Dzīvo tā, lai nebūtu kauns

2014. gada 25. aprīlis 00:00

2044

Novadniece, vēsturniece un numismāte Kristīne Ducmane atzīst, ka ar naudu var izstāstīt visu cilvēces vēsturi, jo tā atspoguļo politiskās un ekonomiskās nianses, arī mākslas vēsturi. Lai paglābtos no sociālisma slavināšanas, savulaik K.Ducmane savu dzīvi vēlējās saistīt ar arheoloģiju, bet liktenis viņai pēc augstskolas absolvēšanas bija “atbrīvojis” numismāta vietu, paredzot kļūt par Latvijas naudas vēstures pētnieci.
- Pastāstiet par savu bērnību Alūksnes novadā!
- Esmu dzimusi Bejas (tagad Jaunalūksnes) pagasta Garjuros pēc Otrā pasaules kara – laikā, kad turpinājās neatkarīgās Latvijas palieku iznīcināšana. Ļaužu ikdienu caurstrāvoja atmiņas par savu valsti, dzīvi, zemi, kas mums tikusi atņemta - to visu sajutu ar pirmajiem apzinīgajiem mirkļiem jau bērnībā. Vecātēva vecsaimniecības robežas es ļoti labi zināju un ātri sapratu, ka man daudz kas ir atņemts.
- Kā tolaik ritēja ikdienas dzīve Garjuros?
- Tur bija daudz dažāda vecuma bērnu - visi mācējām igauniski, jo tolaik Garjuros dzīvoja daudz igauņu. Mēs, bērni, rīkojām dažādas sporta sacīkstes, staigājām ar garajām koka kājām, aizrautīgi piedalījāmies lūku (kārkla mizu) vākšanas kampaņā. Un kur tad vēl Jāņi un Lieldienu šūpošanās! Ciemā allaž bija kādi četri pieci Jāņi. Līgošana sākās vienā ciema galā, tad tika apstaigātas visas sētas, līdz beidzot nonāca mūsmājās, kur arī bija Jānis - mans brālis. Tad devāmies uz Garjuru Augsto kalnu, kur dedzināja jāņuguni, akordeona pavadījumā dziedāja un dancoja līdz rītam. Kopīgs bērnu pasākums bija arī došanās uz netālo Alūksnīti peldēties vai vēžot. Pirms upītes izbagarēšanas iecienīta peldvieta tur bija Vinta Vīdrika atvars.
- Kuri cilvēki visspilgtāk ietekmējuši jūsu personības veidošanos?
- Vispirms – vecāki. Mammas teiktais bērnībā: “Dzīvo tā, lai man nebūtu kauns par tevi!” - līdz pat šai dienai ir vadmotīvs dzīvē. Bejas skola ielika labus pamatus zinībās - brīnišķīgā un stingrā klases audzinātāja un matemātikas skolotāja Valija Incekalne, latviešu valodas skolotāja Ausma Garā, bet jau Rīgā - vēstures skolotāja Līvija Pabērza. Atmiņā palikusi pirmā skolas diena Bejā 1953.gadā. Toreiz bija ļoti lietaina vasara, ceļi dubļaini un izdangāti. Mamma mani saposa baltā mētelītī, baltās pusgarās zeķēs ar bumbuļiem - kājām bija jāiet seši kilometri, jo zirgi bija nodoti kolhozam. Mūs panāca patāla kaimiņiene ar zirgu un laipni piedāvāja sēsties vezumā. Ceļā sastaptu skolas bērnu aizvešana līdz skolai vai no skolas mājup bija sena bejaniešu paraža. Viņai ratos bija koka gultiņa, kurā bija sasēduši bērni. Tā kā skola bija patālu, vajadzēja palikt internātā, taču gultiņas bija jāgādā pašiem. Te pēkšņi rati iegāzās ceļa grambā, mēs ar visu gultiņu - dubļos: ai, mans baltais mētelītis! Mamma kaut ko centās glābt ar ceļmalas grāvja ūdeni. Tā nu pusslapja, dubļaina ierados skolā... Mamma vēlāk man atzinās, ka esot nodomājusi – laikam tā ir liktenīga zīme: nu man veiksies labi vai klāsies pavisam slikti. Izrādījās, ka tomēr veicās gluži labi!
- Kādu šodien saskatāt savu dzimto vietu, tur dzīvojošos cilvēkus?
- Šodien no jaukajām sendienām Garjuros tikpat kā nekas nav palicis pāri. No visiem igauņiem tikai Postu un Vintu mājā dzīvo viņu pēcteči, pārējās saimniecības ir laikazoba sagrauztas vai pavisam pazudušas no zemes virsas, bet vēl palikušajās dzīvo ienācēji krievi un sovhoza laikā iebraukušie un te palikušie gucuļu viesstrādnieki. Dzimto vietu pametu 14 gadu vecumā. Mani vienaudži ir izklīduši pasaulē, daži ir jau arī aizsaulē, tagad pat īsti nav, pie kā ciemoties, jo tuvinieki lielākoties Alūksnes kapu kalniņā... Ir, protams, daži, kas vismaz cerīgi kaut ko dara, nevis lamā valdību un slavē padomju laikus.
