Bērni dod vēl vairāk spēka

2014. gada 17. aprīlis 00:00

645

Dievs Kristīnei Mironovai devis ne tikai daudz bērnu, bet arī daudz spēka un mīlestības, lai par viņiem visiem nesavtīgi rūpētos. Ja vajag, bērnu dēļ viņa ir gatava izdarīt visu, lai cik grūti tas būtu. “Galvenais – nevajag čīkstēt un iegalvot sev, ka netiks galā – vajag pamēģināt un darīt, jo viss ir paveicams,” ir pārliecināta jaunā sieviete.
Kristīne un Ojārs Mironovi dzīvo Malienā un audzina četrus bērnus. Vecākajam dēlam Markusam septembrī paliks 7 gadi un rudenī uzsāks skolas gaitas. Marekam ir 4 gadi, Robertam šovasar paliks 3. Visi dēli apmeklē pirmsskolas izglītības iestādi “Mazputniņš” turpat Malienā. Bet visjaunākā ir mazā Sabīne, kurai rīt būs jau divi mēneši. Mironovu ģimenē ir arī divi mājdzīvnieki – suņuks Vlada un smilšu pele Stjuarts, par ko galvenokārt rūpējas Markuss.

„Redzi, es tevi atradu!”
Kristīnei ir 24 gadi, Ojāram – 36. Savulaik Kristīne kopā ar māsu īrēja dzīvokli Strautiņos. Tur dzīvoja arī Ojārs, abi satikās, bet tad māsas aizbrauca ciemos pie vecmammas uz Maskavu, savukārt Ojārs – strādāt uz Bausku. Atgriežoties Kristīne pārcēlās mācīties uz Jelgavu. “Es Ojāram nebiju teikusi, kur Jelgavā dzīvoju, bet viņš pats bija izdomājis atbraukt ciemos, uzmeklēja mani un pārsteidza, sakot: “Redzi, es tevi atradu – es solīju!” Gadu draudzējāmies, tad sākām dzīvot kopā, īrējām dzīvokli. Pēc divu gadu kopdzīves pieteicās Markuss. Vīramāte vēlējās, lai apprecamies pirms mazā piedzimšanas, bet es tobrīd nevēlējos precēties. Piedzima Markuss, kāzas tad vairs nešķita svarīgākais,” atceras Kristīne.
Tomēr liktenis bija lēmis, ka abiem jāapprecas līdz ar pirmā dēla piedzimšanu. Dzimtsarakstu nodaļā Vecumniekos, reģistrējot jaundzimušo, nodaļas vadītāja smaidot teikusi: “Kā tad jūs tā neesat precējušies? Tagad jums būs jāmaksā 5 lati par bērna reģistrāciju. Ja jūs reģistrētu laulību, jums nekas nebūtu jāmaksā!” Viņa devusi abiem laiku apdomāties līdz nākamajai dienai, kad aizpildīja dokumentus, lai pēc mēneša varētu reģistrēt laulību. “Dzimtsarakstu nodaļas vadītāja bija tik jauka un laipna! Markuss bija pirmais bērns, pirmā mūsu pieredze, turklāt diezgan niķīgs, tādēļ tā arī mēnesis pagāja, kāzām neko neorganizējām, bet laulību reģistrējām 3.novembrī. Tomēr kāzas bija ļoti skaistas arī bez baltās līgavas kleitas!” saka Kristīne.

Malienā jūtas kā mājās
Pēc tam jaunā ģimene pārcēlās uz Strautiņiem, kur dzīvo Ojāra radinieki. Dzīve iegrozījās tā, ka nebija darba, nevarēja apmaksāt dzīvokli un nācās pārcelties uz Malienu, kur dzīvo Kristīnes vecmammas māsa. “Esmu viņai ļoti pateicīga, ka uzņēma savā mājā manu ģimeni. Tur dzīvojām līdz brīdim, kamēr pērn decembrī mums ierādīja pašvaldības dzīvokli Malienas centrā. Ilgi bija jāgaida, bet varam dzīvot patstāvīgi. Tiesa, ir tikai viena istaba, toties ļoti liela – pietiek vietas visiem. Dzīvoklis nav ideālā stāvoklī, bet esmu apmierināta. Pārvācāmies ātri, lai, mazajai piedzimstot, jau dzīvotu atsevišķi. Vecmammas māsa dzīvo trīs kilometrus no Malienas centra – rītos kājām vedu mazos uz bērnudārzu, pēcpusdienās gāju pakaļ arī tad, kad zem sirds nēsāju mazo Sabīni. Bet izturēju – nebija grūti, biju pieradusi pie garajām pastaigām svaigā gaisā,” stāsta Kristīne.
Tagad Kristīnes diena sākas ap septiņiem no rīta, kad jāpoš un jāved dēli uz bērnudārzu – mazā Sabīne tiek likta ratos un ņemta līdzi, jo vīrs strādā Ķekavā, būvē guļbūves, pieskata lauku saimniecību un mājās nav katru dienu. “Esam ar vīru runājuši par to, ka es ar bērniem arī varētu pārcelties pie viņa uz Ķekavu, bet – tomēr ne. Ķekavā ir lielāka dzīves dārdzība, turklāt man ļoti patīk Malienā. Man piedāvāja pašvaldības dzīvokli Alūksnē, Bejā, Mālupē, bet es paliku Malienā, jo šeit esmu pavadījusi bērnību un jūtos kā mājās. Manuprāt, ideālākas vietas nav, jo viss ir līdzās mājām – bērnudārzs, skola, pietura un laba autobusu satiksme ar Alūksni. Vienīgais trūkums, ka Malienā ir viens mazs veikaliņš, kurā cenas nav zemas,” saka Kristīne.

