Mopēdus un motociklus uzlūko ar lielu cieņu

2014. gada 16. maijs 00:00

4185

Alūksnietim Andrim Magaziņam, runājot par mopēdiem un motocikliem, acis spīd un zib, jo katru no tiem uzlūko ar lielu cieņu. Vairāku gadu laikā viņš ir iegādājies apjomīgu mopēdu un motociklu kolekciju, tagad sāk tos visus pamazām restaurēt. Kopā ar draugiem viņš piedalās vēsturiskā “Zelta mopēda” sacensībās gan Latvijā, gan Igaunijā, bet šogad grib doties arī uz Lietuvu un Čehiju.
A.Magaziņa miera osta ir lauku mājās Alsviķu pagasta Nēķenē - vietā, kur savulaik atradās barona muiža. Tur arī notiek mopēdu un moču tunings. Viņa sapnis ir atjaunot kādreizējo zirgu stalli un tajā izvietot visu savu kolekciju. “Laukos ir ļoti forši – var atpūsties no ikdienas darbiem, valda miers, neviens tev netraucē un tu arī nevienam netraucē: ņem mopēdu un pa pļavu paskraidi, bet, ja kritiens – arī nekas traks!” viņš saka.
- Kā sākās interese par motosportu un “Zelta mopēdu”?
- Sacensībās piedalos kopš 2009.gada. Agrāk dzīvoju Rīgā, bet, kad sākās ekonomiskā krīze, pārnācu atpakaļ uz Alūksni. No Rīgas un Siguldas atbrauca draugi, kuri ievilka mani tajā visā. Toreiz vēl “Zelta mopēda” sacensībās piedalījās arī vecais labais Ufo jeb Kaspars Upacieris... Pirmo mopēdu nevis nopirku, bet iemainīju pret skūteri! Tā bija septītā “rīdziņa”. Tā arī viss sākās. 2010.gadā biju nopircis jau kādus piecus mopēdus, nākamajos gados – vēl pa druskai klāt.
- Un cik tagad liela ir kolekcija?
- Nu, divos šķūņos var salikt (smejas). Pagājušajā gadā bija 40 mopēdi un vēl lielie motocikli. Tagad neesmu skaitījis, jo pa ziemu arī šo to esmu iegādājies. Tas, vai visi ir braukšanas kārtībā, gan ir grūts jautājums, jo vairāk vai mazāk tehnika nekad nav darba kārtībā. Ja ir oriģinālais standarta mopēds, tu vairāk to trasē stum, nekā brauc. Lielie moči gan ir darba kārtībā. Jādomā veidot lielāku telpu, kur visus močus salikt, jo šobrīd tie izvietoti pa vairākām nelielām vietām. Kāds kolekcionē hokeja ripas, kāds – kurpes, bet es - mopēdus un močus!
- Kādās sacensībās esat piedalījies?
- Pārsvarā piedalos mājas trasē - “Vaidavas kausā” Apē. Piesaistīja arī motosportists Leoks uz savu trasi Somerpalu Igaunijā, kur sacensības parasti notiek jūlija otrajā trešdienā. Manuprāt, Somerpalu trase un tur rīkotās sacensības izkonkurē “Vaidavas kausu”. Leokam ir izpratne par to, kas ir sacensības un bizness - viss kopā. Lai gan Somerpalu trasē sacensības būs tikai vasarā, Leoks jau tagad man piezvanīja un apjautājās, vai piedalīšos, ko es vēlētos kā dalībnieks no organizatoriskās puses. Ja es braucu uz sacensībām, tad vedu apmēram 30 mopēdus – līdz ar tiem kā minimums ir 60 cilvēki, kuri visi samaksā dalības maksu. Ape vairāk dzīvo uz vēsturiskajām motosporta tradīcijām.
- Tad jau uz sacensībām vienmēr dodaties ar ļoti lielu komandu?
