Rūpējas par “zaļo zeltu”

2014. gada 11. aprīlis 00:00

370

Ojāra Gailīša kokaudzētava “Miķeļi” ir vienīgā meža stādu kokaudzētava visā Alūksnes un Apes novadu apkārtnē. Tur audzētās eglītes un priedītes aizceļo ne tikai pa visu Latviju, bet arī uz tuvējām kaimiņvalstīm.
Mežsaimnieks savu biznesu uzsāka 1994.gadā. Ģimenes uzņēmumā darbojas trīs cilvēki, bet pavasarī palīgā tiek ņemti vēl pāris strādnieki. Uzņēmuma apgrozījums ir vairāki simti tūkstoši kociņu gadā. Saimniecībā audzē egles, priedes, bērzus, melnalkšņus, agrāk audzēja arī lapegles. “Sertificētas koku sēklas iegādājamies Kalsnavas čiekurkaltē. Vispirms sēkliņas aug siltumnīcā gadu. Pēc tam kociņus pārstāda uz lauka, kur tie vēl divus gadus turpina braši attīstīties. Un tikai tad pēc tiem ierodas saimnieki, kuri vēlas atjaunot izcirsto mežu. Lielākie pircēji pērk pilnu “fūri”, bet mazākais pirkums ir bijis vien piecdesmit eglītes. Cenšamies iztirgot sādiņus triju vai četru gadu laikā, jo vecāki stādi vairs mežā tik labi neieaugs,” stāsta O.Gailītis.
Pieprasījums atkarīgs no tā, kas notiek mežu politikā. “Sējot mēs nevaram zināt, cik un ko vajadzēs pēc trīs vai četriem gadiem, kad stādiņi būs izauguši. Šis ir ļoti riskants un grūti prognozējams bizness. Tieši pavasaris un rudens ir tas aktīvākais stādīšanas laiks. Pavasarī, līdzko sniegs nokūst un lāpstu var iedurt zemē, var sākt domāt par mežu stādīšanu,” stāsta O.Gailītis. Stādi kokaudzētavā būtu jāpiesaka laikus, jo ir bijuši gadi, kad visiem gribētājiem stādiņu nepietiek. Jāpievērš uzmanība arī tam, lai stādi ir piemēroti stādīšanai konkrētajā reģionā. “Ir gadījumi, kad meža īpašnieki kaut kur samango stādiņus, bet izcelsmi apliecinošu dokumentu nav. Ir bijuši pat kuriozi - “laimīgais stādu dabūtājs” stādiņus jau sastādījis, bet tad attopas un zvana uz kokaudzētavu, vai nevar palīdzēt iegūt izcelsmes dokumentus. Šādu nelegālu darbošanos mēs nevaram un negribam atbalstīt. Atjaunojot mežu ar nezināmas izcelsmes stādiem, nākotnē var būt problēmas arī ar pretendēšanu uz ES atbalstu,” viņš saka.
Latvijā meži tiek intensīvi izstrādāti, taču O.Gailītis uzskata, ka Latvija ir zaļa un tāda arī būs. “Veci ļaudis stāsta, ka kara laikā visi tuvējie meži gar ceļiem un vietējo dzelzceļu nocirsti, lai Krievijas purvos vācu ceļus būvētu. Tagad ceļmalās cērt tos kokus, ko pēc kara iestādīja nocirsto vietā. Veco mežu šobrīd atkal strauji paliek mazāk un palielinās jaunie stādījumi. Par tuksnesi jau Latvija nepaliks,” uzskata O.Gailītis. Lielos apjomos strauji izcērtot vecos mežus, samazinās sēklas ražojošo koku skaits, jo katra suga tās sāk ražot zināmā vecumā. “Ja šobrīd meklētu mežā vismaz hektāru lielu pieaugušu egļu audzi, no kuras vākt čiekurus sēklām, būtu grūti tādu atrast. Ja čiekuri ir uz atsevišķas mazas eglītes, tas nozīmē, ka koks jūt, ka neklājas labi, un atdod savus spēkus, lai vēl atstātu kaut ko pēc sevis. Tā nebūt nav normāla parādība,” viņš saka. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Rūpējas par “zaļo zeltu”

Kategorijas