Katru problēmu izrunā
„Kad mājās atbrauc vīrs, visi kopā ejam pastaigāties. Vīrs daudz pavada laiku ar bērniem, jo nav viņus kādu laiku redzējis. Liekam arī puikām strādāt mazus darbiņus – uzskatu, bērnus jau no mazām dienām jāradina pie darba. Puikām ļoti patīk mazgāt dzīvoklī grīdu – tētis viņiem pat speciālu slotu nopirka. Vecākajam dēlam ļoti patīk mazgāt traukus, viņš palīdz arī malku ienest. Par laimi, mums mājās nav datora, lai gan šobrīd sabiedrībā ir uzskats, ka datoram jābūt katrā mājā. Internetu izmantoju Malienas bibliotēkā, multiplikācijas filmas bērni skatās televīzijā, pavasarī arvien vairāk laika pavada ārā spēlējoties un vakaros ir grūti iesaukt iekšā,” stāsta Kristīne.
Viņa uzsver, ka bērni jau no mazām dienām ir jāradina pie kārtības. “Kad pārnākam mājās, bērnu pienākums vienmēr ir pārģērbties un nolikt apģērbu tam paredzētajā vietā. Vienmēr ir jānomazgā rokas. Ar saldumiem īpaši neaizraujamies – ir viena diena, kad paši cepam vafeles, tad gan iznašķojamies. Kad braucu uz pilsētu, top gardumu saraksts – katrs pasūta kādu našķi. Bērniem ir jāmāca cieņa pret saviem vecākiem, brāļiem un māsām, tad viņi cienīs arī citus cilvēkus,” uzskata Kristīne. Viņa saka, ka abi ar vīru nav stingri vecāki. „Es laikam esmu nedaudz stingrāka. Ojārs ir ļoti mīļš – neesmu dzirdējusi, ka bērni viņu izvestu no pacietības. Vecākiem katra problēma ar bērnu jāizrunā, situācija jāizskaidro. Visiem bērniem vajag uzmanību, turklāt dēliem patīk daudz runāties.”

Meitiņa dod jaunu sparu
Kristīne atzīst, ka ir ļoti laimīga māmiņa, vēl jo vairāk tādēļ, ka nesen piedzima meitiņa, ko tik ļoti vēlējās. “Tagad katru dienu, kad mazo uzlūkoju, ir sajūta, ka saulīte spīd... Arī vīrs ir ļoti lepns par saviem bērniem. Šķiet, kopš meitiņas piedzimšanas manī ir vēl vairāk spēka – vakaros, gulēt ejot, nejūtos nemaz nogurusi! Arī vīram mazā ir devusi jaunu enerģiju. Janvārī ar vīru nolēmām sākt jaunu dzīvi – piedzima meitiņa, vīrs atmeta smēķēšanu un atjaunoja autovadītāja apliecību, kurai bija beidzies derīguma termiņš. Šobrīd jūtos ar dzīvi apmierināta – neatminos, kad pēdējo reizi būtu raudājusi par kādu problēmu, jo zinu, ka viss vienmēr ies savu gaitu. Reizēm ir tā, ka gribas pabūt vienai – tad atstāju bērnus vīram un izeju pastaigāties. Dzīvoju ar domu, ka esmu radīta tam, lai tiktu galā ar saviem četriem bērniem – ja Dievs man viņus visus ir devis, es nedrīkstu žēloties, ka ir grūti. Katru dienu bērnus uzlūkoju ar mīlestību, rūpēties par bērniem – tas ir mans darbs.” Kristīne piekrīt, ka šodienas apstākļos būt četru bērnu ģimenei ir liela uzdrīkstēšanās. „Mums tas nebija plānots – bērni paši mūs nolūkoja kā vecākus no mākoņa maliņas un pa vienam vien bija klāt...”

Sapnis – ģimenes māja
Šovasar Kristīne kopā ar bērniem brauks uz Ķekavu pie vīra, lai vairāk laika pavadītu kopā. Ir iecere apmeklēt Rīgas zooloģisko dārzu. “Būt daudzbērnu ģimenei šodien Latvijā nav viegli – reizēm pat ļoti grūti, bet cenšamies. Kad izaugs, bērni cits pie cita varēs meklēt atbalstu. Šobrīd liels atbalsts ir no sociālā dienesta un sociālās darbinieces, kas palīdz dokumentu noformēšanā, lai saņemtu sociālo palīdzību. Latvijā šobrīd ir tāds uzstādījums: ja ģimenē ir divi bērni, tā ir normāla ģimene, bet ja trīs un vairāk - ne, jo bērnu daudz, lai gan tieši šīs ģimenes veicina demogrāfisko situāciju. Ja kādam pasaki, ka tev ir četri bērni, pretī skan: “Ak, Dievs, kur tad tik daudz, priekš kam?!” Diemžēl daudzbērnu ģimeni uztver kā kaut ko negatīvu. Vecākiem nevajag kaunēties, ka saņem sociālo palīdzību – es ar to pat lepojos, jo no valsts un pašvaldības tas ir liels atbalsts,” norāda Kristīne.
Lieldienās Mironovu ģimenē kopīgi krāso olas. Dēli ārā salasa dabas veltes, ko arī izmanto krāsošanā. Galvenais olu krāsotājs esot vīrs ar bērniem, bet Kristīne tās attin pēc izvārīšanas. Kristīne atklāj, ka sapņo, lai kādreiz viņiem būtu pašiem sava ģimenes māja, kurā katram bērnam būtu sava istaba, nevis viena istabiņa visiem. “Man ļoti gribētos, lai būtu arī saimniecība ar dažādiem mājdzīvniekiem – tāpat kā man bija bērnībā…” ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Bērni dod vēl vairāk spēka

Kategorijas