- Jā, tie visi ir mani draugi – gan tie, kas dzīvo tepat, gan tie, kas aizbrauc strādāt uz ārzemēm, bet, kad ciemojas šeit, paspēj piedalīties arī sacensībās. Sacensības mums, draugiem, ir kā saieta un tikšanās punkts: “Vaidavas kauss”, tad sacensības Somerpalu trasē un noslēgumā Lietuvā, kur šogad gribam piedalīties motociklu sacensībās. Lielākais draugu pulks bijām, kad braucām uz sacensībām Igaunijā – aptuveni ar 40 automašīnām vairāk nekā 100 cilvēki! Daudzi strādā ārzemēs, citādi būtu vēl lielāka komanda. Bet vasarās jau tāpat atbrauc uz Latviju – ja ir kāds, kas iedod mopēdu, viņi labprāt prieka pēc un izklaidei nobrauc sacensībās. Sacensības – tā ir diena atpūtai, bet iepriekšējās divas dienas esmu melns kā velns, jo viss jāpieremontē un jāsagatavo. Mūsu lielākais sponsors ir izklaides un atpūtas centra “Klondaika” Alūksnes filiāle, kas palīdz detaļu iegādē, uzsauc ēdienus un dzērienus. Kad varam, arī mēs viņiem palīdzam dažādās reklāmas aktivitātēs. Sadarbība sākās ar filiāles vadītāju Daci Sniķeri, kura arī ir startējusi mūsu komandā. Esmu aicināts iestāties kādā klubā, bet secinu – tas nav izdevīgi, tad jau labāk pašam par sevi, nevis maksāt dalības maksu un pretī saņemt īsti nezini ko. Startējam kā komanda “Klondaikas pļaru brigāde”.
- Vai draugi, kuri brauc, arī palīdz sagatavot tehniku?
- Reti, neviens negrib smērēt rokas, galvenais – iedod pastumt. Ja nevar pastumt ar ķēdi, saka, lai noņemu arī to – lai vieglāk stumt (smejas). Tas viss ir prieka pēc.
- Kādi ir lielākie sasniegumi?
- Nekas īpašs. Ar standarta mopēdu jau neko lielu nevar sasniegt – 2009.gadā ar mopēdu ieskrēju finišā, tad bija vairāk tādu kā es. Toreiz visi prieka pēc izvilka savu mopēdu no šķūnīša un labprāt piedalījās – stūma, bet tagad ir izgājuši uz to, ka ieliek mopēdā vairākus tūkstošus eiro un smaidīdami brauc, piemēram, Karro. Pirms diviem gadiem mūsu komanda ieguva atraktīvākās komandas balvu Apē. Lai “ķūnētu” mopēdus, vajag daudz naudas un laika.
- Kādi mērķi ir šosezon?
- Sacensībās Igaunijā šogad spiedīsim uz tērpiem, lai pretendētu uz balvu šajā nominācijā. Kādi tie būs – tas pagaidām ir firmas noslēpums. Ir vērts pacensties, jo balvu fonds ir liels – piemēram, iepriekš, ja skatītāju balsojumā kļuvi par atraktīvāko braucēju, balvā saņēmi zāles pļāvēju-traktorīti. Šogad mūsu mērķis ir aizbraukt arī uz Čehiju, uz „Jawas” lielo kausu. Tiesa, tur ir ļoti liela dalības maksa – 10 000 eiro. Jānobrauc 1001 kilometra pārbrauciens ar standarta mopēdu: ja standarta mopēda ātrums ir 50 kilometri stundā, tad var izrēķināt, cik ilgi jābrauc, lai nobrauktu 1001 kilometru (smejas). Šajās sacensībās piedalās tikai „Jawas” ražotie braucamie, tās organizē „Jawas” rūpnīca, bet balvu fonds – ļoti iespaidīgs! Galvenais ir tur aizbraukt vismaz reizi un kaut ko parādīt. Man pašam ķermeņa svars neatļauj uz tā mazā mopēda sēsties un braukt – jāatrod tāds kaulaināks šoferītis (smejas). Ja mocis sver 50 kilogramus, braucējam jāsver 45 kilogramus, bet es jau sveru kā divi moči (smejas). Braukšu arī uz sacensībām Lietuvā – tur gribu piedalīties ar „IŽ” blakusvāģu klasē kopā ar draudzeni, bet otrā mocī – draugi.
