Nesit! Lācītim sāp!

2014. gada 25. aprīlis 00:00

Tas bija viens mirklis, kad pirmklasnieku Aigara un Māra verbālā sadursme pēkšņi pārtapa fiziskajā. Nespējot sadalīt telpu, Aigars savu klasesbiedru sagrāba tik cieši, ka puikam aizsitās elpa. Māris stipri piesarka un bezpalīdzīgi raustījās miesās spēcīgākā Aigara tvērienā. Labi, ka netālu atradās skolotāja, kas nekavējoties abus izšķīra. Citādi dzirksteļošana, kas izglītības iestādēs sāk atgadīties aizvien biežāk, varēja pāraugt ugunsnelaimē. Cik tur trūka!

Paši netiks galā
«Agresija piemīt pilnīgi visiem cilvēkiem. Tas ir instinkts aizstāvēties, sevi pasargāt un izpaužas jau ļoti agrā vecumā. No dzīvniekiem, kuriem agresivitāte ir spēcīgi izteikta, atšķiramies ar to, ka esam sociālas, ar prātu apveltītas būtnes, kas var iemācīties šo tieksmi apvaldīt,» vēlmi bliezt, kost, spert un citādi uzbrūkoši izpausties skaidro pirmsskolas psiholoģe Aiga Jankevica. Viņa min, ka agresivitāte vairāk piemīt zēniem, kuriem jau no dabas šūpulī likta vajadzība uzvarēt, sasniegt, būt pirmajam un sevi pierādīt. Bieži vien tā ir tik spēcīga, ka atvases izpratnē traucējošie vienkārši tiek brutāli nogrūsti malā. Ar gadiem agresīvā taktika, kā panākt savu vai izlādēt dusmas, kļūst viltīgāka. Piemēram, bērns var pēkšņi sāpīgi iekniebt, bet skatīties acīs un izlikties, ka nav nemaz to darījis.
Psiholoģe piebilst, ka viens no būtiskākajiem agresīvas uzvedības regulējošajiem faktoriem ir vajadzība piederēt kādai sociālajai grupai. Skaidrs, ka kauslis, kodējs un grūdējs nebūs populārākais bērnu kolektīva dalībnieks. Citi no viņa centīsies izvairīties, bet kuram gan patīk būt atstumtajam! Tomēr tieksmi rīkoties agresīvi bērni paši nevar sevī atrisināt. Talkā jānāk pieaugušajiem, un – jo ātrāk, jo labāk!

Nekavējoties jāpārtrauc
«Mazākam bērnam agresijas izpausme ir vairāk raksturīga, jo viņš to vēl nav iemācījies apvaldīt. Tas saistās arī ar valodas attīstību – jo neskaidrāk mazais runā vai nerunā nemaz, jo vairāk centīsies savas sajūtas izpaust fiziski un bieži vien agresīvi. Tāpēc bērniem līdz trīs gadu vecumam šāda tipa uzvedība ir visizteiktākā. Taču nevajag gaidīt, ka tā pati no sevis pāries!» A.Jankevica mudina pieaugušos nepievērt acis uz bērnu agresīvo uzvedību. Pat ja viņš būtu spēļu lācim rāvis nost galvu vai spārdījis lelli, nemaz nerunājot par sišanu, košanu vai speršanu saviem tuvākajiem. «Tādā brīdī vecākiem nekavējoties jāatstāj sava komforta zona, piemēram, iemīļotā seriāla skatīšanās vai pļāpāšana ar draudzeni pa mobilo tālruni, un jāiejaucas notiekošajā. Bērni ļoti bieži saķeras tieši tad, kad mammas un tēti ir aizņemti. Agresīvā uzvedība uzreiz jāpārtrauc, ņemot talkā visu iespējamo ekipējumu – mīmiku, balss intonāciju, fizisko pieskārienu un tekstu, lai atvase saprastu, ka šāda rīcība ir kategoriski nepieļaujama. Vajadzētu būt tādai reakcijai, ka mazais ievelk elpu un varbūt viņam pat izsprāgst asaras. Šādos gadījumos pat ir veselīgi, ka bērns nopietni pārdzīvo. Iespējams, nākamreiz viņš tā vairs nerīkosies,» modelē Aiga, aicinot vecākus šajās situācijās pašiem nepazaudēt galvu un nekļūt pārlieku agresīviem. Vardarbību ar vardarbību (sišanu, kliegšanu, pazemošanu, izolēšanu) nekad nevar atrisināt. Tā vietā, kad atvasīte nomierinājusies, jācenšas ar viņu runāt un skaidrot notikušo. Sarunas, īpaši mācot atpazīt emocijas, ir arī viens no efektīvākajiem agresijas mazināšanas profilakses līdzekļiem, norāda psiholoģe.

