Ar atvērtu sirdi pie Dieva un cilvēkiem

2014. gada 17. aprīlis 00:00

1402

Latvijas Nacionālo Bruņoto Spēku Kājnieku skolas jaunais kapelāns Laimnesis Pauliņš Alūksnē kalpo vien kopš februāra. Viņš uzsver, cik ļoti ir svarīga sadraudzība un ka bez uzticēšanās cilvēki nav spējīgi uzsākt sarunas par kādiem dziļākiem jautājumiem savā dzīvē.
- Kā jūs nokļuvāt Alūksnē?
- Nāku no Balvu rajona Krišjāņiem. Pēc pamatskolas beigšanas devos mācīties uz Rankas lauksaimniecības skolu, kur ieguvu namdara-būvgaldnieka profesiju. Skolu beidzu 1996.gadā, kad Latvijā bija liels bezdarbs. Arī mani vecāki nevarēja atļauties atbalstīt manu turpmāko izglītību. Laukos toreiz negribēju palikt, tāpēc izlēmu pieteikties dienestā. Otrajā dienesta gadā izlēmu neklātienē studēt teoloģiju. Kad biju students, virskapelāns teica, ka pietiek tikai mācīties un vajadzētu sākt kalpot. Tā mani aizsūtīja kalpot uz Ventspili. Jau Rīgā apprecējos. Iepazinos ar Daci slimnīcā, kur viņa bija medmāsiņa. Pirmais mūsu bērns piedzima Rīgā, bet pārējie pasaulē nāca Ventspilī. Tur septiņus gadus armijā darbojos kā kapelāns un kalpoju arī vietējā baptistu draudzē. Pēc tam tiku pārcelts uz Sauszemes kājnieku bataljonu Ādažos. Kad pieteicās mūsu ceturtais bērniņš, sapratām, ka gribam vairāk laika pavadīt kopā. Līgums ar armiju beidzās, un es to nepagarināju. Dienestā kopumā pavadīju aptuveni 12 gadus. Ventspilī sāku strādāt par Ventspils mūzikas vidusskolas dienesta viesnīcas vadītāju, kā arī ģimeņu atbalsta centrā bērniem ar īpašām vajadzībām “Cimdiņš”. Līdztekus kalpoju Tukuma baptistu draudzē kā mācītājs. Pēc laika sapratu, ka jānāk dzīvot atpakaļ tuvāk mājām, jo vecāki nebūs gatavi doties tur, kur esam mēs. Mums pašreiz mainīt kaut ko ir vieglāk. Bīskapam teicu, ka esmu gatavs atgriezties dzimtajā pusē. Ticībā pametu visus darbus, visu drošību un paziņu loku. Pārcēlāmies uz dzīvi Cēsīs, jo mana sieva nāk no turienes. Tā nu gadu jau esam cēsnieki. Kādā tikšanās reizē virskapelānus pastāstīja, ka Alūksnes Kājnieku skolas kapelāns Dāvids Šterns rotē uz Liepāju un ir iespēja kādu brīdi kalpot šeit. Tā arī nokļuvu Alūksnē. Atbraucu pirmdien un līdz piektdienai vairāk uzturos Alūksnē. Manā atbildībā ir arī instruktoru skola Cēsīs.
- Kā uzsākās jūsu ticības ceļš?
- Visām vecmammām ir jāapzinās, ka viņām ir ļoti liels iespaids uz saviem mazbērniem, vismaz manējai vecmammai Leontīnei tāds bija. Man vecākais dēls mēdz jautāt, kā es izjutu padomju laiku, bet es viņam atbildu, ka tad es biju bērns, skolā gāju, vecāki mani mīlēja, visi priecājāmies. Es to neizjutu kā kaut ko briesmīgu, bet vecākā paaudze to atceras citādāk, jo viņiem bija ar ko salīdzināt. Mana vecmamma bija ļoti klusa, pazemīga sieviņa ar tumšiem matiem, kas pēc laika jau kā zirga krēpes iekrāsojās balti. Kad man bija astoņi gadi, viņa lūdza maniem vecākiem, vai viņa varētu mani un manu māsu Sanitu aizvest Lieldienās uz baznīcu. Mamma teica – ja bērni grib, tad lai iet. Pirmajā reizē tā bija interese. Tā bija katoļu mise trīs stundu garumā. Bērnam tas nebūt nav viegli, bet man tas iepatikās. Kad piedzima brālis Jānis, man jau bija 10 gadi. Vecāki tad nolēma bērnus kristīt. Priesteris izteica joku, ka jaunākais bērns (Jānis) jau būs priesteris, jo viņš bija drošs, bet viss tomēr sagriezās citādāk - mans brālis nodarbojas ar lauksaimniecību. Baznīcā mēs, puiku bariņš, vienmēr mēģinājām apsēsties tuvāk galvenajai ejai, jo vecākais diakons nāca garām un uzsita puikām uz pleca, sakot: “Nāc kalpot, nāc kalpot!” Kuri gadījās pa ceļam pirmie, tos viņš aicināja.