- Kur savus motociklus un mopēdus atrodat?
- Ar interneta starpniecību caur sludinājumiem. Parasti skatos, lai īpašnieks dzīvo mums tuvākajā apkārtnē, bet pēc “gaujītes” esmu braucis arī uz Rūjienu, pēc 1972.gadā ražotā „Sachs” – pat uz Ventspili, jo tas ir rets modelis. Arī detaļas meklēju internetā – var nopirkt braucamo bez papīriem un tad skatos, kas no detaļām noder. Neesmu dzirdējis, ka mūsu pusē vēl kādam būtu tik liela mopēdu un moču kolekcija. Agrāk bija viens večuks, kam bija kādi desmit lielie moči, bet tagad viņš jau ir miris un kolekcija nav saglabāta.
- Ko gūstat sev no šī vaļasprieka?
- Nu kā? Paņemiet atslēdziņu, pagrieziet, atgrieziet krāniņu un iedarbiniet! Kad dzirdi, ka viss kārtībā, var braukt – tas troksnis, izplūdes gāzes… Galvenais, ka strādā un dūc kā bitīte! Ir neizsakāms gandarījums, kad veco lūzni izdodas saremontēt, lai tas būtu braukšanas kārtībā! Tagad remontēju “gaujīti” – stāv pilnībā izjaukta, esmu nopulējis rāmi līdz nullītei, viss tiks glancēts un lakots, viss tiks taisīts “končiņā”! Tas man jau ir divu mēnešu projekts – šobrīd tālāk par detaļu čupiņu neesmu ticis, jo katra detaļa ir jānopucē. Lai nopucētu tādu, kāda tā bijusi no rūpnīcas, laiks aiziet. Nu esmu sapircis diezgan daudz braucamo – jāsāk pa vienam restaurēt. Agrāk šķūņa variantā ar pindzelīti piekrāsoju uz sacensībām, bet tagad ņemu pa vienam un sāku restaurēt, lai katrs braucamais būtu tāds, kādam tam ir jābūt.
- Kāds ir jūsu sapnis?
- Man vēl jānopērk divi mopēdi, tad man būs visi Rīgas motorūpnīcā “Sarkanā zvaigzne” ražoto mopēdu “Rīga” modeļi! Tagad jau sāku interesēties par citu valstu ražojumiem – esmu nopircis vienu Vācijā ražotu, tagad draugam pasūtīju, lai atved no Anglijas vienu angļu mopēdu. Nesen paziņa piedāvāja vienu Itālijā ražotu mopēdu, bet tas man nešķita saistošs.
- Kā vērtējat motosporta attīstību Latvijā?
- Manuprāt, Latvijā motosports ir ļoti augstā līmenī. Tiesa, mans favorīts ir igaunis Taneks Leoks – viņš ir ļoti labs motosportists, bet mūsu Matīss Karro arī ir labs braucējs. Ja runājam par motosporta sacensību organizatorisko pusi, manuprāt, ir atsevišķas personas, kuras “izbrauc” pēc principa: es esmu galvenais, jūs nāciet pie manis. Kad sazinājos ar “Jawas” rūpnīcu Čehijā, lai interesētos par gaidāmajām sacensībām, izjutu ļoti lielu ieinteresētību, laipnību, rūpes: pēc tam paši vairākas reizes ar mani ir sazinājušies, pat jautā, vai netrūkst kādu detaļu, ka var palīdzēt atrast. Latvijā šādu pretimnākšanu neizjūtu: šeit ir attieksme “gribi – brauc, negribi – nebrauc”. ◆

vizītkarte

◆ Vārds, uzvārds: Andris Magaziņš.
◆ Dzimis: 1984.gada 16.maijā Alūksnē.
◆ Izglītība: vidējā profesionālā: santehniķis-metinātājs.
◆ Nodarbošanās: veic metāla konstrukciju metināšanu.
◆ Ģimenes stāvoklis: dzīvo kopā ar draudzeni Esēniju Lielbārdi un audzina dēliņu Andžeju (1 gads).
◆ Vaļasprieki: auto, moto, svarcelšana, hokejs.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Mopēdus un motociklus uzlūko ar lielu cieņu

Kategorijas