Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Logo

Pēc ūdens – uz avotu

Mārīte Dzene
Vietējās ziņas

2011. gada 22. janvāris 07:18

1196

Grūti iedomāties, ka mūsdienās kāds iztiek bez ūdens. Bet Veclaicenes “Lazdukalnā” dzīvojošais Ilgonis Rencis nesūrojas, ka viņa pagalmā nav akas, kur varētu pasmelt ūdeni. Pirms septiņiem gadiem viņš uz vectēva māju pārcēlās no Cēsīm, labi zinot, ka te nav un arī nebūs dzeramā ūdens. 

Ūdeni lieto, cik tas ir vajadzīgs
Pretēji uzskatam, ka šādos apstākļos ūdens tiek taupīts, “Lazdukalna” mājā tīras ir gan grīdas, gan aizkari pie loga, gan saimnieka apģērbs. Arī puķes podiņos acīmredzot ir padzērušās un jūtas labi.

“Dzeramo ūdeni man pieved no avota, kas atrodas Rīgas – Veclaicenes šosejas malā apmēram divus kilometrus no mājas. Tiesa, ziemā ar ragaviņām to atvest būtu grūti. Reizi divos mēnešos no Cēsīm atbrauc dēls, kurš tad ar mašīnu atgādā dzeramo ūdeni. Tas nezaudē kvalitāti, ilgstoši uzglabājot. Tiesa, uz māju kalnā tas ir jānes vai jāvelk ragaviņās,” stāsta I.Rencis. Drēbju, trauku un telpu mazgāšanai viņš kausē sniegu. Vasarā saimnieks kā vālodze sauc un gaida lietu, lai var piepildīt mucas ar ūdeni. Tad nomazgāties nav nekādu problēmu, turklāt var ar divriteni aizbraukt pie brāļa uz melno pirti. Bet ziemā jāgaida, kad atbrauks dēls, lai ar viņa mašīnu nokļūtu pirtī. Ilgonim ir veca veļas mazgājamā mašīna. Varētu iegādāties automātisko veļasmašīnu, bet tās darbībai ir vajadzīgs ūdensvads.  “Ūdeni lietoju tik, cik tas ir vajadzīgs. Tiesa, nedaudz arī taupu. Piemēram, uzreiz neizleju ūdeni roku mazgāšanai,” atzīst sirmais vīrs.

Pensionāram nav jāmaksā lieli rēķini
I.Rencis piekrīt, ka ar ūdeni ir grūtāk. Tomēr tas nav iemesls, lai meklētu dzīvesvietu citur. Viņš apbrīno sievietes, kuras savulaik te kalnā kopa govi un zirgu. “Man vienam sagādāt ūdeni ir daudz vieglāk nekā ģimenei un vēl lopiem,” salīdzina pensionārs.
Turklāt ir savs labums. “Gandrīz visa pensija paliek man, jo jāmaksā ir tikai par elektrību. Nav jānervozē par  lielajiem komunālo pakalpojumu rēķiniem. Malka gan ir jāgādā. Tās vajag diezgan daudz, jo māja ir veca. Visi vēji, kas traucas pāri kalnam, izpūš to pamatīgi. Ja ārā ir vairāk par mīnus 10 grādiem un vēl vējš, tad ar plīti vien nevar piekurināt. Ir jākurina arī lielā krāsns. Tās ir vēl vectēva mūrētas,” stāsta I.Rencis. Lai gan visu darba mūžu dzīvojis Cēsīs, pēc aiziešanas pensijā viņš izlēma atstāt pilsētu. Par dzīvokli bija dārgi jāmaksā, bet vectēva māja bija tukša.

Kalnā ved sniegā iemīta taciņa
Māja Lazdukalnā ir vienīgā tuvākajā apkārtnē, kurai nav vērts rakt aku. “Vectēvs savulaik esot izstaigājis apkārtni un secinājis, ka kalnu veido grants un akmeņu sanesums. Bet avoti ir zem kalna lejā, tāpēc iztek pie šosejas,” skaidro I.Rencis. Ziemā uz māju var nokļūt pa sniegā iemītu taciņu, kas ved apkārt tam. Kad pa to devos kalnā, bija bažas, vai saimnieks ir mājās, jo tikai vienas pēdas ved prom un tādas pašas atpakaļ, bet nevar secināt, kuras ir pēdējās. Atviegloti uzelpoju tikai tad, kad ieraugu dūmus kūpam no mājas skursteņa. “Katru dienu eju pēc avīzēm, kuras tiek atstātas pastkastītē šosejas malā. Pie manis ved tāds kā Gruzijas kalnu ceļš. Ziemā tas ir slēgts,” atzīst I.Rencis. Viņš piekrīt, ka tagad ir daļēji atgriezts no ārpasaules. Par laimi, veselība viņam vēl ir laba, tāpēc var apciemot paziņas un iepirkties autoveikalā, kas ceturtdienās piestāj pie bijušās pamatskolas.

Kategorijas

Kategorijas