Ielūkoties dziļāk cilvēkā

2014. gada 9. maijs 00:00

2672

Jaunais un talantīgais kinorežisors Ivars Tontegode ir režisors pagājušajā gadā iznākušajai spēlfilmai “Sēņotāji”. Viņš nāk no kuršu ķoniņu dzimtas, kura 19.gadsimtā no Kurzemes spiedīgu apstākļu dēļ izklīda pa pasauli. Alūksnē nokļuva Fēlikss Tontegode, kurš arī nāk no šīs dzimtas. Lai arī Ivars pats Alūksnē vēl ne reizi nav bijis, viņš atzīst, ka dzīve mazpilsētā noteikti spēj sniegt daudz lielāku harmoniju nekā dzīve lielpilsētā.
- Kā tu nolēmi kļūt par režisoru?
- Sapratu, ka kino un kinorežija ir tas, kur es varu paust savas idejas visplašākajai publikai. Kino tomēr redz daudz vairāk cilvēku nekā, piemēram, gleznu izstādi vai arī izdotu grāmatu. Katrai mākslai tomēr ir sava auditorija. Kad studēju Mākslas akadēmijā, es piedalījos dažās izstādēs, kā arī pēc tam strādaju kādu laiku par žurnālistu interneta ziņu portālā. Rakstīju par vairākām tēmām, bet pārsvarā par kultūru, un tad es sapratu, cik tomēr maz tiek apmeklētas izstādes. Cilvēki strādā, darbojas, bet uz izstādes atklāšanu atnāk tikai radi un draugi. Es sapratu, ka es gribu, lai tas, ko es gribu pateikt, aizietu tomēr tālāk. Tās nav slavas alkas, bet vēlme, lai pēc iespējas plašāka publika uzķer manas idejas.
Ar filmām bija saistīta arī mana bērnība. Mana mamma Irīna mani bieži veda uz kinoteātri, kas atradās 100 metrus no mūsu mājām. Es tur redzēju “Rembo” un citas filmas, bet kā kaut kas īpašs un maģisks man atmiņā iespiedās animācijas filma “Grave of the Fireflies” (japāņu animācija par Otrā pasaules kara šausmām, 1988.gads). Tās bija spilgtas bērnības atmiņas, un vēl aizvien ir dažas filmas, kuras vairs neesmu redzējis, bet kuras saistās ar kaut ko maģisku, gluži kā sapni. Kino ļāva aizbēgt citā pasaulē. Bērnībā arī daudz zīmēju un aizrāvos ar komiksiem, kas pēc būtības jau arī ir kadra plāns, kur ir uzzīmētas filmas epizodes. Tas viss noteikti tā organiski beigās arī savienojās.
- Kas šajā profesijā ir grūtākais?
- Šī ir ļoti grūta profesija. Ja tu izvēlies runāt par kaut kādu ideju, tev vispirms pašam sevī tā ir jāizdzīvo. Katram aktierim ir sava loma, bet tev jāizdzīvo visu aktieru lomas, kopējais stāsts. Tā ir tikai emocionālā un radošā daļa. Vienlaikus tev vēl jābūt arī ļoti tehniskam, jo tev ir jāsaskaras ar cilvēkiem, kuri strādā ar filmu: sākot no tā, kādu kameru, optiku izvēlēties, līdz cilvēkiem, kuri pieved ēdienu un pieslēdz elektrību. Pēc tam, kad šķiet, ka visu esi pabeidzis, pēc visām montāžām, tev vēl ir jāsaskaras ar milzīgo spiedienu, kā filmu uztvers pārējie cilvēki, kuri to skatīsies. Vai viņi uztvers tavu ideju, vai tas viņu dzīvē kaut ko mainīs? Šajā darbā ir tik daudz dažādu aspektu, kas šo profesiju padara diezgan titānisku. Latvijā kino ir daudz sarežģītāks nekā teātris. Izveidot izrādi ir vieglāk. Teātri var uztaisīt jebkur par diezgan maziem līdzekļiem, bet kino arī finansiāli ir ļoti apjomīga lieta. Tas ir diezgan liels izaicinājums. Salīdziniet kaut vai to, cik bieži Latvijā iznāk teātra izrādes un cik reti iznāk filmas.
- Kādi ir tavi nākotnes plāni?
- Tagad strādāju pie dokumentālās filmas par dzejnieku Knutu Skujenieku. Viņš ir viens no izcilākajiem latviešu dzejniekiem un dižgariem, kurš vēl ir dzīvs. Viņa laikabiedri - Ziedonis, Vācietis, Čaklais – ir jau miruši. Par Knutu Skujenieku ir bijuši arī vairāki raidījumi, bet nav bijis nevienas patiešām spēcīgas dokumentālās filmas, portretkino. Tas man ir liels izaicinājums, jo man ir jāizprot ļoti dziļa un pieredzējusi personība.
