Būt pateicīgai par dzīvi

2014. gada 28. marts 00:00

402

vizītkarte

◆ Vārds, uzvārds: Zinaida Zausailova.
◆ Dzimšanas gads un vieta: 1938.gada 9.jūnijs, Balvi.
◆ Ģimene: atraitne, dēli Viktors un Igors, trīs mazbērni - Edgars, Kristiāns, Dita Elizabete un mazmeitiņa Aleksa.
◆ Darba pieredze: Alūksnes lopkautuve un Alūksnes šūšanas ceha meistare.
◆ Hobiji: izšūšana un dārza iekopšana, kā arī rūpēšanās par dzīvniekiem.

1949.gada 25.martā uz Sibīriju tika izsūtīti 42 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju. Starp viņiem bija arī toreizējās balvenietes Zinaidas Zausailovas ģimene. Viņas mammai un brālim lika izvākties no mājām un iesēdināja viņus kravas mašīnā - tā uzsākās gimenes ceļš uz Krievzemi, kur jau kopš 1944.gada apcietinājumā atradās viņu audžutēvs. Līdz 1957.gadam Zinaīda dzīvoja Krievijā. Parasti šos notikumus cilvēki atceras ar rūgtumu sirdī, taču Zinaīda drosmīgi saka, ka izsūtīšana ir viena no labākajām lietām, kāda notikusi viņas dzīvē.
- Kāpēc deportāciju uztverat kā pozitīvu notikumu savā dzīvē?
- Pats deportācijas fakts ir slikts, taču man nav sliktu atmiņu par būšanu Krievijā. Viss ir aizmirsies un piedots. Iepazināmies izsūtījuma laikā arī ar citām ģimenēm, un arī tagad, kad satiekamies dažādos salidojumos, neviens nesaka, ka nevarētu piedot. Es esmu piedevusi un priecājos kaut vai par to, ka esmu redzējusi pasauli. Es zinu, ko nozīmē dzīvot badā, un zinu, ko nozīmē tas maizes kumoss. Ja es nebūtu izsūtīta, es varbūt to nespētu novērtēt. Arī daudzām sievietēm, kuras mēs tur bijām, vīri ir krievi un manai draudzenei krievu tautības vīrs atbrauca līdzi uz dzīvi Latvijā. Dzīvojot tur, mums nebija tādu apstākļu, ka kāds mūs spiestu ar varu strādāt. Mēs gājām strādāt labprātīgi un dzīvojām tur draudzīgi. Cilvēki ar mums pat dalīja savu pēdējo kumosu. Tieši tāpēc es neatskatos uz izsūtījumā pavadīto laiku kā ko sliktu. Tas man ir arī daudz ko devis.
- Kā notika jūsu deportācija?
- Man toreiz bija 10 gadi un manam brālim Benediktam bija vien 3 gadi. Mammas pat nebija vēl mājās. Durvis bija aizkrampētas. Pie mājas piebrauca mašīna, un vīrieši sāka klauvēt pie durvīm un logiem, bet mēs palīdām zem gultas. Tad viņi ar plinšu kātiem izsita logus un izvilka mūs no gultas apakšas ārā. Mūs iesēdināja mašīnā, kad mammas vēl nebija mājās. Pēc laika nāca arī mamma. Neko daudz līdzi nevarējām paņemt. Visticamāk, ka mūs izsūtīja tāpēc, ka tēvs Balvos bija aizsargs, bet nu arī viņš bija apcietināts. Ar mašīnu mūs veda līdz Abrenei un pēc tam ar vagoniem uz Marianovkas sādžu Omskas apgabalā. Tur mēs nebijām pārāk ilgi, jo mamma bija ar apgriezieniem un tika strādāt teļu fermā. Pēc pusgada mēs devāmies uz Irtišas krastu – Kuzņecovu. Katrā barakā dzīvoja divas ģimenes. Es gan īsti nesaprotu, kā var teikt, ka mūs izveda krievi, ja paši latvieši tur līdzdarbojās. Ja mēs tagad aizbrauktu uz Krieviju, kā gan mēs zinātu, ko izsūtīt, ja ne paši cilvēki tajā valstī mums to pastāstītu? Tas bija tieši latvietis, kurš man ar brāli teica: “Vardes, lieniet ārā no gultas apakšas!”
- Kā pagāja jūsu ikdiena Kuzņecovā?
- Kazarmās dzīvojām tikai latviešu ģimenes, kaut gan vienā mājā dzīvoja arī krievu ģimene. Viņiem starp barakām bija sava māja. Mammai bija skaista dzeltena žoržeta kleita, bet viņa to iemainīja pret spaini kartupeļu. Mēs griezām kartupeļus ļoti plānās šķēlītēs un lipinājām klāt bleķa krāsniņai. Tā arī tos cepām. Klāt ēdām mazas sāļas zivtiņas, kurās praktiski bija tikai sāls vien. Apsargu mūsu barakās nebija, mēs, 40 ģimenes, tur vienkārši strādājām. Es gāju skolā, bet mamma strādāja mežrūpniekos, viņa no gatera vadāja zāģskaidas. Skolā es sāku iet, nezinot ne burta krievu valodā, taču es visu laiku biju teicamniece. Bērni pret mums, iebraucējiem, izturējās labi. Nebija tā, ka mūs kāds apsaukātu tādēļ. 1954.gadā mēs ar brāli un mammu beidzot devāmies pie patēva uz Krasnojarsku. Tur pasaulē nāca mans jaunākais brālis.
