglītību. 1983.gadā pēc LU absolvēšanas paliku strādāt Juridiskajā fakultātē par Kriminālistikas laboratorijas vadītāju, kopš 1985.gada un joprojām esmu arī šīs fakultātes lektors. Kad sāku studēt, man patika izmeklētāja darbs un domāju, ka strādāšu Alūksnes rajona milicijā, bet fakultātē aicināja palikt tur. 1990.gadā, kad veidojās neatkarīgā Latvija, ģenerālprokurors Jānis Skrastiņš uzaicināja darbā prokuratūrā uz metodisko nodaļu par virsprokuroru, kur izstrādāja likumus un metodiku, kā prokuratūrai strādāt neatkarīgā valstī bez PSRS norādījumiem. 1994.gadā sākām veidot Valsts ieņēmumu dienestu, 1996.gadā man piedāvāja Finanšu policijas direktora amatu – to ieņēmu līdz 2000.gadam, kad radās domstarpības ar VID ģenerāldirektoru, jo Finanšu policija aizskāra spirta pārvadājumus, kur nevajadzēja līst iekšā. Norādīja, ka nespēšot ar mani sastrādāties, ja nepiekritīšu noteiktiem apstākļiem, tādēļ aizgāju no darba. Pēc vairākiem gadiem VID ģenerāldirektoram par to arī bija krimināllieta… Tad Tieslietu ministrijā biju valsts sekretāra vietnieks likumdošanas jautājumos, īsu brīdi arī valsts sekretārs, bet no 2004.gada - ST tiesnesis.
- Kāpēc nolēmāt dzīvi saistīt ar jurisprudenci?
- Bija klikšķis un viss. Dzīve izstrādāja joku – un es arī. Līdz pat 10.klases beigām visi domāja, ka būšu matemātikas skolotājs. Vidusskolas gados mācījos arī Latvijas Universitātes neklātienes matemātikas skolā un sagatavošanas kursos. Tā es braukāju uz Rīgu un pie sevis klusībā domāju, ka stāšos juristos, bet nevienam par to nestāstīju, jo latvieši mēdz būt nenovīdīgi. Toreiz arī valdīja uzskats, ka skolēns no lauku skolas uz šādu profesiju nevar pretendēt. Matemātikas skolotājs palika kā rezerves variants.
- Kādas atmiņas saistās ar Liepnas pagastu?
- Man Liepnā dzīvo vecāki – tā ir tēva dzimtā puse, dzīvo radinieki. Jā, tagad vairs tik labi nepazīstu cilvēkus Liepnā, jo notikusi paaudžu maiņa, bet bieži vien pēc sejas varu pateikt, no kuras ģimenes tas bērns nāk! Liepna man sirdī ir ļoti silta un mīļa vieta – tur vienmēr atgriežos ar prieku. Vidusskolā iesaistījos novadpētniecības pulciņā, ko vadīja skolotāja Lidija Zitāne. Krustu – šķērsu izstaigājām savu pagastu, runājām ar cilvēkiem, pierakstījām notikumus. Toreiz ļoti labi iepazinu Liepnu – varbūt arī tāpēc ir vēl jo mīļāka. Tagad Liepnā diemžēl paliek arvien mazāk cilvēku, jo centralizācija no Latvijas laukiem aizvelk cilvēkus... Cilvēkiem normālu darba vietu pagastā ir ļoti maz. Tie, kuri pelna, dara to, strādājot mežā vai savās saimniecībās. Skumji, ka mūsu Latvijas nomalītes paliek tukšas. Ir cilvēki, kuri Liepnā mēģinājuši uzsākt biznesu – diemžēl saskaras ar darbaspēka problēmām.
- Vai pagastos saskatāt perspektīvu?
