Jāmāk izmantot to, kas mums ir

2014. gada 25. aprīlis 00:00

1540

Ir dzirdēti nostāsti par to, ka zem Alūksnes ezera ir eja, kurā varētu būt apslēpti dārgumi. Kādam kaķis ieskrējis pa ejas vienu galu, bet atradies Pilssalas estrādē, kāds pats esot bijis ejā, bet no dārgumiem tur neesot ne miņas. Vai šī leģenda var tapt par kvalitatīvu tūrisma produktu? Livonijas ordeņa pilsdrupas pamatīgi cietušas un līdz ar to tūristiem nav saistošas. Lai labotu situāciju, pilsdrupas ir jāiekonservē un jāsāk tām pievērst pastiprināta uzmanība.

Stāsts ir ļoti labs tūrisma produkts
Bijusī valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspektore Silvija Ludviga pieļauj, ka pēc Templiešu ordeņa likvidēšanas 1307.gadā tā bagātības no Francijas kuģos tika pārvestas uz Livoniju, arī uz Alūksni.
“Pastāv versija, ka templieši uzbūvēja floti, kas devās pēc dārgmetāliem uz Indiju, Ēģipti un Mazāziju. Tempļa bruņinieku ordenis kļuva ļoti bagāts. Visi Eiropas karaļnami bija ordenim parādā, arī Francijas karalis. Taču varenība un bagātība allaž izraisa skaudību. Tādēļ 1307.gada 13.oktobrī (melnajā piektdienā) Francijas karalis Filips Skaistais pavēlēja apcietināt templiešus, apvainojot tos ķecerībās. Ordeņa brālība glāba savas bagātības, slepus Ruānā piekraujot 17 kuģus, uz kuriem nakts aizsegā ar trim pajūgiem nogādāja arī ordeņa arhīvu,” stāsta S.Ludviga. Viņa pieļauj, ka kuģi ar vērtīgo kravu pāri Ziemeļjūrai iebrauca Baltijas jūrā. Tie piestāja Pērnavā, kur Vatikāns bija nodibinājis Livonijas ordeni. No turienes templiešu dārgumus pārveda uz Fellinu (Vilandi), kur zem pils bija plaši pagrabi. “Taču, acīmredzot, secināja, ka visus dārgumus nav droši glabāt vienā vietā. Tāpēc atrada Marienburgu, kur uz salas ezerā bija ideāla vieta nocietinātas pils būvei,” norāda S.Ludviga. Tieši šajā laikā citu pēc citas sāka būvēt Livonijas ordeņa pilis. “Alūksnes Livonijas ordeņa pils bija spēcīgi apsargāta un nocietināta, tai bija vairāki aizsargvaļņi. Kāpēc gan to vajadzēja tik ļoti sargāt?” ziņkārīgi jautā S.Ludviga. 1702.gada augusta beigās krievu karaspēks nostiprinājās Alūksnes ezera pussalas pilskalnā. Zviedri pili negribēja atdot un nolēma to uzspridzināt. Kauju laikā Marienburgu nopostīja līdz pamatiem.
“Nedomāju gan, ka pils pagrabos vēl kas varētu būt palicis. Templiešu bagātības tika izmantotas ne tikai Livonijas pilīs, bet arī Sanktpēterburgā, kura no purvaina miesta ar koka būdiņām pārvērtās par skaistu pilsētu. Tam bija vajadzīga nauda, kuru Pēteris I un viņa karaspēka pavēlnieki ieguva krievu – zviedru karā. Kad krievu karaspēks sāka uzbrukumu pilij, mucas ar zeltu un dārgumiem no pils pagraba pa eju zem ezera tikušas nogādātas koka baznīcas pagrabos Kanceles kalniņā, kuru krievu karaspēks vēlāk nodedzināja. Pagrabi ar dārgumiem palika zem gruvešiem, par kuriem zināja Ernsta Glika ģimene. Varbūt Pēteris I uz izpostīto pili atsūtīja E.Glika audžumeitu un savu sievu Martu, lai tā norādītu, kur atrodas dārgumi. Varbūt tieši tāpēc Pēteris I apprecēja Martu. Cita versija gan pieļauj, ka, spridzinot pulvera mucas pils pagrabos, tika aizbērtas svarīgas ejas, kuras veda uz dārgumu glabātavu,” stāsta S.Ludviga un vēlreiz uzsver, ka dārgumi šeit varēja būt, bet tagad to šeit nudien neesot. Leģendai ticējuši arī valstsvīri un dārgumus šeit meklējuši pat Hitlera un Staļina palīgi.
S.Ludviga domā, ka šis stāsts ir ļoti labs tūrisma produkts, bet tas netiek izmantots. “Citi izdomā spoku stāstus vai arī jebko citu, bet mums ir šis ievērības cienīgais stāsts, kurš pat nav izdomāts. Es visu laiku ceru, ka pagrabus varētu atsegt tūristiem, piemēram, Pilssalā. Nedomāju, ka tur varētu laist tūristu grupas, jo tas tomēr būtu bīstami, bet vienā lūkā varētu ielikt restes un no iekšpuses pagrabu izgaismot. Pilssalā tie ir skaisti lieli pagrabi no sarkaniem ķieģeļiem,” stāsta S.Ludviga. Viņa uzskata, ka Pilssala šobrīd ir ļoti bēdīgā stāvoklī, jo pilsdrupas nav iekonservētas. “Cēsis, Sigulda, Bauska, Dobele, Saldus un pat mazā Rauna ir iekonservējusi savas pilis, bet Alūksnē - kā viss brucis, tā brūk kopā,” uzsver S.Ludviga.