- Kad jums radās iespēja atgriezties mājās?
- Pēc manis uz Krieviju atbrauca patēva māsas draugs. Viņš mani 1957.gadā atveda uz Alūksni. Patēva māsa šeit turēja sudrablapsas un man tur bija jāstrādā. Sāku iet skolā, bet mani vairs tur nelaida, jo uzskatīja, ka man bija jāpalīdz darbā. Pārgāju uz vakarskolu, bet tas nudien bija grūti. Visos priekšmetos man gāja labi, izņemot latviešu valodu. Tur man bija mēmi vieninieki, es nezināju, ne kā likt komatus, ne garumzīmes. Pēc 7.klases vairs neturpināju mācības. Mana ģimene mani aicināja atpakaļ uz Krasnojarsku, taču es paliku šeit un arī viņi vēlāk pārvācās uz Alūksni. Visi dzīvojām vienā istabiņā. 1958.gadā satikos ar savu vīru, kurš no Lauriem pēc dienesta bija atbraucis uz Alūksni, un pēc trīs gadiem arī apprecējāmies. Tad mēs devāmies dzīvot citur. Uzskatu, ja strādāsi, tad tev viss būs. Neesam viegli dzīvojuši, arī mamma nāk no desmit bērnu ģimenes, taču latgaļi jau ir ar apgriezieniem un ieaudzinātu darba tikumu.
- Pēc atgriešanās jūs strādājāt Alūksnes lopkautuvē.
- Sākumā dzīvnieku bija ļoti žēl un man pat trīcēja rokas, bet tāds nu bija mans darbs, un labi, ka man bija vismaz tāds. Visgrūtāk bija tad, kad tika likvidēti kolhozi un mums bija jālikvidē zirgi. Tas bija ļoti grūti. Zirgi ir ļoti gudri, un viņiem pat tecēja asaras. Arī govīm tās tecēja, citiem dzīvniekiem gan ne. Arī mājās kāvu lopus pati. Man pat vīrs un dēli to nedarīja. Kolhoza likvidēšanas laikā nopirku gotiņu, un viņa vēl aizvien būtu dzīva, ja vien nebūtu apēdusi naglu. Arī kaziņu nopirku, bet, kā saslimu, tā kaziņu nācās pārdot. Savā pagalmā esmu aizstāvējusi arī mājdzīvniekus no lapsām un tās ķērusi. Tā ka esmu bijusi arī medniece savā pagalmā. Taču es ļoti mīlu dzīvniekus un manās mājās vienmēr ir bijuši kādi dzīvnieki - gan truši, gan nutrijas. Tagad man ir trīs kaķi.
- Kādas ir jūsu domas par samilzušo plaisu starp latviešiem un krievvalodīgajiem?
- Arī mans vīrs bija krievu tautības, un viņa radinieki Krievijā, lai arī mana vīra nav jau 12 gadus, vienmēr ir labās attiecībās ar mani. Es nevaru saprast, kas mums būtu jādala? Es, protams, negribētu, lai Latvija pievienojas Krievijai, jo ir jābūt savai valstij, taču nevajadzētu cilvēkus arī nicināt, jo tie krievi, kuri ir dzimuši Latvijā, nav nekādi okupanti. Man nepatīk, ka tautu šādā veidā dala. Mēs varētu dzīvot mierīgi. Nevajadzētu starp šīm tautībām arī kurināt naidu.
- Dauzi jūsu paziņas jau aizgājuši mūžībā.
- Protams, tas ir skumji. Tas māca, ka dzīvē nekas nav pastāvīgs. Agrāk es gan to tā neizjutu, bet, kopš nomira mans vīrs, es visiem jūtu līdzi. Alūksnē esmu jau kopš 1957.gada, un gandrīz katrs otrais no manas paaudzes man šeit ir pazīstams. Paskatoties avīzē līdzjūtības, kļūst ļoti skumji. Dzīvē ir jādzīvo uz priekšu un daudz ko pārvarēt palīdz arī darbs. Tagad jau izpiķēju tomātus. Pagājušajā pavasarī manā dārzā uz viena tulpes kāta uzziedēja astoņi ziedi! Galvenais cilvēkam ir ar kaut ko nodarboties. Manā dārzā ir puķes, ogas, dārzeņi un viss nepieciešamais. Man nav jācieš bads, jo man ir savs kartupelis un savs gurķis. Pēc pavadītajiem gadiem izsūtījumā un piedzīvotās nabadzības es arī neesmu pārāk izvēlīga un varu paēst vienalga ko.
- Cik jums ir svarīgi saglabāt attiecības ar tuvajiem cilvēkiem?
- Ar citiem represētajiem satiekamies salidojumos, un ir patīkami satikt visus šos cilvēkus. Arī ar saviem kaimiņiem tepat mājās mēs esam labās attiecībās. Tā, piemēram, kāda kaimiņiene nāk katru darbdienu skatīties pie manis seriālu “Mežonīgā sirds”, jo viņai nerāda kanālu, kurā ir šis seriāls. Man ir svarīgi saglabāt savstarpējās attiecības, vēl aizvien tiekamies ar bijušajām kolēģēm, kaut arī vairāk nekā 15 gadus jau esmu pensijā. Svinam kopā visas vārdadienas un dzimšanas dienas. Man ir ļoti daudz draugu. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Būt pateicīgai par dzīvi

Kategorijas