Katru gadu pazūd pa kādam cilvēkam

2014. gada 30. aprīlis 00:00

480

Ik gadus Latvijā pazūd apmēram 300 cilvēku. Arī Alūksnes un Apes novados pēdējo gadu laikā cilvēki, lai arī reti, bet tomēr ir pazuduši bez vēsts. Psihologi atzīst, ka neziņa ir daudz grūtāka pat par tām emocijām, kuras cilvēki izjūt, kad kāds no viņiem tuviem cilvēkiem aiziet mūžībā.

Vasarā problēma kļūst
aktuālāka
Valsts policijas Vidzemes reģiona pārvaldes Kārtības policijas biroja Prevencijas grupas vecākā inspektore Dace Jukāma stāsta, ka jaunieši nereti dodas no mājām un nepasaka, ka paliks pie draugiem. “Vecāki tad sāk uztraukties, un vasara ir tas laiks, kad šī problēma kļūst aktuāla,” viņa saka.
Bijušais Alūksnes rajona policijas pārvaldes priekšnieks Ansis Gailītis stāsta, ka savas prakses laikā biežāk gan saskāries ar gadījumiem, kad cilvēki nomaldās mežos un purvos. “Tie ir biežākie pazušanas iemesli, bet, protams, ir arī noziegumu upuri. Ir arī tādi, kuri bēg no kādām nepatikšanām. Mūsu novadā ir bijis gadījums, kad vīrietis ielavījies kravas mašīnā un pārbraucis pāri robežai tādā veidā. Pēc kāda laika viņš tādā pašā veidā atgriezās. Mēs viņu ilgi meklējām. Katru gadu jau pazūd pa kādam cilvēkam, un ir bijuši tādi, kuri atrodas pat pēc ilga laika,” stāsta A.Gailītis. Viņš atzīst, ka bieži vien bezvēsts pazudušie tiek atrasti jau miruši, un, lai arī cilvēciski šo cilvēku ir žēl, viņš uzsver, ka policistiem un glābējiem jāiemācās tikt galā ar savām emocijām un darbs ir jāuztver kā darbs. “Protams, ka ir žēl, bet nevar raudāt pie katra upura, jo tad nekas uz priekšu tālāk neies,” saka A.Gailītis. Viņš informē, ka Latvijā pašreiz nav likuma, kurš noteiktu, ka par pazudušu personu būtu jāziņo tikai pēc trīs dienām, kā tas nereti ir dzirdēts. “Ja apstākļi norāda uz to, ka cilvēks ir nepareizi noklīdis, tad ir jāsāk meklēt uzreiz. It sevišķi tas attiecas uz bērniem, jo līdz septiņu gadu vecumam viņus pat nedrīkst atstāt vienus pašus bez uzraudzības,” pauž A.Gailītis. Viņš uzsver, ka daudzās meklēšanās ir bijuši piesaistīti papildspēki no armijas un zemessardzes. “Ir bijušas tādas meklēšanas, kad meklējam līdz bezspēkam, jo tas nav viegls darbs,” saka A.Gailītis.

Ir tā sauktās “mirušās
dvēseles”
Apes novada domes kancelejas vadītāja-domes sekretāre Iveta Indriksone teic, ka Apes novadā nav izplatīta cilvēku bezvēsts pazušana, taču ir tā sauktās “mirušās dvēseles”. “Tie ir cilvēki, kuri ir aizdevušies uz ārzemēm un tur nomiruši, bet nav neviena, kurš šo ziņu pateiktu, reģistrētu arī šeit. Daži jau ilgu laiku dzīvojuši ārzemēs, bet citi aizbraukuši uz vecumdienām un tā arī tur palikuši, varbūt arī bez tuviniekiem. Apē šādi cilvēki ir, un viņus mēs saucam par “mirušajām dvēselēm,” saka I.Indriksone. Viņa uzsver, ka par šo cilvēku pensijām gan nav jāuztraucas, jo “Latvijas Pasts” ļoti cītīgi seko līdzi, lai pensija netiktu izmaksāta, ja netiek uzrādīti personu apliecinoši dokumenti.
Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras Madonas reģionālās nodaļas Alūksnes klientu apkalpošanas centra vadošā inspektore Ritma Koliste informē, ka tiem pensionāriem, kuri devušies uz ārzemēm, ir Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrā jāiesniedz savas valsts notāra apstiprinājums par to, ka viņi ir dzīvi. “Katru gadu šāda izziņa, ja cilvēks ir informējis par savu aizbraukšanu, ir jāiesniedz laika posmā no 1.oktobra līdz 15.decembrim. Ja izziņa netiek līdz tam iesniegta, tad pensiju pārtrauc izmaksāt,” uzsver R.Koliste. Taču, ja cilvēks nav ziņojis par savu izbraukšanu, pensija turpina ienākt viņa kontā.

