Meklējot savu vietu dzīvē

2014. gada 23. maijs 00:00

1837

Alsviķiete Egija Ozoliņa jau mēnesi strādā Alsviķu pirmsskolas izglītības iestādē par skolotāja palīdzi. Viņa atgriezās uz dzīvi Alsviķos pēc četru gadu mācībām lielpilsētā Rīgā. Egija atzīst, ka dzīve mazpilsētā un laukos ir daudz mierīgāka, klusāka un patīkamāka. Tiesa, viņa saka, ka labprāt dzīvotu kaut kur pa vidu starp lielpilsētu un laukiem. Egija uzskata, ka laukos vienmēr atradīsies darbs tiem, kuri nodarbojas ar lauksaimniecību un zemkopību, taču pārējiem dzīve laukos varētu būt grūta un tieši tāpēc cilvēki aizbrauc strādāt citur.
- Kāda bija sajūta, atgriežoties no Rīgas atpakaļ uz dzīvi laukos?
- Sajutos daudz labāk un jutos dzīva, jo varēju iziet laukā un ieelpot svaigu gaisu, ko Rīgā nevarēju. Rīgā arī nesaistīja lielie cilvēku pūļi un ātrums, kādā dzīve tur notiek. Arī laukos dzīve nav pārāk laiska, jo, ja ir sava māja, tad ir jāstrādā. Maniem vecākiem Diānai un Dairim pieder privātīpašums, kurā dzīvoju arī es. Laukos cilvēki ir gādīgāki un nav tik vienaldzīgi, kā tas bija Rīgā. Šeit arī vecie cilvēki ir sirsnīgāki un kustīgāki. Viņi nav tik agresīvi. Rīgā, piemēram, sabiedriskajā transportā un uz ielas tantiņas mēdz cilvēkus lamāt un pārmest, ka tie nerunā krievu valodā. Arī sabiedriskajā transportā vecas tantes, kurām, man šķita, nav spēka, spēja tā pagrūst, ka varēju zaudēt līdzsvaru. Dažreiz likās, ka labāk būtu, ja tiktu izveidots atsevišķs sabiedriskais transports veciem cilvēkiem. Te, laukos, neesmu saskārusies ar šādu agresiju. Pilsēta visos cilvēkos iedzen nemanāmu stresu: jo lielāka pilsēta, jo lielāks stress.
- Pagājušajā nedēļā tu atgriezies no Turcijas, ko tu tur darīji?
- Tā bija iespēja piedalīties jauniešu projektā “Feel the earth” (“Sajūti zemi”). No Alūksnes novada devās vēl četri jaunieši. Nometnes laikā tikās jaunieši no sešām valstīm, un piecu dienu nometnē mūsu galvenais uzdevums bija apspriest katru valstu atšķirību starp lielpilsētu un mazpilsētu. Es pastāstīju, cik Alsviķu pagastā ir iedzīvotāju, un visu acīs redzēju neizpratni, kā tik maza vieta var pastāvēt. Piemēram, Grieķijā mazpilsēta skaitījās tā, kas mums ir lielpilsēta. Šīs nometnes laikā jutāmies kā slavenības, jo turki mūs uzskatīja par eksotiku. Sievietes staigāja garos svārkos vai parandžās, bet mēs izgājām kleitās jau pirmajā dienā. Tas nebija gudrs gājiens. Turku vīrieši, manuprāt, skatījās uz mums kā uz gaļas gabaliem. Arī uz puišiem, kuri gāja ar mums. Sievietes tur, piemēram, nedrīkst skatīties svešam vīrietim acīs runājot, jo tā tiek uzskatīta par koķetēšanu un izaicināšanu. Bet visumā cilvēki Turcijā ir laipni, draudzīgi un optimistiski. Prasījām savam turku projekta vadītājam, kāpēc cilvēki te ir tik laimīgi un smaidīgi, un viņš atbildēja, ka tā esot ticība viņu Dievam, kas ļauj viņiem tādiem būt. Viņi dzīvo tā, kā ir, un ir laimīgi par to, kas viņiem ir. Mums stāstīja, ka tad, ja ģimenē piedzimst dēls, tēvs var braukāt pa pilsētu ar mašīnu, riņķot kopā ar saviem draugiem un radiem un izrādīt lielu prieku par dēla piedzimšanu. Ar meitenēm gan tā neesot. Es piedzīvoju šādu apkārt braukāšanu un sākumā nesapratu, kas notiek, šķita, ka ir kāzas. Cilvēki Turcijā ir draudzīgi un arī sveicinājās uz ielas, šķita, ka daudzi ir pazīstami. Arī veikalā pārdevēji meklēja kādu, kurš runā angļu valodā un mums palīdzētu. Latvijā šī optimisma un draudzīguma pietrūkst.