- Pietiek katrā pagastā uzsākt darbu pieciem normāliem uzņēmējiem, lai cilvēkus piesaistītu. Ja pagastā paliks jaunieši, nākotnē būs bērni, skolas un viss pārējais. Mums šobrīd Latvijā ir tā: skola maza, tad jālikvidē – nepareizi! Ja man būtu teikšana, piemēram, zemniekiem, ja ģimenē ir bērns, piemērotu 10 procentu atlaidi nekustamā īpašuma nodoklim. Ja ir pieci bērni – varbūt no šā nodokļa atbrīvotu pilnībā. Ja jaunais saimnieks paliek strādāt vecāku saimniecībā, tad sākumposmā jābūt valsts pretimnākšanai.
- Bet amatpersonas Rīgā tas neinteresē, jo ekonomisko izdevīgumu skatās uz papīra...
- Tā īsti nav, ka neinteresē. Jā, skatās, cik kas patērē un nav valstij izdevīgi. Šobrīd darba perspektīvu Rīgā ir vairāk, tādēļ jaunieši neatgriežas savā dzimtajā pusē – tas mani uztrauc.
- Esat bijis daudzos vadošos amatos – kurš bijis tuvākais?
- Pasniedzēja darbs universitātē, jo tur jāstrādā ar studentiem un visu laiku jāturas līdzi jauniešiem. Turklāt mūsdienu studenti ir daudz prasīgāki, viņiem ir tendence vienmēr kaut ko āķīgu pajautāt, tāpēc arī man nemitīgi jāmācās – tas uztur foršā līmenī! Viņu priekšā lektors esmu kā aktieris, man viņiem jāpatīk un jāizstāsta tā, lai „aiziet”. Patiesībā katrs amats dzīvei ir devis ieguldījumu. Visvairāk patika pēdējais – mums ST izdevās daudz ko izdarīt Latvijas labā. ST priekšsēdētāja amatā bija plaši starptautiskie sakari – teju visa pasaule apbraukāta, šie kontakti vēl tagad nav zuduši. Ļoti brīnišķīga ir tiesneša neatkarības izjūta – goda vārds! Ir tik laba izjūta, ka droši vari pateikt un tev par to nekas nevar draudēt!
- Vai tiešām vienmēr tā ir?
- Protams, varbūt kādam politiķim nepatīk, ko savulaik esmu pateicis, un tagad uz mani šķībi skatās, bet tā tiešām ir forša izjūta! Kad tiesnesis ir nodevis zvērestu, viņš var aizmirst visu kādam iepriekš solīto, ja tas neatbilst tam, kā viņš taisnīgi spriež, vadoties pēc sirdsapziņas. To ir ļoti viegli izdarīt, ja pašam nav nekādu interešu, “skeletu skapī” vai nav nevienam pārdevies. Turklāt viens tiesnesis ST nevar ietekmēt kopējo spriedumu, jo viņš nelemj viens - nevar pārliecināt pārējos kolēģus par absurdu. Pārliecina tikai ar juridiskiem argumentiem, nevis patīk vai nepatīk.
- Jums nav “skeletu skapī”?
- Ja būtu, kāds noteikti būtu izvilcis: vai nu nezina vai nav (smejas)! Bieži esmu domājis - ja es būtu tiesnesis parastajā tiesā, kam darbs nodrošināts līdz pensijai, un kaut vienā lietā kāds būtu iemaksājis, es nospriestu tai personai par labu, domājat, ka šī informācija neizplatītos? Nāktu nākamais ar naudu un teiktu: “Man arī tāpat!” Tad zaudētu savu tiesneša neatkarību – tas ir dumjākais variants.
- Atskatoties uz ST pavadītajiem gadiem, par ko ir vislielākais gandarījums?