Atliek vien sākt darīt
Arī Alūksnes novada pašvaldības deputāts Ainars Melders uzskata, ka gan pilsdrupas, gan Kancelejas kalniņš ir atstāti novārtā. “Reiz puiši no Valmieras pie vecā tilta Alūksnes ezerā atraduši dažādas vēsturiskas liecības un nesuši tās parādīt Alūksnes muzejā, lai noskaidrotu, kas tad īsti ir atrasts, bet muzejā nevarēja atrast nevienu ekspozīciju, ar ko tos salīdzināt,” stāsta A.Melders.
2011.gadā ar Valsts Kultūrkapitāla fonda un Alūksnes novada pašvaldības finansējumu tika īstenots projekts “Arheoloģiskie pētījumi Alūksnes viduslaiku pils vietā”. Šo izrakumu mērķis bija noskaidrot, cik mūru un kā tie saglabājušies zem zemes, kur ir bijis pils pagalma līmenis, kā arī iegūt datus par turpmāk nepieciešamajiem darbiem. Atrastie priekšmeti tika nodoti Alūksnes muzejam, un tad arī tapusi ekspozīcija. “Pirms tam muzejā bija tikai viens pils makets. Mums jau galvenais ir vest gaisu maisos, ko tūrismā piedāvājam. Tas ir smieklīgi, bet par mums jau pat nesmejas, mēs vienkārši esam izgājuši no aprites. Paldies Ilonai Riekstiņai, kura par Alūksni stāsta ar sirdi un dvēseli!” uzsver A.Melders. Viņš pauž, ka ar runāšanu vien nepietiek un atliek vien sākt kaut ko darīt, taču pēdējo gadu laikā par runāšanu nekur daudz tālāk neesot tikts.
“Bet, kas attiecas uz pils dārgumiem, es domāju, ka daļa tur vēl varētu būt, jo daļu noteikti nevarēja izrakt ārā. Kad pirms pāris gadiem pilsētā plānoja celt katoļu baznīcu, tai tika izvēlēts Kancelejas kalniņš. Arī kardināls Pujats deva savu akceptu, taču bija grupa cilvēku, kuri pret to protestēja. Ja tā tiktu celta tur, tad varētu atsegt vecās Kancelejas kalniņa baznīcas drupas un apskatei atsegtu arī vecās baznīcas pagrabu, bet šo ideju nerealizēja un tā Kancelejas kalns stāv vēl tagad, kāds tas ir,” uzsver A.Melders. Viņš stingri nosaka, ka šo lietu risināšanā ir jābūt prātam, un atzīst, ka S.Ludvigas zināšanas būtu jāņem vērā, jo tūrismā ir jāmāk izmantot to, kas mums ir, bet Pilssalas un slepeno eju gadījumā lietas ir atstātas pamatīgā novārtā. Viņš uzsver, ka Alūksnes vērtība ir skaistā daba, taču, ja tās nebūtu, skats būtu pavisam bēdīgs.

