Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Logo

Humoreska: Tā, lūk, gadās!

Tenis Nieze
Lietotāju raksti

2011. gada 21. janvāris 15:05

643

Saskrējos te viendien uz ielas ar savu jaunības dienu mīlu – Ilžuku. Piemiedzu šai ar aci kā senāk un aicināju pasēdēt kafejnīcā vai vismaz parkā blakus man uz apsniguša soliņa. Klusībā cerēju, ka pabučosimies. Kā kādreiz. Bet kas tev deva!

Viņa bija tik mudīga, tik skrienoša. Gatavā priekšniece! Gribēja traukties man garām. Neļāvu! Saķēru aiz rokas, pievilku sev klāt un karsti teicu: “Ilzīt, mēs ar tevi neesam tikušies... desmit gadus. Nelaidīšu projām, kamēr nepastāstīsi, kā iet pa dzīvi!” Bet viņa neļāva sevi apvārdot. Rāvās laukā no mana tvēriena, šī nedrīkstot nokavēt autobusu. Es arī biju nepiekāpīgs kā jaunībā. Gāju Ilžuku pavadīt līdz autobusam. Pa ceļam noskaidroju, ka mana jaunības mīla tagad dzīvojot viena mantotā privātīpašumā laukos, burtiski meža vidū. Nabaga pensionāre! Bez elektrības, bet televizora. Dzīvojot sveču gaismā. Ārprāts! Uz pilsētu Ilze dodoties retumis – pēc pensijas un iepirkties. Šito visu dzirdot, sirds man sažņaudzās. Kā tā – mana Ilzīte viena?! Jau krēsloja... Bet es aizmirsu par piesardzību. Neatcerējos, ka mājās mani gaida sieva un mazbērni. Laiks bija apstājies. Neviļus attapos, ka sēžu jau autobusā blakus Ilzei, ka brienu pa meža stigu, kur vietām kupenas līdz ceļgaliem. Ilzes lukturīša apspīdētais sniegs kusa man uz sejas. Laimīgi smaidīju. Jau gandrīz sadūšojos nobučot savu meiteni, bet tajā brīdī Ilze savam miteklim vēra vaļā durvis, kas nebija aizslēgtas. Kā komunismā, nudien! Apraudājos, redzot, ka mans Ilžuks dzīvo tik pieticīgi un vienlaikus skaisti - mazā guļbūves namiņā. Iededzām sveces, iekūrām krāsni, dzērām tēju un arī ko stiprāku. Jau atkal gandrīz sadūšojos nobučot Ilzīti, bet mūs iztraucēja negaidīts viesis, kas bargi klauvēja un, šķiet, burtiski lauzās iekšā mājā. “Ej projām, es iekšā nelaidīšu!” Ilzīte iekliedzās kā milzīte – skaļi un pikti. Biju pārsteigts, ka viņa tā prot.

“Tu taču teici, ka dzīvo viena,” es aizvainots nopukstēju. “Tā ir, es viņu nesaucu, pats vienmēr nāk,” Ilze murmināja. Un piebilda, ka nezinot, ko darīt. Iebildu, ka durvīm vajag tomēr atslēgu vai vismaz krampīti. “Tas neko nedos! Ja netiks pa durvīm, nāks pa logu!” Ilze iesmējās. Ak, vai! “Noteikti pati esi vainīga, ko ielaidies ar viņu?” es pārmetu. “Jā, tā ir,” Ilze nopūtās.

“Izbeidz dauzīties, vēl nolauzīsi ragus!” aizkaitināta uz neredzamo klauvētāju brēca namamāte. Tas nu bija par daudz! Jutos izmantots. Tātad Ilze tīšām mani atvilinājusi uz savu mājiņu uz vistas kājiņas, lai izraisītu greizsirdības scēnu? Piecēlos braši, kā jau īsts vīrs, un gāju atvērt durvis, lai satiktos ar sāncensi aci pret aci. Nelīdzēja tas, ka Ilze rāva mani aiz rokas, lūdzās, lai neeju. Atvēru... Uz lieveņa tumsā stāvēja milzis, nē, pats nelabais! Viņa spalvainās kājas par to liecināja. Un tvaiki plūda no dvašas. Sākumā galvu vēl neredzēju, bet tad šis pieliecās un centās iedabūt iekšā pa durvīm... ragus. Iedabūja ar! Un tad ienāca viss, aizņemot teju istabu. “Tu taču sen vairs neesi maziņš. Esi jau izaudzis, nu nevari vairs nākt istabā! Vēl ņemsi ar saviem ragiem nonesīsi mājai jumtu!” Ilze pieskrēja klāt un centās mīļi uzrunāt atnācēju. Alnis pikti pašķielēja uz mani, bet, Ilzes aprāts, tūlīt pat kļuva mierīgs. Un tad Ilžuks man pastāstīja, kā savulaik mežā atradusi vientuļu alnēnu, kā adoptējusi un uzaudzinājusi viņu, bet, ak vai, dzīvnieks joprojām grib dzīvoties mājā pie audžumammas, kaut izaudzis jau gandrīz tikpat liels kā māja.

Visu nakti negulēju. Jutu tuvumā aļņa elpu. Un baidījos, ka mani nenobada. No rīta kā lode izskrēju no meža laukā, ar Ilžuku lāgā neatsveicinājies. Nezin kāpēc mani nepamet sajūta, ka esmu izjokots.

Kategorijas

Kategorijas