- Kāpēc savulaik izvēlējāties studēt vēsturi un pievērsties numismātikai?
- Saistīja humanitārās zinības, tā bija arī apstākļu sakritība. Vairāk mani interesēja arheoloģija, jo tā bija arī zināma paglābšanās no sociālisma slavināšanas. Jau studiju laikā strādāju arheoloģiskajās ekspedīcijās, kurās atrada arī senas naudiņas. Toreiz monētas veda uz Rīgu Rasmai Ceplītei un Veltai Zobiņai, lai nosaka, kas tās ir, kur kaltas, kāda valdnieka laikā. Toreiz domāju: kas tie par cilvēkiem, kas māk šīs sīkās zīmes uz monētām saskatīt un vēl atšifrēt? Beidzot augstskolu, tieši muzejā atbrīvojās numismāta vieta. Kolēģi arheologi pierunāja pieņemt šo izaicinājumu - šoruden būs pagājuši jau 44 gadi. Radās iespēja šo profesiju padziļināti apgūt Valsts Ermitāžā Ļeņingradā pie pasaules līmeņa zinātniekiem kā Vsevoloda Potina, Ivana Spaska un citiem.
- Cilvēkiem visos laikos svarīga ir bijusi nauda. Jūsuprāt, kāpēc tā?
- Naudai vienmēr bijusi ļoti liela nozīme cilvēku dzīvē. Tā rodas noteiktā civilizācijas attīstības periodā, kad maiņa kļūst par vienu no cilvēces eksistences nosacījumiem. Naudas galvenā funkcija ir ekonomiskā, bet to veido cilvēki, līdz ar to tajā atspoguļojas sava laika iezīmes politikā un kultūrā. Katrs sevi cienošs valdnieks centās sevi apliecināt, emitējot savu naudu ar sev raksturīgajām zīmēm – portretu, monogrammu, ģerboni un citām, bet naudas dizaina veidotāji ietekmējās arī no sava laika modes, tradīcijām, skaistuma ideāliem, tikumiem un gaumi. Tas ir ļoti labi saskatāms naudaszīmēs – vesela vēsture!
- 1992. un 1993. gadā bijāt Latvijas Republikas Augstākās padomes Naudaszīmju sižetiskā risinājuma komisijas locekle - piedalījāties procesos, kad lēma, kāda būs atjaunotās Latvijas nauda.
- Lata atjaunošana un tautsaimniecības stabilizācija bija Latvijas valsts otrās naudas reformas galamērķis. Komisija atteicās no vēsturisko personu attēlojuma uz naudaszīmēm, kā izņēmumu un simbolu atstājot Krišjāņa Barona portretu uz 100 latu naudaszīmes. Pārējās banknotes rotāja latviskās vides un garīgās kultūras simboli un krāsas: ozols – zaļā; Daugava – violetā; latviešu sēta – brūnā; buru kuģis – zilā; latvju jaunavas profils – zeltainā. Banknošu reversa darinājumi raksturo tēvtēvu dienu ritumu un darba soli, arī svētku brīžu noskaņas.
- Kura laika nauda Latvijā pašai šķiet vissimpātiskākā?
- Katrs laiks atstāj laikmeta zīmes arī naudā, un katrā ir veiksmes un neveiksmes. Gribu citēt akadēmiķi Jāni Stradiņu, ka sudraba pieclatnieks (kalts 1929., 1931. 1932. un 2012. gadā) ir Latvijas monētu himna. Tā ir savdabīgs neatkarīgās Latvijas simbols, ko glabāja kā dārgumu visos okupācijas, nebrīves, izsūtījuma un trimdas gados, no tā gatavoja piespraudes un nēsāja kā rotu, tā izpaužot klusējošu protestu okupācijas varai. Tagad trīsdesmito gadu pieclatnieka tautu meita rotā 1 un 2 eiro monētu reversu. Naudai, protams, ir jābūt skaistai, jo tā ir valsts vizītkarte. Krieviem ir tāds teiciens: “Ne naudā ir laime, bet nav slikti, ka tā ir.”
- Kopš 1993.gada esat arī Valsts Heraldikas komisijas locekle.
- Šī komisija veido un uztur informatīvu materiālu bāzi par ģerboņiem un to veidošanas pamatprincipiem, izvērtē jaunu ģerboņu izveides risinājumus, veic izpēti, izvērtē arī jaunizveidojamos apbalvojumu un pagodinājumu projektus.