Izstrādāts konservācijas tehniskais projekts
Šķiet, ka mēs nemākam novērtēt savu kultūrvēsturisko mantojumu un ļaujam tam pašplūsmā stāvēt, taču šī pašplūsma to grauj un laikazobs saēd daudzas liecības. Alūksnes novada pašvaldības sabiedrisko attiecību speciāliste Evita Aploka uzsver, ka Livonijas ordeņa pils teritorijā Alūksnes Pilssalā, kā arī citviet ap ezeru periodiski ir notikuši mazāka vai lielāka apjoma pētījumi.
“Pēc Alūksnes muzeja rīcībā esošajām ziņām, jau 1926.gadā etnogrāfs Brastiņš ir uzmērījis un aprakstījis Tempļa kalnu Kapsētas pussalā. 1963.gadā notikusi hidroarheoloģiska ekspedīcija pie Cepurītes salas, kuras laikā atrastas liecības par senas apmetnes vietu šajā salā. Laika posmā no 1978. līdz 1983.gadam ir veikti arheoloģiskie izrakumi viduslaiku pils teritorijā Māra Atgāža vadībā. Arī 2007.gadā arheologa Ulda Kalēja vadībā notika nelieli izrakumi pilsdrupās blakus estrādei. Toreiz pēc uzmērījumiem un senajiem zīmējumiem vietējais mākslinieks Artis Bērziņš projektā „Trīs cietokšņi” izgatavoja Marienburgas pils maketu,” informē E.Aploka.
Arī citos laikos dažādās vietās konstatēti vairāki savrupatradumi, piemēram, 2006.gadā Valsts Ugunsdzēsības un glābšanas dienests Alūksnes ezerā atrada senu tabakas kastīti, kas šobrīd tiek restaurēta un būs apskatāma Alūksnes muzeja ekspozīcijā. Pārrobežu sadarbības projektā plānots veikt zemūdens arheoloģisku izpēti (filmēšanu) vecā tilta vietā iekšezerā. “Pašvaldībai ir izstrādāts drupu konservācijas tehniskais projekts, pašvaldība arī piedalījās pārrobežu sadarbības programmā ar projektu drupu konservācijai un estrādes atjaunošanai, taču tas netika atbalstīts. Apzinoties pilsdrupu vēsturisko nozīmi Alūksnes kā apdzīvotas vietas attīstībā un to pašreizējo kultūrvēsturisko un tūrisma vērtību, pašvaldība apsver iespējas, kā strādāt tālāk ar viduslaiku pils teritorijas izpēti, tās saglabāšanu un attīstību,” pauž E.Aploka.
Šādi plāni palīdzēs Pilssalai nebrukt tālāk un varbūt pat atsegt vairākas vēstures liecības. “Uzskatu, ka pilsdrupas Alūksnē ir viena no lielākajām vērtībām, kuras nākotnē vēl plašāk varam izrādīt tūristiem, vairāk tās prezentēt, tādēļ pie drupām ir jāveic uzlabojumi. Ļoti svarīga ir drupu saglabāšana, jo pēdējo divu gadu laikā ir bijuši vairāki lieli akmeņu nogruvumi. Vajag arī veikt papildu arheoloģiskos izrakumus vēsturiskās pils iekšpagalmā, bet tie jāatstāj atsegti, atbilstoši apstrādājot, lai pasargātu no lietus, gaismas, izlaupīšanas. Arī izraktos priekšmetus jārod iespēja glabāt un izrādīt turpat uz vietas, nevis noglabāt muzejā. Tas viss veicinās tūristu piesaisti Alūksnei un novadam,” Alūksnes novada pašvaldības Tautsaimniecības komitejas marta sēdē sacīja Alūksnes novada domes priekšsēdētāja vietnieks Dzintars Adlers.
Sēdē piedalījās arī arheologs Uldis Kalējs, kurš atzina – pētījumus Pilssalā ir vērtīgi turpināt, jo tūristam šodien nepietiek tikai ar stāstu no pagātnes, bet vajag ko uzskatāmu no mūsdienām. “Tas ir ilgtermiņa projekts, kam jānotiek līdztekus ar virs zemes esošo mūru konservāciju. Šobrīd Alūksnē ir snaudošs potenciāls,” viņš sacīja. U.Kalējs ierosināja, ka arheoloģiskie izrakumi varētu notikt tiešsaistē internetā, lai interesenti no jebkuras vietas var vērot Pilssalā notiekošo. ◆