- ST izdevās valstī sakārtot daudzus jautājumus. Mēs ar zināmu drebelēšanu lēmām par pensijām. Valstij krīzes laikā naudas nebija, bet ST sapratām, ka tā nedrīkst darīt – nostādīt cilvēku zemāk zem viņa pašcieņas: tos pensionārus, kuri saņem mazāk nekā iztikas minimums valstī. Nedrīkstēja valsts pateikt: ja tev nepietiek, atnāc pēc pabalsta! Pensionārs savu pensiju jau ir nopelnījis un varēja ar to iztikt, kamēr valsts to „nenogrieza”, turklāt bez plāna, vai kādreiz to atdos. ST saudzīgi pateica, ka no krīzes beigām trīs gadu laikā ieturētās pensijas ir jāatmaksā, bet turpmāk ieturēt nedrīkst. Togad bija vēlēšanas un deputāti nolēma ieturētās pensijas atgriezt uzreiz – forši! Ar šo gadījumu bija zināms lūzums attiecībās ar parlamentu – ST pateica, ka ir kaut kur rāmji. Jā, likumdevējam ir rīcības brīvība, bet dariet tā, lai lēmumus nevar apstrīdēt ST!
- Un par ko sāp sirds?
- Latvijas - Krievijas robežlīgums par Abreni, kas skāra arī Alūksnes novadu, jo pats esmu no šīs puses. Tētim mamma cēlusies no Abrenes, arī viņa pamāte… Ja man būtu jālemj ekonomiski vai politiski, tik lielu zemes gabalu es neatdotu Krievijai. ST šis gadījums bija jāizvērtē no juridiskās puses – no šādiem argumentiem ST nebija pamata teikt, ka valdība nav tiesīga lemt par Abrenes atdošanu Krievijai. Bet toreiz Kalvīša valdībai vajadzēja runāt ar Krieviju par kompensācijām, piemēram, par trešdaļu lētāka gāzes piegāde. Sirds sāp par šādiem un līdzīgiem spriedumiem, kur apzinies, ka juridiski viss ir “okey”, bet… Parasti šādi lēmumi ir saistīti ar cilvēka dzīvību un veselību, jo valsts visu nevar atmaksāt, cilvēkam jāsarūpē pārējā daļa vai jāmirst. Šādi ST laikā mums bija četri pieci spriedumi – paldies Dievam, visos gadījumos valdība atrada iespēju, kā cilvēkiem palīdzēt.
- Vai šajos gados ST bijušas sūdzības no Alūksnes puses?
- Jā. Piemēram, kāda kundze sūdzas par īpašuma jautājumiem – tā nav ST kompetence. Ir bijusi sūdzība par kādu Alūksnes pilsētas deputātu - uzņēmēju, kurš tika pie teikšanas. Manā darbības laikā neviena lieta par Alūksnes gadījumiem netika uzsākta.
- Satversmē ir teikts, ka “valsts aizsargā un atbalsta laulību – savienību starp vīrieti un sievieti”. Kādas ir jūsu domas par terminu “likumīgas partnerattiecības”, par kā legalizēšanu runā arī Latvijā?
- Agri vai vēlu Latvijai vajadzēs atzīt viendzimuma laulības – protams, tas būs Eiropas spiediens, jo tas vairāk saistās ar mantiskajām lietām. Man ļoti negribētos, lai tas saistās ar bērnu audzināšanu, adoptēšanu. Man tas nešķiet pieņemami un Latvijai to nevajag. Turklāt – ir citas juridiskas iespējas, kā nokārtot mantošanas jautājumus, bet šeit jau ir principa jautājums, kur aktīvisti pieprasa, lai netiktu diskriminēti. Un viena valsts pēc otras to atļauj! Cik ilgi Latvija noturēsies pret šo spiedienu – nezinu, bet noturēt klasiskās vērtības dažādās jomās paliek arvien grūtāk.
- Cik bieži valstiski svarīgus jautājumus vajadzētu ļaut izlemt tautai?