- Kādu tu saskati jauno paaudzi Latvijā?
- Strādājot bērnudārzā, redzu, cik ļoti bērniem ir svarīgas tehnoloģijas. Televizors un tehnika pasniedz informāciju jau gatavu, tāpēc bērni paši vairs nedomā. Jau sešgadīgam bērnam var būt planšetdators un ļoti moderns telefons. Arī mana vecmamma Daina ilgus gadus nostrādāja Alūksnes bērnudārzā. Viņa stāstīja, ka bērni agrāk bijuši daudz mierīgāki, zinātkārāki un vairāk respektēja pieaugušos. Savā darbā redzu, ka bērniem nav cieņas pret autoritātēm. Ienākot tehnikai, cilvēkam paliek mazāka vērtība. Man kā jaunietei bērnudārzā ir daudz grūtāk strādāt nekā pieaugušākam cilvēkam. Es esmu daudzu bērnu vecāko māsu vecumā un pret mani nav tāda respekta, jo es viņiem esmu vairāk kā draugs, nevis autoritāte. Bērni bieži neklausa un liekas, ka viņi pat nedzird, ko viņiem saka. Ir bērni, kuri arī audzinātājām runā pretī un neklausa. Šīs paaudzes bērni ir daudz agresīvāki, tā ir mūsdienu televīzijas un apkārtējās informācijas ietekme.
- Kādu tu saredzi darba
nākotni laukos?
- Piemēram, frizierēm un manikīrēm Alūksnē darbs būs katru dienu, bet Rīgā ne. Ir profesijas, kuras mazpilsētās ir pieprasītas, bet nav tādas lielpilsētās, un otrādi. Lielpilsētās gan ir vairāk radošu iespēju, bet mazpilsētās ir vairāk praktisku darbu. Ir cilvēki, kuri strādā par minimālo algu pat 20 gadus, bet citi nemāk dzīvot ar tādu naudu un brauc vai nu uz lielāku pilsētu, vai arī ārpus Latvijas. Atzīstos, ka arī es, lai nodrošinātu savu nākotni, varētu atrast labākus dzīves apstākļus ārpus Alūksnes novada. Esmu jauna un domāju tālredzīgi. Kad man būs bērni, gribētu viņiem rast vairāk iespēju, nekā tās saredzu šeit. Lai arī man būs bezgala skumji atstāt Alūksnes novadu, kurš man ir ļoti dārgs, man diemžēl tas būs jādara. Gandrīz visi mani draugi ir aizbraukuši dzīvot uz Rīgu un kāds ir arī ārzemēs. Jaunā paaudze ļoti lielos apmēros aizplūst no Alūksnes, un es nezinu, vai viņi šeit atgriezīsies. Iespējams, ka vienīgais, kas viņus šeit saista, ir ģimene un draugi. Arī Alūksnes vide ir skaista, bet ar to vien bērnus neizskolosi.
- Tevi interesē arī motosports.
- Mans tētis Dairis ir automehāniķis, un es jau kopš savas dzimšanas esmu bijusi saistīta ar automašīnām. Kad liku tiesības, man šķita, ka es tās nekad nenolikšu. Brālim Edgaram tētis 13 gados mācīja braukt, bet man ne, jo viņš uzskatīja, ka tik jaunai meitenei nav vajadzīgs būt pie stūres. Tā visu sāku apgūt autoskolā. Kā mehāniķa meita uzskatīju, ka man tiesības jānoliek pirmajā reizē. Nolikt noliku un pašai bija šoks. Arī mans instruktors Uģis no Gulbenes bija pārsteigts. Braukšana ar automašīnu man palīdz relaksēties un nedomāt par dzīves problēmām. Tā uzlabo garastāvokli un dažreiz arī iedot vajadzīgo asumiņu dzīvei, it īpaši, kad braucu ziemā. Jāatzīst, ka pēc 9.klases beigšanas biju izvēles priekšā, par ko iet mācīties. Viena no domām bija arī iet par automehāniķi. Skolas laikā nezināju, kas ir mans aicinājums, un nesapratu, ko pati vēlos. Tētis ieteica iet mācīties Rīgas amatniecības vidusskolā par vizuālās reklāmas dizaina speciālisti. Skolā mācīja veidot vizītkartes, bukletus, plakātus un tā tālāk. Gribēju šajā nozarē veidot arī biznesu Alūksnē, bet pašreiz neredzu tam iespējas un izaugsmi. Ļoti ceru, ka man tas kādreiz izdosies un man būs savs uzņēmums Alūksnē. Tad es noteikti paliktu uz dzīvi šeit. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Meklējot savu vietu dzīvē

Kategorijas