Pieredze

Gunārs Ozoliņš (bijis vienā no slepenajām ejām):
- 1950.gadā dzīvoju Miera ielā. Reiz devāmies uz skolu gar Kancelejas kalniņu. Ieraudzījām lūku un ielēcām tajā iekšā. Tā bija eja uz ezera pusi, aptuveni septiņus metrus gara, tālāk tā bija iegruvusi. Eja bija no sarkaniem ķieģeļiem, arkveida. Tagad tur viss ir ciet, pagrabā samesti atkritumi, nezāles. Tas viss būtu jāatrok vaļā. Otru eju esmu redzējis pie Alūksnes pils, kad tur lika bruģi. Tur pārraka atkal vienu eju. 1959.gadā ar draugiem pa Alūksnes ezeru braucām ar jahtu. Netālu no Lāzberģa pilsdrupām jahta uzsēdās uz sēkļa. Izkāpām, ūdens bija aptuveni līdz kaklam. Redzējām smilšu valni aizejam uz Lāzberģa pili. Nezinu, vai tas bija ūdensvads vai eja. Es ticu leģendai par templiešu dārgumiem, kuri te vesti no Vidusjūras valstīm, kaut kāds noslēpums tur ir. Esmu dzirdējis arī par Alsviķu ejām, ka tur ir izejas uz Vaidavas pusi. Zinu, ka daudz kur var atrast arī dažādas monētas un citas vēstures liecības. Savā dārzā raku mārrutkus un izraku mazu bronzas lauvu uz melnas marmora pamatnes. Turēju to mājās. Aizgāju armijā, bet tad, kad atgriezos, tās vairs nebija.

Alūksniete Regīna Velpa:
- Bērnībā dzirdēju nostāstus par apslēptajiem dārgumiem. Tādas runas klīda jau bērnudārzā. Ejas gan esot zem ezera un aizbērtas, bet esmu mēģinājusi pašā Pilssalā meklēt dārgumus. Bērnībā mēdzām staigāt pa pilsdrupām un tad jau šķita, ka kāds akmens pakustas un zem tā varētu būt kāds dārgums. Aiz estrādes zem akmeņiem reiz atradām kādas ķēdītes posmu, un mums šķita, ka tā ir aizvēsturiska. Varbūt tā arī nebija, bet prieks bija neizsakāms! Ja godīgi, es arī tagad labprāt piedalītos dārgumu

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Jāmāk izmantot to, kas mums ir

Kategorijas