Ļaujas un priecājas par likteņa piedāvātajām iespējām

2014. gada 30. aprīlis 00:00

9056

Laipna, saprotoša, dzīvespriecīga, nekliedz, smaidoša, nepazemo klasesbiedru priekšā, neizsaka kritiskas piezīmes publiski, neizsīkstoša enerģija, izdomas pārpilna – tā Alūksnes pilsētas sākumskolas skolotāju Agitu Bērzabindi raksturoja skolēni un vecāki pirms 30 gadiem un raksturo arī šodien. Viņas mieru un līdzsvarotību var tikai apbrīnot, zinot, cik grūts ir skolotāja darbs.
Alūksnes pilsētas sākumskolas skolotāja viņa ir jau 41 gadu. Šo gadu laikā caur viņas sirdi izauklēti un izskoloti apmēram 300 skolēni, kuriem viņa bijusi klases audzinātāja. 1.septembrī, kad skolotāja Agita svinīgajā pasākumā iznāk ar klasi, citu bērnu mammas nosaka: „Laimīgie bērni…” Šogad viņa ir audzinātāja 3.b klasei. A.Bērzabinde atzīst – šo gadu laikā līdz ar bērniem ļoti daudz ko iemācījusies, arī zīmēt, un, kad vairs nenākšot uz darbu, gribētu gleznot!
- Kāpēc izvēlējāties kļūt par skolotāju?
- Man pašai skolā neveicās matemātika, tādēļ pat nepieļāvu domu, ka varētu būt skolotāja! Turklāt biju arī ļoti bailīga, tādēļ man bija vienalga, kur mācīties – ka tikai draudzene blakus! Biju nolēmusi, ka sekošu draudzenes izvēlei Jelgavā mācīties par pārtikas tehnologu, bet klases audzinātāja Irēna Treija manī bija pamanījusi topošo skolotāju un ievirzīja pareizajā dzīves ceļā. Varbūt tādēļ, ka man pašai vidusskolā bija mācīšanās grūtības, īpaši eksaktajos priekšmetos, tagad ļoti labi saprotu skolēnus, kuriem mācības nepadodas. Es daudzas matemātiskās gudrības izpratu tikai Liepājas augstskolā pie profesora Jāņa Menča, augstskolu beidzu ar izcilību.
- Vai jums viegli izdodas saprast skolēnus?
- Domāju, ka jā. Nav svarīgi, lai bērni mani klausa, bet man ir svarīgi, lai mēs saprotamies. Sākumskolas vecuma bērnu domas bieži ir aizņemtas ar satraukumu, bailēm. Viņi atmaigst, ja jūt sapratni: „Vēders sāp? Galva? Ieskaite mūzikas skolā? Mamma aizbrauca komandējumā?” Katram skolēnam jāatrod labestīga un miera pilna pieeja.
- Kad skolotāja Agita ienāk klasē, kādi noteikumi skolēniem jāievēro?
- Ooo! Manas prasības ir tā neko! (smejas) Stundās ir jāstrādā. Tad uzreiz saku: „Tukšās acis, pie darba!” Stundās darbiņš ir jāpadara visiem – nevar izšmaukt, pretējā gadījumā jāstrādā pagarinātajā grupā, pēc stundām, jo pamatprasības ir jāiemācās visiem. Strādāju tā, lai bērni iemācās pajautāt to, ko nesaprot – mums stundas aizrit kā sarunas. Ja stundā kāds pļāpā bez vajadzības, piedāvāju mainīt vietu: “Te sēdēt es nevaru tev atļaut.” Tas ir signāls, ka darbu citiem nedrīkst traucēt.
Jau 1.klasē lieku saprast, ka būs jāievēro noteiktas prasības. Piemēram, kad ar klasi ejam pirmajā pārgājienā, ir daļa bērnu, kuri aizskrien pa priekšu, bet daļa vienmēr ir pie skolotāja – ar tiem atpaliekam un noslēpjamies. Kad skrējējos jūtam paniku, ka palikuši vieni, parādāmies un smejamies: „Redziet, kas var notikt, ja neskatāties, kur ir skolotāja!” Kad braucam ekskursijās, atliek tikai atgādināt, lai atceras, ka viņiem jāskatās, kur ir skolotāja. Tas nostrādā uz visiem turpmākajiem gadiem. Tas ir princips: mācies no savām kļūdām! Pievēršoties dzīves jēgas meklējumiem, esmu sapratusi, ka cilvēks nav tikai kauli un muskuļi, bet kaut kas daudz vairāk. Ja mani kaut kas kaitina, meklēju cēloni sevī. Ja kāds mēģina traucēt stundu, izvērtēju sevī, kāpēc tā notiek – bērni un cilvēki apkārt parāda, kāda esmu es pati.