Mazi ekrāni rada lielu spriedzi
Agresīvas uzvedības iemesli mēdz būt ļoti dažādi. Tieksmi spert un kost veicina gan vecāku vienaldzība, neprasme un audzināšanas trūkums, gan ātrais un spriedzes pilnais dzīves ritms, gan dažādi garīgās veselības traucējumi. Taču lielu lāča pakalpojumu nodarījušas informāciju tehnoloģijas jeb ekrāni, kas kļūst aizvien mazāki un bērnam grūti pārstrādājamas informācijas piesātinātāki, atzīst A.Jankevica.
«Nenoliedzami, tehnoloģijas pavada mūsu dzīvi – mēs nevaram tās ignorēt vai izmest. Taču mūsu varā ir izlemt, kad, ko un cik daudz mazajam atļaut. Bērnam vajadzīga plašā pasaule, kustības, bet tā vietā viņš sažņaugts un saknupis sēž pie aizvien mazākiem ekrāniem, kur risinās liela spriedze. Viss viens nervu kamols! Taču, kad beidzas laiks vai viedtālruni paņem nost, atvase ceļas un «bliež» pirmajam, kas blakus, tādējādi atbrīvojoties no sakrājušās spriedzes,» tēlo psiholoģe. Bieži vien šādos brīžos fizisko agresiju pavada verbālā, kad mazais kliedz uz mammu vai tēti: «Es tevi nemīlu! Tu esi slikts!» Nespējot sadzīvot, ka ilgi gaidītā, lolotā un mīlētā atvasīte tā izrunājas, un neatšķirot, ka šādu reakciju izraisījusi «ekrāna spriedze», vecāki piekāpjas. Nereti tas notiek arī mīļā miera labad. «Gaidot rindā pie ārsta, lai bērns sēdētu klusi un mierīgi, paši iespiežam viņam rokā savu viedtālruni. Nav ko brīnīties, ka, ieejot kabinetā, viņš sper un niķojas pret dakteri,» saskatīt cēloņsakarības aicina Aiga.

Neliet eļļu ugunī
Visizteiktāk agresīva uzvedība izpaužas ģimenē, kur ar šādu paņēmienu iespējams gūt sev lielāku labumu un trūkst iemeslu, kāpēc «turēties rāmjos». Tomēr arī skolā bieži notiek agresijas uzliesmojumi gan vārdos, gan darbos. «Reaģējot uz šīm situācijām, skolotāji nereti izmanto «kliegt, apsaukt, aizliegt» metodi, taču tā vairs īsti nedarbojas. Katrs gadījums ir individuāls. Tomēr pedagogiem svarīgi paturēt prātā, ka nevajadzētu izvirzīt tādas prasības, kas bērnā izraisīja vēlmi reaģēt agresīvi. Esmu ievērojusi, ka skolotāji, pret kuriem netiek vērsta verbāla vai fiziska agresija, parasti ir emocionāli atvērti, draudzīgi un ļoti godīgi. Citiem vārdiem – cilvēcīgi. Tādi, kas nepaceļ sevi uz pjedestāla,» ar pārmetumiem, neadekvātām prasībām un pazemojumiem pieaugušos neliet eļļu ugunī aicina A.Jankevica. Tā vietā vajadzētu vērot un gādāt, lai briestošā spriedze bērnu vidū pārsprāgtu kā gaisa burbulis, nevis spridzeklis. Šajā ziņā lieti noder elementāra izkustēšanās un darbības maiņa. ◆

Vispirms bērns jānomierina

Inga Millere, Bērnu tiesību aizsardzības departamenta direktore
◆ Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijā palielinās saņemto sūdzību skaits par bērnu agresīvu uzvedību ne tikai skolās, bet arī bērnudārzos. Šajās situācijās pedagogiem svarīgi rīkoties atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem par izglītojamo drošību mācību iestādēs. Pagājušajā vasarā tajos tika veikti grozījumi, kas paredz katrai izglītības iestādei izveidot savu rīcības plānu. Novērojot vardarbīgas situācijas, jārīkojas nekavējoties. Vispirms vardarbība jāpārtrauc. Tādos gadījumos bērni parasti ir ļoti satraukti un ilgi nevar nomierināties. Tāpēc viņus vajadzētu aizvest uz mierīgu telpu, kur pabūt kopā ar skolas psihologu vai sociālo pedagogu. Pēc iespējas ātrāk vajadzētu informēt vecākus un vienoties, kā šo situāciju risināt. Sadarbība ar izglītības iestādi šajā ziņā ir ļoti svarīga. Agresīva uzvedība bieži izpaužas arī bērnudārzā. Tur ar šīm situācijām tikt galā ir salīdzinoši vieglāk, jo nemitīgi līdzās atrodas skolotājs vai pedagoga palīgs. Taču jāatceras, ka nekādā ziņā nedrīkst agresīvo bērnu izolēt no pārējiem un atstāt vienu. Nekad nevar zināt, kāda būs uzbudināta bērna reakcija stresa situācijā. Agresīvas rīcības iemesli ir ļoti dažādi. Viens no tiem – vecākiem trūkst zināšanu un prasmju bērna audzināšanā. Tāpat būtiski saprast, vai atvasei nav kādas veselības problēmas, kas veido agresīvu uzvedību. Ģimenei mēdz būt ļoti traumējoši, ka bērns ir citāds. Tāpēc nereti vecāki cenšas noliegt problēmu un nesadarbojas ar skolu.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Nesit! Lācītim sāp!

Kategorijas