Izstieptas rokas attālumā

2014. gada 4. aprīlis 00:00

«Laikā, kad ikviens, kurš vēlas un kuram atļauj līdzekļi, var mūs izsekot un noklausīties telefonsarunas, kad sociālajos tīklos trešās, ceturtās un piektās personas bez mūsu ziņas ievieto par mums informāciju, par kādu privātumu vispār varam runāt? 21. gadsimtā robežas ir izplūdušas. Par to liecina, piemēram, būvniecībā notiekošais – ceļam atklāta tipa mājokļus, gāžam ārā sienas, savienojam telpas. Iespējams, kādam palikusi tikai tualete, kur var aizvērt aiz sevis durvis. Arī daudzos birojos vairs nav kabinetu, bet labākajā gadījumā ir starpsieniņas, kas it kā novelk robežu, bet nerada privātumu,» psiholoģe Ilze Āna raksturo fonu, kāds mūsdienās pavada cilvēka privāto dzīvi. Tomēr robežas ir nepieciešamas un ļoti būtiskas. Kaut vai tāpēc, lai nekļūtu par nozieguma upuri!

Vistuvākais –
sasmaržojams attālums
Cilvēka privātums, kuru sargā tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, izpaužas psiholoģiskajā un garīgajā plāksnē. Taču to vislabāk var redzēt fiziskajā telpā. «Psihologi skaidri definē, ka pastāv intīmais jeb higiēniskais attālums. Tajā ielaižam tikai sev ļoti tuvus cilvēkus un atgrūžam nevēlamos, jo viņi rada trauksmi. Šajā attālumā saožam. Kā zināms, oža ir receptors, kas salīdzinājumā ar citām maņām spēj izraisīt vislielāko frustrāciju – eiropieši, izkāpjot Deli lidostā, var pat sajukt prātā no Austrumu pasaules aromātu intensitātes. Arī pārpildītā transporta līdzeklī vai lielpilsētas burzmā nav iespējams nosargāt intīmo attālumu. Ir cilvēki, kam tas nerada nekādu diskomfortu. Tas, piemēram, ļauj Dziesmu svētku pūlī izjust vienotību. Taču problēmas rodas, ja šajā telpā parādās negribētais,» skaidro I.Āna.
Tūlīt aiz intīmās ir personīgā telpa, kas ir tikpat sargājama. Fiziski mērot, tās attālums ir no 50 centimetriem līdz pusotram metram jeb, citiem vārdiem, laukums, ko cilvēks var «apvilkt» sev apkārt ar izstieptu roku. Tajā spējam kontrolēt un ietekmēt, tas rada drošības sajūtu. «Kad pārvietojamies, nesam līdzi šo privāto telpu. Kādam tā ir plašāka, citam šaurāka. Tas atkarīgs no cilvēka rakstura, audzināšanas, mentalitātes un lielā mērā nosaka, kura vide – pilsētas vai lauku – viņam ir vairāk piemērota. Pilsētā īsti nav iespējams panākt drošu attālumu,» min psiholoģe, piebilstot, ka eksistē arī sociālā un publiskā telpa. Lai gan pastāv dažādi likumi, no cilvēka paša vien atkarīgs, cik daudz viņš sevi tajās parādīs un kādu informāciju ienesīs, norāda Ilze.

Jautājumi, ko neprasa
Cilvēka privātumu vai publiskumu raksturo ne tikai telpa un lietas, ko var atpazīt, piemēram, pēc nepatikas, ja kāds bez uzaicinājuma ienāk privātīpašumā, nostājas par tuvu, ielūkojas mobilajā tālrunī, makā vai skapī vai aiztiek mīļus priekšmetus.
Privātumu raksturo arī informācijas apmaiņa. «Kādi cilvēki ir atvērtāki un atklātāki, paši daudz par sevi stāsta un līdzīgi izjautā pārējos. Citi ļoti sargā savu informācijas telpu. Pastāv arī likumi – ko drīkst un nedrīkst izpaust, cik tālu valsts un pašvaldības darbiniekiem atļauts ieiet privātajā dzīvē un kur sākas ierobežotas pieejas informācija,» raksturo I.Āna. Viņa piebilst, ka «ziņu» apmaiņu un pieprasīšanu ietekmē ne tikai dokumenti un attiecības starp cilvēkiem, bet arī dažādi ētiskie faktori. Eksistē vispārpieņemtas aizliegtās tēmas, ko nejautā. Piemēram, kāpēc jums nav bērnu? «Var prasīt, vai esi precējies, jo tā ir cilvēka brīva, publiski demonstrēta izvēle. Savukārt bērnu radīšana ir ļoti privāta lieta,» teic speciāliste. Arī piederība reliģijai, politiskā pārliecība, etniskie jautājumi ir delikāta tēma, jo var izraisīt diskrimināciju. Tāpēc to nejautā darba intervijās un par to nevajadzētu tincināt draugu un paziņu lokā. Ja kāds ļoti vēlēsies, pats visu izstāstīs!