- Kā šobrīd valstī vērtējat mācību satura apjomu un prasības skolās?
- Valstī sākumskolu skolotājiem vairs neļāva sagatavot sešgadniekus skolai, jo uzskatīja, ka mēs to neprotam, jo nav atbilstoša diploma – tā bija vislielākā muļķība un aizvainojums. Tad bērnus skolai sāka sagatavot bērnudārzos. Jau beidzot bērnudārzu, ir augstas prasības – jāprot lasīt un rēķināt, bet ne visi bērni šajā vecumā to vēl spēj izdarīt. Savilkt burtus kopā viņi tiek iemācīti, bet nav izpratnes par lasīto. Ja mācības nepadodas, bērni nogurst, zaudē interesi. Veidojas tāda kā nolemtība: kulšos, gan jau kaut kā. Tad, atnākot uz skolu, bērns ieņem nosacītu klauna un muļķa lomu, jo kaut kā jau viņam dzīvē jācīnās un sava vieta jāiekaro: muļķojas, traucē citiem strādāt, ir kauslīgi vai arī ieraujas sevī un nedara neko. Tā kā mācību satura apjoms ir ļoti plašs, nereti pietrūkst laika, lai visu iemācīto nostiprinātu.
- Kad bijis vieglāk vai grūtāk strādāt, kā mainījusies darba vide?
- Manu darba gaitu sākumā pa dienu skolā mācījās pamatskolēni, bet tikai pēcpusdienās, vakara maiņā – jaunākie. Skolā bijām līdz septiņiem vakarā. Skolas ēkā bija arī mūzikas skola, tādēļ katrā klasē bija klavieres. Bija jāstrādā arī sestdienās. Reiz, kad skolēniem stāstīju par savām skolas gaitām, kāds pirmklasnieks jautāja: „Bet tad dinozauri arī vēl bija?” (smejas) Tas bija tik sen! Strādāt vieglāk ir tagad, jo ir jau pamatīga dzīves un darba pieredze. Protu pieņemt, ka bērni var būt dusmīgi, tik daudz neuztraucos. Vairs nepārdzīvoju tik ļoti, ka pēc četriem gadiem ar ierasto klasi jāšķiras, jo apzinos, ka tas bija man atvēlētais laiks viņu skolas gaitās, bet dzīve turpinās.
- Un kā mainījušies bērni?
- Šodienas bērni ir atraisītāki. Ja agrāko laiku skolēni dažs vēl tagad uz ielas kautrējas padot labu dienu, tad šie jau pa gabalu māj sveicienu un vasarā satiekoties pat samīļojamies. Par šodienas bērniem nedrīkst smieties, jāuzmanās arī ar jokiem – viņi visu uztver ļoti nopietni. Jārunā kā līdzīgam ar līdzīgu, jāļauj būt patstāvīgiem, arī kļūdīties. Arī mācību procesā viņiem vajag patstāvību – viņi grib domāt paši. Agrāk tā nebija – tad centās iemācīties, atcerēties un iekalt mācību vielu, bet tagad bērni mācās ar izpratni. Ja neizprot, tad nekust ne no vietas. Jauka sajūta, kad klasē skan skolotāju nomierinošais: “Āāāāāā!” Reizēm šķiet, ka bērniem ir aizrunātas ausis – viņi nedzird, ko saka skolotājs. Kad manī kāds vairs pilnīgi neklausās un traucē arī citiem, lūdzu viņu iziet ārā no klases. Skolēns zina, ka jāiziet kaut uz sekundi, viņš saprot, par ko šis mazais sods. Maziem, cilvēcīgiem sodiņiem ir jābūt. Bērnam jau no mazām dienām ir tik daudzas lomas, bet viņam pašam arī ir kāds uzdevums šajā dzīvē! Bērni ir mūsu, pieaugušo, skolotāji, tikai mums jāklausās, ko viņi saka. Viņi jāsaprot. Šodienas bērniem vajag mieru un ļoti lielu kārtību. Humors uz viņiem neiedarbojas. Ja ir nekārtība uz sola, nevaru teikt: „Vai tev tur viesuļvētra bijusi?” Tas paliek nesaprasta. Ir jāpasaka skaidri, lai sakārto solu, un viņi to izdarīs. Ir labi jāsarunā ar skolēniem, viņu vecākiem, jo atbildīgi par bērniem esam mēs visi kopā. Tad nav grūti strādāt, bet ir prieks un gandarījums.
- Patīkamākie mirkļi darbā, ko atceraties…