Visgrūtākā ir neziņa
Psiholoģe Daiga Sliņķe uzsver, ka pazušanai var būt dažādi iemesli un katrs cilvēks sava tuvinieka pazušanu uztver citādāk. “Vīram un sievai tā ir pieķeršanās, bet vecākiem un bērniem - atbildības sajūta. Ja pazūd bērns, tad vecāki uzdos sev jautājumu, ko viņi izdarīja nepareizi un kāpēc viss noticis tieši tā,” pauž psiholoģe un atzīst, ka visgrūtākā šādā situācijā ir neziņa. “Pie manis kā pie psihologa ar šādu problēmu cilvēki nav vērsušies, bet kā pie vienkārša cilvēka gan. Zinu šādus gadījumus, un vismokošākā šādā situācijā ir neziņa. Tā ir grūtāka nekā pat fakts, ka cilvēks ir miris, jo tad vismaz ir vietiņa, kur var aiziet un izraudāties. Ja tu nezini, tad punktu pielikt neļauj pat sirdsapziņa. Cilvēki domā – bet ja nu tomēr? Taču mūžīgi gaidīt arī ir ļoti grūti, uz katru zvanu reaģēt ar gaidām. Tas varētu cilvēku novest arī līdz depresijai,” uzsver D.Sliņķe.
Visātrāk depresijā var iedzīvoties, ja cilvēks, kurš cieš, paliek viens pats četrās sienās. Tas ir visīsākais ceļš uz depresiju. “Ir jāmeklē un jāļauj arī darboties policijai. Nereti cilvēki ir ļoti neiecietīgi un uzskata, ka policija nedara visu iespējamo. Tās ir emocijas, jo cilvēki ir nikni, viņi ir kādu zaudējuši un grib šo cilvēku atgūt,” saka psiholoģe. Viņa atgādina, ka tad, ja kāda tuvinieks ir pazudis bez vēsts, ir jāmeklē atbalsts un jāatzīst savas emocijas, kas var būt gan dusmas, gan vainas apziņa. Svarīgs ir arī ģimenes un draugu atbalsts. “Kristiešiem šajā ziņā ir vieglāk, jo viņi var tās sāpes izsāpēt draudzē. Taču jāsaprot, ja arī cilvēks ir iedzīvojies depresijā un ārsts iesaka palietot medikamentus, tad tie arī ir jālieto. Tas cēlonis ir cilvēka paša smagās emocijas, taču ir situācijas, kad ar vārdiem vien nepietiek, lai palīdzētu,” uzsver D.Sliņķe. Viņa uzskata, ka laiks nedziedē visas brūces, taču ar laiku zaudējuma sajūtai vajadzētu pierimt. Cilvēkam ir jāuzdrošinās runāt par savām emocijām un jāpasaka, ko patiesi jūt. ◆

Pieredze

Gunta Supe, kurai vīrs pazudis bez vēsts 2001.gadā
- Mans vīrs ir bijis vietās ar brīvības atņemšanu un varbūt tas bija par iemeslu viņa pazušanai. Varbūt viņam bija jāizdara kāds uzdevums pēc savas atbrīvošanas, ar kuru viņš netika galā. Par šīm lietām mēs nerunājām. Vīra dzīvē bija iesaistīts arī alkohols. Ne vienreiz vien tā bija gadījies, ka viņš aiziet pie draugiem vai nav mājās, tāpēc sākumā neuztraucos, bet tad, kad viņš nepārradās otru diennakti, tad satiku arī viņa paziņas, kuri teica, ka viņu nav redzējuši. Vērsos arī policijā ar iesniegumu. Man jautāja, kur viņš varētu būt manīts pēdējo reizi. Viņš aizgāja, un es pat neiedomājos, ka viņš neatgriezīsies. Policija nopratināja arī viņa paziņas, bet pēc laika viss noklusa un man teica, ka jāgaida, līdz parādīsies kāda informācija. Gāju arī pie ekstrasensa, kurš man pateica, ka šī lietai ir saistīta ar ūdeni. Parādījās versijas, ka viņš ir noslīcināts, taču nekas un nekur neuzpeldēja. Man arī nebija līdzekļu, lai nolīgtu detektīvu. Sākumā vēl bija cerība, ka vīrs atradīsies, bet nu vairs tādas nav, jo pagājis ilgs laiks. Pirmā gada laikā pie katra telefona un durvju zvana šķita, ka tas būs viņš. Ja nu tomēr? Ar laiku tas izplēnēja. Ikdienas steigā par to nedomāju, bet tas uzplaiksnī vīra vārdadienā un dzimšanas dienā. Visgrūtākā bija neziņa. Šķita, ka labāk būtu, ja vismaz kaut ko atrastu, pat lai būtu kapavieta, uz kuru aiziet. Manai meitai bija grūtāk. Nepatīkami bija, ka nav kur aiziet, jo mums, latviešiem, šī kapu kultūra ir ļoti izplatīta. Es daudz ko paturu sevī un uz āru nekliedzu. Sakožu zobus un pārdzīvoju. Grūti bija arī iedomāties, kā tas būs, ja nu man vēlāk uzrastos citas attiecības. Kā es tā varētu uzsākt attiecības? Tā bija tāda psiholoģiska barjera.
Alūksnes novadā zinu arī citus gadījumus, kad kādam tuvinieks ir pazudis bez vēsts. Tagad es tam tā nepievēršu uzmanību, taču tad, kad tas skāra mani, tad es biju ļoti jūtīga uz šo tēmu un vairāk piefiksēju tādus gadījumus.