Svešie pārspriež
privātus notikumus
Pēdējā desmitgadē lielus apgriezienus uzņēmuši dažādi sociālie tīkli, kuros dalībnieki ļoti bieži publiskā līmenī dalās ar pēc būtības privātu informāciju – fotogrāfijām, ikdienas gaitu aprakstiem un dažādām apcerēm, kas atklāj uzskatus un pārliecību. Tas var radīt arī nepatīkamus pārdzīvojumu un izjūtas, nemaz nerunājot par risku kļūt izsekotam noziedzīgam nodarījumam. Publiskajā telpā ko nosargāt ir grūti.
«Kad “Latvijā parādījās” draugiem.lv, arī es izveidoju savu profilu, jo pēc būtības esmu draudzīgs cilvēks. Taču drīz vien sapratu, ka nevaru tam veltīt daudz laika, kā arī nebija intereses ievietot fotogrāfijas un stāstīt citiem par savas dzīves notikumiem. Mierīgi dzīvoju līdz laikam, kad reiz uz ielas mani apstādināja gandrīz svešs cilvēks un zināja stāstīt, ka mans dēls apprecējies. Kā tu to zini?! Izrādās, viņš caur draugu draugiem portālā bija atradis šā notikuma bildes un mani tajās. Tad gan kļuva tā dīvaini ap sirdi,» stāsta 53 gadus vecā Maija. Arī psiholoģe piekrīt, ka sociālie tīkli zināmā mērā apdraud intīmo informācijas telpu. «Kāzas ir pozitīvs notikums, un, iespējams, cilvēks arī neuztraucas, kā izskatās fotogrāfijās. Taču privātums sevī ietver, ka tu pats izlem, kam un kādu informāciju sniegsi. Turklāt varbūt es negribu, lai citi interpretē manu izskatu bildēs, jo tas var apaugt ar negatīvu enerģiju. Piemēram – viņa taču izskatās slima!» iztēlojas I.Āna.

Arī publiskajiem
vajadzīgs savs kaktiņš
Var sastapt ne tikai atvērtus, uz āru vērstus cilvēkus, kuri īpaši nesargā savu privāto telpu un informāciju. Pastāv arī publiskas profesijas, amati un pozīcijas, kurās jārēķinās ar zināmām sekām. «Lielākoties tā ir mūsu pašu izvēle kļūt publiskām personām. Savukārt cilvēka dabā ir sekot viņiem, interesēties, vērot pat līdz tam, kā šis cilvēks apģērbies un kādas kurpes viņam kājās. Jārēķinās, ka publiskajā vidē mūsu vērtības kļūst redzamas visiem,» uzsver Ilze. Tomēr arī šīm personām līdzīgi kā visiem pārējiem nepieciešams «savs kaktiņš», kur netraucēti nolīst no apkārtējo acīm. Īpaši šis stāvoklis un vajadzība raksturīga pusaudžiem, kuri pārdzīvo lielu vērtību pārvērtēšanu. Tāpēc nav brīnums, ka viņi bieži aizcērt durvis ar uzrakstu «Bez aicinājuma neienākt!». Tas būtu jārespektē. Tāpat kā pārējie signāli un kustības, kas raida ārā no privātās fiziskās un informācijas telpas. Citādi tas ir uzbrukums, uz mierīgu līdzāspastāvēšanu aicina I.Āna. ◆

Tiesības tapt aizmirstam

Eiropas Komisija strādā pie iniciatīvas «Tiesības tapt aizmirstam», kas paredz prasību interneta pakalpojumu sniedzējiem pēc lietotāja pieprasījuma pilnībā dzēst jebkuru informāciju par viņu, ja vien uz to neattiecas kriminālizmeklēšanas process. Šie noteikumi attieksies uz visiem tiešsaistes uzņēmumiem, kas darbojas ES teritorijā. Par nespēju izpildīt draudēs naudas sods līdz pat miljonam eiro.
Avots: politika.lv

Fizisko personu dati kļūst vērtīgāki

Personas datu izmantošana sadzīvē notiek ļoti plaši. Piemēram, norādot personas kodu, sniedzot ziņas par pastāvīgo dzīvesvietu, reģistrējot automašīnu, atverot norēķinu kontu bankā vai maksājot par komunālajiem pakalpojumiem. Problēmas var radīt nepareizi ievadīta vai novecojusi informācija. Tas var novest pie nepareiziem maksājumu aprēķiniem, pabalstu vai kredītu atteikumiem, kā arī nepelnīti piesaistīt jums tiesībsargājošo iestāžu uzmanību. Fizisko personu dati kļūst arī aizvien vērtīgāki. Tāpēc, pirms kādai organizācijai vai iestādei sniedzat informāciju par sevi, noskaidrojiet, vai visa pieprasītā informācija būs nepieciešama un kādam mērķim tiks apstrādāti jūsu dati. Neaizmirstiet, ka jūsu datus tiešajam mārketingam vai citām līdzīgām darbībām var izmantot tikai ar jūsu atļauju. Nekautrējieties pieprasīt pārtraukt nevajadzīgu vai nevēlamu personīgi adresēto mārketinga materiālu nosūtīšanu jums. Fizisko personu datu aizsardzības likums nosaka tiesības iegūt visu informāciju, kas par jums savākta jebkurā personas datu apstrādes sistēmā, ja vien to izpaust nav aizliegts ar likumu. Jums ir tiesības pieprasīt, lai jūsu personas datus papildina vai izlabo, kā arī pārtrauc to apstrādi vai iznīcina tos, ja tie ir nepilnīgi, novecojuši, nepatiesi, pretlikumīgi iegūti vai arī vairs nav nepieciešami vākšanas mērķim.
Avots: Datu valsts inspekcija

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Izstieptas rokas attālumā

Kategorijas