- Reiz senos laikos (smejas) Sieviešu dienā kāda audzēkņa mamma uz klasi bija atnākusi ar lefkoju klēpi. Viņa skolēniem deva pa puķei, lai katrs apsveiktu skolotāju. Mīļi! Savukārt 1989.gadā dvīņu Āra un Agra mamma Mārīte Kreice TV konkursam par labāko skolotāju raidījumā “Apvārsnis” uzrakstīja par mani vēstuli. Toreiz, pirms 25 gadiem, viņa rakstīja: „Par skolotāju nevar izmācīties – ir jāpiedzimst. Viņa mīl mūs, vecākus – katra vecāku sapulce bija kā lekcija, kā audzināšanas stunda, ļoti izjusta, emocionāla, sirsnīga, no kuras mēs aizgājām ar slēptu valgumu acīs un patiesu pateicību sirdīs, ar klusu apņemšanos kļūt tīrākiem, skaidrākiem, saprotošākiem pret saviem bērniem šajā mūžīgās steigas, nevaļas un ikdienas rūpju pārpildītajā dzīvē. Kas gan spēs atlīdzināt tos neskaitāmos soļus un nenovērtējamo darbu, ko skolotāja veikusi, lai mūsu bērni būtu īsti cilvēki, patiesi un godīgi…” Šķiet, nekas nav mainījies, bet vēstuli šad un tad sirdsmieram pārlasu.
Gandarījums ir, kad kāds patiesi novērtē tavu darbu. Tikai šodien reti kurš saka otram labus vārdus, bet vajag! Ļoti vajag! Tas nozīmē mierīgu līdzās pastāvēšanu, labestību, dod spārnus un enerģiju jauniem darbiem. Šādas darba attiecības mums ir ar skolotāju Inu Perevertailo. Ina ir veiksme manās darba gaitās, jo gadu gadiem manai audzināmajai klasei māca mūziku. Mūsu kopdarbus ar lepnumu rādām vecākiem un bezgala priecājamies pašas.
- Pastāstiet par saviem vaļaspriekiem!
- Labprāt lasu grāmatas par dzīves jēgu un tās meklējumiem. Tikko izlasīju Lornas Bērnas „Eņģeļi manos matos”, uz plaukta jau gaida Ričarda Rora “Ādama atgriešanās”. Prāta asināšanai minu krustvārdu mīklas. Patīk adīt, gribu izšūt sev svārkus. Patīk čubināties dārzā ap puķēm.
Caur ģimenes grūtībām un savām veselības problēmām pievērsos reiki - sena dziedniecības metode, kas palīdz uzlabot un nostiprināt veselību. Ja nav cīņas, tad nav dzīves. Šobrīd mācos pie pirtnieces, dziednieces un psiholoģes Sarmītes Krišmanes. Uzbūvējām pirtiņu, kur labprāt “pirtējas” arī bērni un mazbērni. Rītos pavingroju, baudu kontrastdušu, parunājos ar saulīti un padziedu spēka dziesmas: “Rāmi, rāmi es dzīvoju, rāmi, rāmi Dievs palīdz.” Cilvēkam ir jāļaujas likteņa piedāvātajām iespējām - tas viss ir vajadzīgs un uz labu.
- Cik liela nozīme jūsu dzīvē ir ģimenei?
- Ģimene man ir gan mīlestības un prieka avots, gan zelta rokas, gan dzīves skola. Tiesa, joprojām nevaru sev piedot, ka 1973.gadā, kad man augustā piedzima dēliņš, jau uzreiz septembrī sāku strādāt skolā… Toreiz mana mammīte pameta darbu un uzņēmās rūpes par mazdēliņu, savukārt es biju jauna un šķita, ka darbs ir mana lielā iespēja, ka nu visas durvis ir vaļā, iesaistījos pašdarbībā…Tagad, kad jau esmu vecmāmiņa, pārdzīvoju pāridarījumu saviem bērniem, ģimenei un vakara meditācijās sūtu mīļajiem savu mīlestību un veiksmes vēlējumus. ◆

vizītkarte

◆ Vārds, uzvārds: Agita Bērzabinde.
◆ Dzimusi: 1951.gada 7.augustā Alūksnē.
◆ Izglītība: augstākā, pedagoģijas maģistrs.
◆ Nodarbošanās: Alūksnes pilsētas sākumskolas skolotāja, šogad 3.b klases audzinātāja.
◆ Ģimene: vīrs Centis strādā kokapstrādē, dēls Harijs ir automehāniķis servisā Alūksnē, meita Inese ir personāldaļas vadītāja bankā Rīgā. Ir trīs mazbērni: Kaiva (15 gadi), Ulrika (8 gadi) un Rūdolfs (4 gadi), mamma Valentīna.
◆ Vaļasprieki: grāmatu lasīšana par dzīves jēgas meklējumiem, krustvārdu mīklu minēšana, rokdarbi, puķkopība.
◆ Dzīves moto: “Priecājies par katru mirkli, kas tev pieskaroties aizskrien garām.” (Imants Ziedonis).

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Ļaujas un priecājas par likteņa piedāvātajām iespējām

Kategorijas