Humoreska: Nedienas ar rentgenu

2011. gada 28. janvāris 13:27

976

Nebūdams pirmo reizi ar pīpi, piedodiet, ar lāpstu uz jumta, es tomēr paslīdēju un... labi vēl, ka tā bija tikai divstāvu māja. Piebildīšu – ne manējā. Iekritu kupenā. Samērā mīksti piezemējos. Taču neveiksmīgi dabūju ar savu darbarīku – lāpstu - pa aci. Tiku pie pamatīga “fingāla”. Arī tas vēl nebūtu nekas.

Nodomāju, ka piecu latu haltūras dēļ tomēr neiešu atkārtoti riskēt ar dzīvību un šito jumtu tīrīt vairs palīgā neiešu. Kamēr es tā gulēju sniegā un sevī klusībā apcerēju notikušo, aculiecinieki man izsauca ātro palīdzību. Ak, vai! Tā kā mediķiem bija aizdomas par lauztām ribām, veda mani uz slimnīcu rentgenu taisīt. Tā kā vietējā slimnīcā sabojājies rentgena aparāts, aizveda mani uz kaimiņu novada stacionāro ārstniecības iestādi. Tur iztaisīja rentgenu, konstatēja, ka ribas veselas. Sāku uzstāt, lai izrāda cieņu pret manu seniora vecumu un gādā par aizvešanu atpakaļ mājās, jo pašam pie dvēseles nav ne santīma. Tā kā ar labu pats projām negāju, slimnīcas mediķi man izsauca policijas patruļas vienību. Izmērīja promiles. Ko tur liegties, dabiski, ka bailēs no aug(k)stuma pirms jumta tīrīšanas biju paņēmis uz krūts. Varbūt arī tā pavairāk. Kā nekā mana izelpa uzrādīja 2,3 promiles. Tiku nogādāts atskurbināšanas telpā. Paldies par to pašu! Vismaz nebija nakts vidū 20 grādu aukstumā jāpaliek svešā pilsētā uz ielas. Turklāt man nenācās atskurbt vienatnē. Bija vairāki istabas biedri, kuriem galīgi jumts aizbraucis. Bija jautri. Nakts paskrēja nemanot, jo nevarēju vien sagaidīt brīdi, kad tikšu laukā. “Šo rītu ņem par piemiņu,” mani izlaižot brīvībā, nākamajā dienā vēlēja poliči. Un es sāku kātot mājup – tos nieka 30 kilometrus no kaimiņu novada uz savējo. Pa ceļam stopēju. Kad biju kājām pievārējis jau trešdaļu ceļa, beidzot kāda šoferīte apžēlojās par mani, paņēma savā automašīnā par pasažieri. Pa ceļam noskaidrojās, ka šī ir manas jaunības dienu brūtes meita. Sirsnīgi izrunājāmies. Pieveda mani pie pašām mājām. Uz atvadām viņa vēl mani uz vaiga nogučoja. Tāds itin priecīgs vēru sava dzīvokļa durvis. Tajās ar vārdiem “kur biji, vazaņķi?” mani sagaidīja laulātā draudzene. Sāku riktīgi stāstīt visu pēc kārtas. Bet šī teica, lai es te daudz nemuldot. Manas neuzticības pierādījumi esot acīm redzami. Visu nakti es neesot bijis mājās. Un pārradies ar sarkanas lūpukrāsas buču uz vaiga. Kad sieva to pateica, dabūju no viņas “fingālu” pa otru aci. Un kas no tā visa izriet? Ziniet, ja mūsu pašu slimnīcā darbotos rentgena aparāts, man būtu bijis par vienu ģimenes skandālu mazāk. Taču... tad izpaliktu neaizmirstamu piedzīvojumu virkne. Labi vien, ka tā...

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Humoreska: Nedienas ar rentgenu

Kategorijas