Pasta operatora darbā nav vienādu dienu

2014. gada 11. aprīlis 00:00

1658

Jaunannas pasta nodaļas vadītāja Aiga Čerbikova ir atzīta par Vidzemes reģiona labāko pasta operatori. Vēstuļu konkursā “Mans pastnieks” tieši viņa reģionā ir saņēmusi visvairāk labo vārdu un atzinības. Iegriežoties pie Aigas darbavietā, to uzreiz var just, jo cilvēki šeit nāk ne tikai pēc pasta pakalpojumiem, bet arī vienkārši parunāties par dzīvi, un Aiga visiem cenšas palīdzēt tik, cik spēka. “Atnesiet tikai rēķinu un viss notiks,” viņa smaidot saka kādam vīram, kurš ir mazliet apjucis savu rēķinu gūzmā. Uz atvadām vīrs tikai nosmaida, jo zina, ka te, Jaunannā, ir kāds, kurš viņam, cik vien savos spēkos, vienmēr sniegs palīdzīgu roku. 9.aprīlī Aiga nosvinēja jau 14 nostrādātos gadus “Latvijas Pastā”.
“Neesmu vēl aizvien attapusies no šī pārsteiguma. Saprastu vēl, ja pa Alūksnes novadu tiktu atzīta par labāko, bet pa visu Vidzemes reģionu! Rezultāts bija atkarīgs no tā, cik aktīvi cilvēki kādu novērtē, pasaka labus vārdus. Es domāju, ka par mani balsoja lielākā daļa jaunanniešu, jo kāds svešinieks no citurienes te ienāk retu reizi. Lielum lielais paldies viņiem par to, jo pārsteigums bija tiešām liels! Darbs ar klientiem man ļoti patīk. Katru dienu šeit nāk citi cilvēki un ir citi izaicinājumi. Šajā darbā nav vienādu dienu,” saka Aiga.
- Ar darbu pastā ir saistīti vairāki jūsu radinieki vairākās paaudzēs.
- Man jau bērnībā patika sajūta, kad tika piegādāts pasts. Tā kā nevarēju aizsniegt kastīti, man tur bija nolikts pašai savs akmens. Man ļoti patika svaigas tipogrāfijas smarža un arī tagad man patīk saņemt tikko svaigas avīzes. Arī mana mamma Dzintra strādāja pasta noliktavā. Krustmāmiņa Rūta bija ilggadēja Zeltiņu pasta nodaļas pastniece. Viņa pastu piegādāja zirga mugurā. Ķēvīti sauca Zvaigzne. Bija ļoti interesanti skatīties, kā viņa jāj ar zirgu un pastnieka soma sitas gar viņas sāniem. Arī mana māsīca Ginta Apē ilgus gadus strādāja par Apes pasta nodaļas pastnieci. Kaut kā mums ir sanācis, ka esam pastnieces paaudžu paaudzēs. Man pašai tas šķiet ļoti interesanti, bet nezinu, kāpēc tieši tā ir sanācis.
- Kā uzsākās jūsu pasta nodaļas priekšnieces gaitas?
- Tā sagadījās, ka 1999.gada noglē man piedāvāja aizvietot Jaunannas pagasta pasta nodaļas pastnieci. Nostrādāju pirmo mēnesi, un, kad iepriekšējā priekšniece gāja prom, Pasta pakalpojumu nodrošināšanas departamenta Vidzemes reģiona vadītājs Vilis Klincis man piedāvāja pārņemt šo amatu. Pirmā doma bija, ka ilgāk par trīs mēnešiem pastā nemaz nenostrādāšu. Man nebija pieredzes un pirmo gadu gāja gana smagi. Šis darbs ir ļoti atbildīgs un visam ir ļoti cītīgi jāseko līdzi. Kādu laiku mūsu pasta nodaļā bija divi pastnieki, pat pasta operators, bet nu, visu apvienojot, esmu palikusi viena pati. Visus šos gadus šī ir mana vienīgā darbavieta un arī pirmā, tieši tādēļ šim darbam esmu tā pieķērusies.
- Cilvēkiem pastā patīk arī parunāties.