Montāžā stāv arī dokumentālā filma “Labie latvieši”. Pašreiz meklējam līdzekļus filmas pēcapstrādei. Filma ir par Dziesmu svētkiem. Mums katram ir savi velni un eņģeļi, bet uz Dziesmu un Deju svētkiem notiek tāda kā transformācija un cilvēki kļūst garīgāki, dziļāki un vienotāki. To arī vēlējāmies parādīt. Mēs dziļi sekojām līdzi aizkulisēm, jo tās nekad īpaši nav parādītas, un mēs nekoncentrējāmies uz pašu koncertu, jo to var redzēt arī televīzijā. Mūs interesēja vairāk tas, kā parastie latvieši, līdz skatuvei ejot, pārtop par kaut ko ar gaismu pildītu. Tas bija pats interesantākais.
Protams, gribas arī uzfilmēt vēl spēlfilmu. Arī dokumentālajā kino izmantoju spēlfilmu paņēmienus. Mani pašu kaitina tā saucamās “runājošās galvas” jeb intervijas veida dokumentālās filmas. Arī “Labajos latviešos” atradu risinājumu, lai skatītājiem nebūtu jāskatās uz šīm stāstošajām sejām. Viņas vienlaikus ir, bet viņas tajā pašā laikā arī nebūs galvenās.
- Kas ir tas svarīgakais, ko ar kino palīdzību tu vēlies cilvēkiem nodot?
- Pats svarīgākais ir cilvēciskums, dabiskums un vismaz virzīšanās uz taisnīgumu un patiesīgumu. Te nu metīšu akmeni visu mūsu dārziņā. Latviešiem ir ļoti lielas problēmas ar patiesīgumu. Varbūt mums ir bijusi tāda vēsture, ka mums ir nācies pietēlot daudzās lietās. Arī mūsu mākslā citi redz tādu kā pietēlošanu, tādu kā sliktu teātri. Mans uzdevums ir atbrīvoties no šīs tēlošanas un melošanas.
- Ko, tavuprāt, lielpilsēta Rīga nespēj saredzēt mazpilsētās?
- Rīgai ir tāda sajūta, ka viņa ir pasaules centrs. Tas, kas notiek Rīgā, tas ir gandrīz vienīgais, kas ir, un valda uzskats, ka dzīve nevar noritēt ārpus Rīgas. Mani tas arī ir saindējis, un es vēl nevaru atbildēt uz jautājumu, vai mazpilsētā tiešām varētu nodarboties ar augsto mākslu. Interneta pasaule jau visu maina, bet, ja es dzīvotu mazpilsētā 19.gadsimtā, kad nebija interneta komunikācijas, es, visticamāk, bēgtu prom uz lielpilsētu, lai spētu realizēt savas idejas. Man ir svarīgs šis saslēgums ar pasauli. Tiesa, cilvēkiem lielākoties trūkst harmonijas un tieši mazpilsētā šo mieru un harmonju var gūt. Rīgā un lielpilsētās tās nekad nebūs.
- Ko tu ieteiktu tiem, kuri vēlas kļūt par režisoriem?
- Arī es vēl joprojām mācos. Režisors nav cilvēks 20 gados. Neviens kinorežisors, kurš ir uztaisījis labu filmu, nav jaunāks par 30 gadiem. Lai kļūtu par režisoru, ir jāredz pasaule sev apkārt un ļoti cītīgi tā jāanalizē. Nav jākoncentrējas tikai uz sevi, bet ir jāredz arī citu cilvēku dzīves un tās jāizanalizē. Režisors vispār ir tāda uz nerviem krītoša personība, jo viņš visu analizē. Viņam nedrīkst būt “balts – melns”. Ja režisors skatās uz pasauli ar vērtējumu “balts – melns”, tad viņš kļūst banāls. Viss ir jāskata no visām pusēm. Lai attēlotu slepkavu vai nelieti, ir jāsaprot, kāpēc viņš ir izdarījis noziegumu, kāpēc viņš ir slepkava. Režisoram ir jāizprot iemesli, kāpēc kāds cilvēks līdz kaut kam ir nonācis. Ja cilvēks redz pasauli tādu, kāda viņa ir, tad viņš pietuvojas tuvāk profesijai “režisors”.
Būs jāsaskaras ar to, ka šis ceļš ir ļoti grūts un būs jāizvēlas kompromisi. Būs brīži, kad jābūt būs trūkumā, jo, lai būtu par režisoru, dzīve cenšas cilvēku daudzās lietās izsist no līdzsvara. Ir lietas, kuras nākas arī upurēt. Visu var savienot, bet režisora profesijā tās nav daudzas lietas. Tā ir gan fiziski, gan garīgi ļoti prasīga profesija. ◆

vizītkarte

◆ Vārds, uzvārds: Ivars Tontegode.
Dzimšanas gads, vieta: 1983.gada 1.jūlijs, Rīga.
Izglītība: Latvijas Kultūras akadēmija, maģistra grāds kinorežijā un Mākslas akadēmija, bakalaura grāds grafikā. Gadu studējis Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē.
Hobijs: “Kino ir visu mākslu kopums, jo tas sevī ietver gan literatūru, gan mākslu, gan akstiermeistarību. Pats rakstu, arī zīmēju, tā ka visi mani hobiji apvienojas kino.”

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Ielūkoties dziļāk cilvēkā

Kategorijas