- Jūsu ceļš aizveda no katoļu baznīcas uz baptistu.
- Dieva elpu esmu jutis visu laiku. Es visu laiku zināju, ka esmu izdarījis kādas blēņas. Nebija runas par to, ka es nezināju, ko izdarīju. Ja desmit baušļi ir ierakstīti ne tika sirdī, bet arī prātā, tad vienmēr var zināt, kas ir kas. Tas mani dzīvē pasargāja no lielām muļķībām. Dzīvei ejot, arī kārdinājumi kļuva sarežģītāki. Dienestā es devos tāpēc, ka laukos bija depresīva noskaņa un jaunieši nodzērās. Es sapratu, ja es palikšu tur, tad man nebūs tik daudz cilvēciskā spēka, lai tam pretotos. Cilvēkam tā nav, ir vajadzīgs kāds lielāks spēks. Es armijā no tā visa bēgu. Starp maniem dienesta biedriem notika arī dažas traģiskas lietas, saistītas ar alkoholu - vienu puisi nosita, bet otrs izdarīja pašnāvību vai arī viņam kāds palīdzēja. Tas man lika domāt, kā es dzīvoju. Es sapratu, ka dzīvoju tieši tāpat. Nonācu pie saprašanas, ka pašam tā spēka nav, lai tam stāvētu pretī. Tad es zemojos Dieva priekšā, nācu pie viņa ļoti apzināti. Teicu ar šaubām - ja, Dievs, tu esi, tad maini manu dzīvi. Man tad bija aptuveni 20 gadu. Kopš tā brīža viss sāka mainīties. Lielākais pārbaudījums bija tas, ka ar puišiem bija pavadīts ilgs laiks un visi zināja, kāds kurš ir. Tad, kad tu pasaki pēkšņi kādai lietai “nē”, cilvēki uztver, ka tu nostājies pret viņiem. Bet es jau nenostājos pret cilvēkiem, bet pret to, ko es vairs negribēju darīt. Daudzi to nesaprata, un bija jārēķinās, ka tu paliksi viens. Kad tāds brīdis pienāca, tad es sapratu, ka man ir vajadzīgas garīgas mājas, garīga ģimene, kur pieaugt. Devos pie karaspēka daļas kapelāna Elmāra Kļaviņa, kurš tagad ir NBS virskapelāns, un lūdzu padomu, lai viņš man iesaka kādu draudzi Rīgā, kur jauns cilvēks varētu sev atrast garīgas mājas. Viņš bija baptists un ieteica man apmeklēt Mateja draudzi, kuras mācītājs toreiz bija Ainārs Baštiks. Es jau meklēju attiecības ar Dievu un tās tur piedzīvoju, kas arī lika man tur palikt, bet tas nenozīmē, ka kādā citā draudzē tā nav. Dievs ir radošs, un cilvēks var pielūgt dažādos veidos. Daudziem cilvēkiem konfesiju lietas pat nav zināmas, bet, kad viņi atver savu sirdi Dievam, viņš cilvēkiem atklājas. Kapelāns man ieteica mācīties seminārā. Viņš man sarunāja tikšanos ar teoloģijas semināra rektoru Ilmāru Hiršu Latvijas Baptistu draudžu savienības namā. Es kļūdas pēc biju aizgājis uz Latviešu biedrības namu un pie apsarga teicu, ka man ir sarunāta tikšanās ar Hiršu. Viņš teica, ka Hiršs būs pēc pusstundas. Izrādās, ka biju aizgājis tikties ar kādu kundzi, kurai arī uzvārds bija Hirša. Tā pasmējāmies, bet beigās devos uz īsto vietu. Tagad, kalpojot par kapelānu, es varu teikt, ka esmu īstajā vietā.
- Armijā jābūt spēcīgam un disciplinētam. Vai cilvēki atver tur savu sirdi?