- Mani klienti pārsvarā ir vecāka gadagājuma cilvēki, un arī es savu lielāko daļu bērnības pavadīju kopā ar vecvecākiem. Varbūt tieši tādēļ es šos cilvēkus labi saprotu. Tagad ir tik daudz modernu tehnoloģiju, ka vecākie cilvēki nespēj tam visam tikt līdzi. Tiem, kuriem ir mazbērni, jau ir, kas palīdz, bet ir arī vientuļie cilvēki, kuriem nav kam palūgt šo palīdzību. Tad es cenšos palīdzēt. Man ir liels prieks, kad cilvēks no manis aiziet apmierināts, un par to ir liels gandarījums. Klienti nāk runāt arī par dzīvi un problēmām. Pirms vēlēšanām mums notiek diskusijas, bet ikdienā tiek pārrunātas ikdienišķākas problēmas, jo nav jau daudz laika. Kāds pastāsta par savu kaķīti, kurš saslimis, kāds par to, ka mazbērni ilgi nav braukuši ciemos. Uz šejieni cilvēki nāk arī vienkārši pasēdēt. Gaidot autobusu, cilvēki ienāk, apsēžas un saka, ka te vienkārši uzgaidīs. Pa to laiku ienāk vēl kāds, un tā nu cilvēki ved savas sarunas. Manā darbā ir jābūt savā veidā arī kā psihologam. Sākumā bija smagi, jo ņēmu visu pārāk tuvu pie sirds, bet tagad esmu ar to apradusi. Protams, cilvēkiem par kādu jautājumu var palīdzēt arī citas iestādes, taču viņi pieraduši nākt pie manis. Palīdzu kaut vai ar padomu un ideju, bet, protams, ir lietas, kurās nevar palīdzēt, un tad atliek vienkārši cilvēku uzklausīt, jo tas ir viss, ko tajā brīdī var izdarīt.
- Daudzi zaudē darbu, kurā nostrādājuši visu mūžu. Ko jūs ieteiktu šiem cilvēkiem?
- Es strādāju Jaunannas pagastā arī kā lopkopības pārraudze, un tas manī rada zināmu drošības sajūtu. Esmu pašnodarbinātā. Katram, kurš zaudē darbu, es iesaku tomēr nebraukt uz ārzemēm. Protams, var arī aizbraukt, sapelnīties un atbraukt, lai ieguldītu kādā lietā, taču nereti tā nenotiek un tie, kuri aizbraukuši, tā arī neatgriežas. Arī Latvijā kādam ir jāpaliek. Šeit ir dažādas iespējas, kaut vai vasarā var sēņot, ogot un tā gūt kādus ienākumus. Arī bezdarbnieku kursi noteikti cilvēkam palīdz. Gada vai divu laikā darba jautājums jau atrisināsies. Arī pilsētā redzu sludinājumus, ka vajadzīgi pārdevēji, apkopēji. Jautājums ir tikai, vai mēs to gribam darīt. Iesaku arī pašiem mēģināt uzsākt uzņēmējdarbību. Tā, piemēram, arī mums Jaunannā ir atvēries jauns veikals, kuru atvēruši paši jaunannieši. Protams, tas nav viegli, taču, ja piespiežas, var izdarīt visu ko.
- Vai Jaunannā nepaliek aizvien mazāk cilvēku?
- No Jaunannas uz ārzemēm strādāt ir aizbraukuši aptuveni 20 jaunieši, taču visvairāk jūt tieši vecās paaudzes aiziešanu tai saulē. Tieši par pensionāriem man sirds sāp visvairāk. Esmu viņiem pieķērusies un jūtu, ka viņu paliek mazāk. Vienu otru gadu ir tā, ka aiziet ļoti daudzi. Tad mājas paliek arī tukšas, jo neviens nenāk vietā. Skumji, bet tāda ir mūsu ikdiena. Kopumā, salīdzinot ar citiem pagastiem, gan nejūtu, ka Jaunannā cilvēku skaits krasi samazinātos.
- Kas palīdz gūt mieru dienas steigā?
- Mežs dod mieru un man palīdz atgūties no dienas stresa. Tur tu esi viens pats, vari kaut vai kliegt un izlādēties, tas dod pozitīvu lādiņu. Man ļoti patīk daba, jo tā uzlādē tam, lai varētu turpināt strādāt. Dažreiz pēc darba, it sevišķi ziemā, kad vēl nevar aiziet uz mežu, gribas pabūt klusumā. Kad pasēžu kādu laiciņu klusumā un mierā, tad jau viss pāriet. ◆

Vizītkarte

◆ Vārds, uzvārds: Aiga Čerbikova.
◆ Dzimšanas gads un vieta: 1975.gada 24.augusts, Alūksne.
◆ Ģimene: vīrs Jānis un dēls Ilgvars (17).
◆ Izglītība: Rēzeknes augstskola, otrā līmeņa profesionālā izglītība - mārketinga daļas vadītājs, speciālists.
◆ Hobiji: došanās mežā un ogošana, konservēšana, dziedāšana Jaunannas tautas nama sieviešu vokālajā ansamblī.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Pasta operatora darbā nav vienādu dienu

Kategorijas