- Visos nopietnākajos jautājumos vajadzētu tautai jautāt viedokli – tā vajadzēja darīt arī par eiro ieviešanu. Satversmes 68.pants paredz, ka tautai prasa tikai tad, ja vairāk nekā puse deputātu grib tautai pajautāt. Bet kad vairāk nekā puse deputātu paši nav izlēmuši, ko mēs gribam?
- Pēc atbildīgā amata jums tagad ir daudz brīva laika...
- Gribu izmantot atvaļinājumu, bet tāpat šobrīd katru nedēļu ir kāds darba brauciens – vecās iestrādes: uz Kazahstānu, Lietuvu, Briseli. Brīvais laiks sāksies aprīlī – ceru, ka tad arī zināšu, ko turpmāk dzīvē darīšu vēl bez darba universitātē. Man ļoti gribētos strādāt tiesā krimināljomā, bet zinu, ka Augstākajā tiesā šobrīd vakanču nav. Manuprāt, ļoti skaists amats ir būt tiesībsargam.
- Esat iesaistījies arī Ingūnas Sudrabas tautas kustībā “No sirds Latvijai”.
- Labprāt dodu tai savu pienesumu. Arī man ir redzējums, ko valstī vajadzētu uzlabot. Ja valsts iestādēs neatradīšu profesionāla jurista darbu, neizslēdzu iespēju iestāties šīs kustības partijā, jo uzskatu, ka ar savām zināšanām varu strādāt arī parlamentā.
- Vai tauta vispār ir gatava atkal uzticēties jaunam politiskam spēkam?
- Nezinu. Tas ir risks, jo cilvēki ir noguruši, ka visi sola, bet neizpilda. Man gribētos, lai jaunā partija vismaz uz vēlēšanām apvieno vienā blokā visas sīkpartijas, kam ir vieni mērķi. Tad varbūt arī vienaldzīgie, neapmierinātie aizietu uz vēlēšanām. Bīstamākais, ka “Saskaņas centrs” varētu uzvarēt Saeimas vēlēšanās – tādēļ gribam apvienot sīkpartijas.
- Vai jums ir vaļasprieks?
- Kopš astoņdesmito gadu sākuma tā ir puķkopība. Man patīk kolekcionēt gladiolas. Neveicu selekciju – tam man nav laika, bet šobrīd man ir 308 šķirnes. Kāpēc tieši gladiolas? Nezinu, “paņēma” mani tās gladiolas! Tā kā zeme man ir Liepnā pie vecākiem, šobrīd mana vaļasprieka smaguma nastu iznes viņi – es cenšos piedalīties stādīšanā un novākšanā, lai man nesajauc šķirnes. Šķirnes uzskaitu, ja kāda vairs nepatīk – likvidēju un katalogos iegādājos jaunāku. Tas ir mans hobijs, kad negribas darīt citus darbus. Jā, reti tieku tam pievērsties, bet tāpēc tas ir mīļāks. ◆

Vizītkarte

◆ Vārds, uzvārds: Gunārs Kūtris.
◆ Dzimis: 1960.gada 12.novembrī Liepnā.
◆ Izglītība: 1983.gadā absolvēja LU Juridisko fakultāti, 1994.gadā ieguva arī tiesību maģistra grādu.
◆ Ģimene: sieva Aivita strādā Izložu un azartspēļu uzraudzības inspekcijā, dēls Reinis (21) studē dizainu Rīgas Tehniskajā universitātē, meita Alīna mācās Rīgas 2.ģimnāzijas 11.klasē.
◆ Amats: lektors LU Juridiskajā fakultātē; līdz šā gada 5.februārim Satversmes tiesas priekšsēdētājs.
◆ Vaļasprieks: puķkopība.
◆ Moto: “Nebaidieties rīkoties! Ja gribat kaut ko sasniegt, ejiet uz šo mērķi! Ejiet cilvēkos ar gaišu seju, jo laipns un atklāts skatiens palīdz sarunā.”

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Katrs amats dzīvei ir devis ieguldījumu

Kategorijas