- Cilvēki visur ir cilvēki, un tas, ka cilvēks ir ietērpts formas tērpā vai kādā citā amata tērpā, nenozīmē, ka aiz tā tēla nestāv cilvēks. Arī tam cilvēkam ir ģimene, izaicinājumi, kas saistīti ar viņu, viņa vecākiem, bērniem, kolēģiem. Jauni cilvēki, kas nāk uz dienestu, sastopas ar kaut ko nezināmu, dažiem ir kādas ilūzijas un citiem ir vilšanās, bet vēl citi sagaidījuši to, ko jau iztēlojušies. Aiz visa tā vienmēr stāv cilvēks, un svarīgi ir sastapt to cilvēku. Man ir darba pienākumi, notiek arī svētbrīži, bet parastā sarunā tādas amata barjeras tikai traucē. Mans svētbrīdis ir arī tagad, sarunā. Cilvēki nenāks pie tevis tikai tāpēc, ka esi kapelāns. Ir svarīgi veidot attiecības ikdienā. Svētbrīži Kājnieku skolā notiek katru rītu pulksten 8.00, bet pirmdienās un trešdienās svētbrīži skolas kapelā ir arī dienas vidū, kad pārdomājam Dieva vārdu. Nav daudz to cilvēku, kuri nāk, taču tie ir tikai tādi divi notikumi nedēļas laikā. Svētbrīdis ir arī tad, kad kopā ar karavīriem sportoju. Tur ir mans svētbrīdis, jo tur veidojas attiecības. Kādā brīdī, kas nav atkarīgs no manis, cilvēks vēlēsies parunāt par dziļākām lietām. Tad mums būs izveidojusies uzticēšanās. Bez uzticēšanās ir grūti runāt par dziļām lietām.
- Ko jums nozīmē Lieldienas?
- Lieldienās mums ir latviskas tradīcijas, kuras veidojušās, kopjot ģimeniskas tradīcijas. Tās ir saites, kuras palīdz būt kopā, ja tām nepiešķir kādu garīgu nozīmi. Bērniem paliek atmiņā tas, ka vecāki ar viņiem kopā pavada laiku. Baznīca man ir mana garīgā ģimene. Tādi svarīgi notikumi pie krusta mums ir kopīgi. Tad, kad Jēzus, esot pie krusta, uzrunāja savu māti Mariju un mīļo mācekli, sakot: “Sieva - tavs dēls, dēls – tava māte” - tajā brīdī divi cilvēki kļuva par ģimeni. Tev ir māte, par kuru rūpēties un gādāt, un tev ir dēls, par kuru rūpēties un gādāt. Es tā izprotu garīgu ģimeni, kurā mēs rūpējamies cits par citu, gādājam. Jēzus atdeva savu dzīvību par katru cilvēku, kurš bija, ir un būs. Tas ir Lieldienu notikums. Bet viņš jau nepalika krustā, bet trešajā dienā augšāmcēlās. Lieldienas ir svētki, kuros mēs sakām, ka Kristus ir augšāmcēlies, kas nozīmē, ka viņš nāks, nevis lai vairs ciestu, bet lai ņemtu pie sevis savējos, un nav cita ceļa pie Tēva, kā tikai caur Kristu. Lieldienas ir kā atgādinājums tam un kādam varbūt arī brīdinājums.
- Kā cilvēkiem dzīvē atrast prieku?
- Kristus jau ir augšāmcēlies, un katra svētdiena, kuru mēs svinam baznīcā, ir svētki. Kā atrast prieku? Jāsāk ir ar patiesu raudāšanu Dieva priekšā. Cilvēks pats sevi nevar atbrīvot no grēka. Katrs no mums kādā lietā ir stiprāks, bet kādā citā vājāks. Kad tu atzīsti savu nespēku un atzīsti Viņa spēku, tad arī ienāk prieks. Dievs ir dzīvs, tas nav kaut kāds mīts. Dievs darbojas arī šodien un visskaidrāk viņš runā caur Bībeli. Ja tu nāc ar atvērtu sirdi pie Dieva, viņš arī neslēpsies.
Cilvēka panākumi jau nav tie, kad tiek apmierinātas citu ilgas, bet panākums ir visa cilvēka dzīve, kura pilnveidojas un attīstās. To, ka tu esi Dieva rokās, parāda tava dzīve. ◆

vizītkarte

◆ Vārds uzvārds: Laimnesis Pauliņš.
Dzimšanas datums, vieta: 1978.gada 18.augusts, Balvi.
Ģimenes stāvoklis: sieva Dace, bērni Gabriēls (14), Elija (12), Mihaels (9) un Elizabete (6).
Izglītība: Raunas lauksaimniecības skola, Latvijas Baptistu draudžu teoloģijas seminārs (pabeigts 2002.gadā), nepabeigta izglītība Liepājas Pedagoģijas akadēmijā par sociālo darbinieku, pašreiz tālmācības izglītību iegūst Norvēģijas Vadības un teoloģijas augstskolas Latvijas filiālē.
Vaļasprieki: sports, stopēšana.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Ar atvērtu sirdi pie Dieva un cilvēkiem

Kategorijas