fakti

Sākotnēji nepieciešamā rīcība, kas saistīta ar bezvēsts pazudušā cilvēka meklēšanu
1. Nepieciešams iesaistīt visus iespējamos sakaru līdzekļus, ar kuru palīdzību ir iespējams sazināties ar pazudušo cilvēku.
2. Nepieciešams apzināt personas, ar kurām pazudušais kontaktējies pirms pazušanas. Šajā personu lokā ietilpst arī radinieki, draugi, paziņas, kolēģi. Nepieciešams iegūt informāciju par pazudušā plāniem pirms pazušanas, lai apzinātu plašāku paziņu loku, ar kuriem pazudušais kontaktējies pirms pazušanas, kas ļautu noskaidrot iespējamo pazudušā pārvietošanās maršrutu pazušanas dienā.
3. Nepieciešams sazināties ar medicīnas iestādēm, lai saņemtu informāciju par pazudušo.
4. Pārbaudīt ārstniecības iestādes. Mērķtiecīgāk ir apmeklēt uzņemšanas nodaļas personīgi. Pilnu ārstniecības iestāžu pārbaudi nepieciešams veikt visās iespējamās vietās tajā maršrutā, kura virzienā iespējams devies pazudušais. Ja pazudušajam bija kādas slimības, tad meklēšana jāsāk tieši ar šo slimību saistītās ārstēšanas iestādēs.
5. Nepieciešams apsekot arī morgus.
6. Pie katras medicīnas iestādes pārbaudes vajadzētu atstāt jau iepriekš izgatavotu plakātu ar fotogrāfiju un ar meklējamā aprakstu, kā arī ar radinieku vai tuvu cilvēku kontaktinformāciju tam gadījumam, ja pazudušais iestāsies šajā iestādē turpmākajā laikā.
7. Nepieciešams iesniegt iesniegumu policijā par personas bezvēsts pazušanu. To var izdarīt jebkurā policijas iecirknī visu diennakti. Iesniegšanas brīdī iesniedzējam jāuzrāda personu apliecinošs dokuments.
8. Nepieciešams personīgi apsekot tās sabiedriskās vietas, kuras apmeklējis pazudušais, kā, piemēram: klubi, bāri, kafejnīcas, restorāni. Šajās iestādēs aprunāties ar personālu un ar pastāvīgajiem apmeklētājiem, parādot pazudušā fotogrāfiju, lai noskaidrotu viņa atrašanās vietu, un personu loku, ar kurām viņš ir kontaktējies, atrodoties šajās iestādēs.
9. Pēc iespējas iesaistīt vairāk plašsaziņas informācijas līdzekļus, tie būtu: radio, interneta portāli, vietējā prese, kā arī republikas prese.
10. Gadījumā, ja ir izdevies noskaidrot ceļu, pa kuru devies meklējamais pazušanas dienā, nepieciešams aptaujāt tirdzniecības un benzīna uzpildes staciju darbiniekus, kā arī sabiedriskā transporta vadītājus un sētniekus, parādot viņiem bezvēsts pazudušā fotogrāfiju. Tāpat vēlams sabiedriskā transporta pieturās (visa maršruta garumā) izvietot fotogrāfiju ar meklējamās personas aprakstu un ar tuvinieku kontaktinformāciju.
11. Pastāvīgi uzturēt sakarus ar policijas darbiniekiem, kuri meklē bezvēsts pazudušo.
Avots: www.bezvests.lv

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Katru gadu pazūd pa kādam cilvēkam

Kategorijas