Ģerboņu zīmes stāsta par teritorijas vēsturi. Tās nav jātur stikla skapī aiz deviņām atslēgām, tās var droši drukāt avīzes galviņā un interneta mājas lapas sākumlapā, uz T–krekliem, krūzītēm, priekšautiem, pildspalvām, atslēgu piekariņiem, izšūt lakatā, dvielī vai galdautā un lietot katru dienu! Heraldikas zinātne nosaka ģerboņa apraksta specifisko formu un terminoloģiju, kas cilvēkiem nereti rada neizpratni, jo ir sarežģīta. Bet ģerboņa leģenda ir ļoti svarīga - tā varētu būt izlasāma skolā, pašvaldībā, tūrisma informācijas centrā kopā ar ģerboni, lai cilvēkos dzīvo vizuālais un vārdiskais stāsts kopā. Jo mīļāka būs vietējā simbolika, jo vairāk cilvēki to izmantos un būs lielāki savas vietas patrioti! Laikā, kad puse iedzīvotāju ir gatavi braukt prom no valsts, lepnums par savu dzīvesvietu Latvijā ir vissvarīgākais.
Gandrīz visiem Latvijas novadiem ir apstiprināts savs ģerbonis, gausāk ir ar pagastu ģerboņu izveidi. Alūksnes novadā savs ģerbonis ir tikai Alūksnes pilsētai un Ilzenes pagastam. Ļoti vēlētos, lai vairāk pagastiem manā dzimtajā novadā būtu savi ģerboņi, kas lepni plīvotu gan valsts un ģimenes svētkos, gan ikdienā.
- Kādi lēmumi šajā komisijā pieņemti par Alūksnes un Apes novadiem?
- Alūksnes pilsētai jau pirms novadu izveides bija savs vēsturiskais ģerbonis, kas izveidots grafiķa Riharda Zariņa vadībā un apstiprināts 1925.gadā, pēc valstiskās neatkarības atgūšanas tas atjaunots 1993.gadā. Alūksnes novads šo ģerboni nedrīkstēja lietot, jo tas ir pilsētas ģerbonis. Novada ģerbonim varēja izmantot kādu pilsētas ģerboņa elementu, šajā gadījumā tā ir Bībele purpura laukā. Apakšējā daļā ir jauni simboli: zilie ūdeņi, ar ko ir bagāts novads, bet ševrons (lenķa forma) robežstaba krāsojumā ataino novada atrašanos trīs valstu (Latvijas, Igaunijas, Krievijas) robežas krustpunktā un simbolizē arī bānīti.
Apes pilsētas ģerbonis ir apstiprināts 1938.gadā, atjaunots – 1993.gadā. Apes novads šobrīd ir laikam viens no retajiem vai pat vienīgais, kam nav sava novada ģerboņa. Aicinu par to domāt! Valsts Heraldikas komisija Alūksnes novadam ir apstiprinājusi Goda zīmes “Sudraba zīle” goda alūksnietim un “Zelta bite” Alūksnes novada izcilniekam. Par to oriģinālo dizainu, tāpat kā par dizainu Pagodinājumiem papīra formā, priecājās visi komisijas locekļi. Vienīgi Valsts Heraldikas komisijas lūgums ir nelikt uz novada robežas pilsētas ģerboni.
- Esat vairāku grāmatu autore un līdzautore, jums ir aktīva zinātniskā darbība.
- Par katras grāmatas tapšanu ir savs stāsts. Apbalvojumu grāmata tapa uz Atmodas viļņa saistībā ar muzeja izstādi “Latvija starp diviem pasaules kariem”, kurā pirmoreiz tika parādītas šīs Specfondā glabātās relikvijas. Visvairāk tika lolota, kā mēs saucam, “lielā naudas grāmata” - “Nauda Latvijā”. Man kolēģi no Somijas bija atsūtījuši līdzīgu grāmatu par Somijas naudas vēsturi. Radās ideja, ka mums arī tādu vajag! Grāmatu iespieda Somijā, jo Latvijā tolaik vēl nebija tāda līmeņa tipogrāfijas. Strādāja vesela komanda, un ar lepnumu jāatzīst, ka mūsu grāmata iznāca pat labāka nekā paraugs no Somijas!
- Kur gūstat mieru un spēku sev, lai atkal mestos jaunos darbos?
- Uzmanība jāveltī četriem mazbērniem, grāmatu lasīšanai - jāsaka gan, ka tikai izzinošai literatūrai, jo romāniem neatliek laika. Amatieru līmenī vasarās darbojos dārzā. Patīk ceļot, pēdējos gados mēģinu aizbraukt kaut kur tālāk no Latvijas. Šogad laikam nesanāks, jo pēc ugunsgrēka Rīgas pilī muzeja krājums būs jāpārvieto uz citām telpām, tas aizņems daudz laika. ◆

