Par ko cīnāmies mēs?

2014. gada 11. aprīlis 00:00

Aprīlī Latvijā parasti izsludina spodrības mēnesi. Padomju laikā aprīlī vai maijā katru gadu notika sestdienas talkas, Latvijā kopš 2008.gada 11.septembra par godu valsts 90 gadu jubilejai atsākta tradīcija rīkot sakopšanas talku ar nosaukumu “Lielā talka”, kuru paredzēts rīkot līdz valsts 100 gadu jubilejai, kad plānots sasniegt arī talkas uzstādīto mērķi - Latvija kā tīrākā un sakoptākā vieta pasaulē. Diemžēl atkritumu mazāk nepaliek - tie ir bijuši un būs. Jo labāk dzīvojam, jo vairāk atkritumu ražojam. Nelīdz arī tagad daudzviet novietotie atkritumu šķirošanas konteineri. Cilvēki nepārtraukti ražo atkritumus, tātad nepārtraukti tie būtu arī jāsavāc. Bet nekad visi nebūs apzinīgi, tāpēc jārīko talkas.
Nesen skatījos dokumentālu raidījumu par kādu nelielu Amerikas valstiņu, kurā milzīga problēma ir atkritumi, īpaši plastmasas pudeles. Kādā pilsētiņā bērni tiek aicināti vākt plastmasas pudeles un piebāzt tās ar visādiem nepārtikas atkritumiem. Par to viņi var rotaļāties speciālā rotaļlaukumā. Tad no šīm piepildītajām plastmasas pudelēm tiek būvētas videi nekaitīgas mājas tiem, kam nav kur dzīvot. Un cilvēki ir laimīgi. Arī tā ir atkritumu pārstrāde, tikai citādākā veidā. Apbrīnoju šo cilvēku izdomu! Dzīve piespiež cilvēkus rosīties un domāt. Un varbūt arī ir labi, ka cilvēki visu laiku ir ar kaut ko neapmierināti, jo tas liek darboties un rada mērķi kaut ko darīt. Tikai gribu uzsvērt – neapmierināti ar kaut ko, nevis ar visu. Mēs gaužamies par mazām algām, lielām cenām, milzīgiem komunālajiem maksājumiem, valdošo bezdarbu, necienīgajām pensijām, slikto veselības aprūpi, bedrainajiem ceļiem un tā tālāk. Mums tas nepatīk, mēs gribam labāk. Tāda ir mūsu dzīve. Un tad es filmā redzu, kā kādā nabadzīgā valstī mazā ciematiņā cilvēki kādam darba devējam audzē rīsus, bet, lai izdzīvotu, spiesti no šī paša darba devēja mēnesī aizņemties 40 kilogramus rīsu, lai gan viņi paši tos audzē. Šis aizdevējs nākamajā mēnesī atpakaļ prasa jau 80 līdz 120 kilogramus rīsu. Un tad šie rīsu audzētāji saprot, ka gala tam nekad nebūs, viņi grimst arvien lielākā nabadzībā un viņiem vienkārši nav ko ēst. Un tad kādam rodas ideja nodibināt rīsu banku, kurā katru dienu nodod puskilogramu rīsu. Un tagad, ja kāds nonāk grūtībās, viņam palīdz šī rīsu banka, kas iedod rīsus. Šie cilvēki cīnās par izdzīvošanu – par pārtiku! Tāda ir viņu dzīve. Tas man lika aizdomāties - vai tas ir salīdzināms ar to, par ko cīnāmies mēs? Protams, mēs nemainīsimies, jo mēs dzīvojam savu dzīvi, bet aizdomāties par dzīves vērtībām gan mums vajadzētu. Varbūt tad mēs kļūtu iecietīgāki cits pret citu un sāktu kopā domāt, kā labāk dzīvot mums visiem. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Par ko cīnāmies mēs?

Kategorijas