Vizītkarte

◆ Vārds, uzvārds: Kristīne Ducmane (dzimusi Pelda).
◆ Dzimusi: 1946.gada 12.aprīlī Valkas apriņķa Bejas pagasta Garjuros (tagad Alūksnes novada Jaunalūksnes pagasta Garjuri).
◆ Izglītība: Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultāte, aspirantūra Valsts Ermitāžas Numismātikas nodaļā Ļeņingradā (tag. Sanktpēterburga Krievijā), vēstures doktore.
◆ Nodarbošanās: vēsturniece, numismāte – Latvijas Nacionālā vēstures muzeja pētniece.
◆ Pieredze: strādājusi arheoloģiskajās ekspedīcijās, piedalījusies zinātniskajās konferencēs un veidojusi vairākas Latvijas naudas vēstures izstādes gan Latvijā, gan ārzemēs (Vīne, Berlīne, Tallina); vairāku grāmatu autore un līdzautore.
◆ Ģimene: vīrs Mintauts vēsturnieks, žurnālists (miris); divas meitas Anna un Katrīna, četri mazbērni - Dārta, Jurģis Karlīna, Elīza.
◆ Vaļasprieki: grāmatu lasīšana, ceļošana, dārzs.
◆ Dzīves moto: “Uzdrīkstēties! Būt godīgai!”

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Dzīvo tā, lai nebūtu kauns

Kategorijas