Zemes pārdošanas ierobežojumi: valsts drošība, darba vietas un reģionu attīstība

2014. gada 6. jūnijs 00:00

Vizītkarte

◆ Vārds, uzvārds: Zanda Kalniņa – Lukaševica.
◆ Dzimšanas vieta, laiks: Jūrmala, 1978.gada 30.jūnijs.
◆ Ģimenes stāvoklis: precējusies, ir meita.
◆ Izglītība: Latvijas Universitātes Ekonomikas fakultātē iegūts doktora grāds reģionu ekonomikā.
◆ Nodarbošanās: 11.Saeimas deputāte, Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas inovāciju un zinātnes apakškomisijas sekretāre, Eiropas lietu komisijas priekšsēdētāja.
◆ Partijas piederība: “Vienotības” biedre.
◆ Vaļasprieks: atpūta uz ūdens un riteņbraukšana.

Gadiem tiek secināts, ka Latvijā nepietiekama uzmanība tiek pievērsta reģionu attīstībai, taču no runām līdz darbiem netiek. Valstīs ar ilgāku reģionālās politikas vēsturi ir pārliecinājušies, ka dotācijas atpalikušajās teritorijās sniedz tikai īstermiņa efektu. Tas nozīmē, ka ir nepieciešama mērķtiecīga ilgtermiņa attīstības programma un finansējums tās izpildei. Kā šie jautājumi tiek risināti, stāsta Saeimas deputāte Zanda Kalniņa – Lukaševica. Viņa bijusi Valsts prezidenta padomniece, strādājusi Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā un ieguvusi doktora grādu, aizstāvot disertāciju “Latvija – reģionu ekonomiskās plānošanas un novērtēšanas modelis”.
- Kā vērtējat Latvijas Pašvaldību savienības kongresā pieņemto rezolūciju, kurā politiķi tiek aicināti veicināt pašvaldību iespējas lemt par savu teritoriju?
- Rezolūcijā ir ietverts aicinājums respektēt katras administratīvās teritorijas iedzīvotāju tiesības izmantot piemērotākās attīstības iespējas un līdzekļus, nodrošināt investīcijas no valsts budžeta, nesamazināt pašvaldībām nodokļu proporciju no kopējiem ieņēmumiem, mazināt birokrātijas negatīvo ietekmi un risināt reģionālās attīstības, pašvaldību finanšu izlīdzināšanas un uzņēmējdarbības jautājumus, ņemot vērā iepriekšējo kongresu rezolūcijas šajos jautājumos. Pilnīgi piekrītu, ka uz vietas pašvaldībās vislabāk ir redzams, kas un kā ir darāms. Tāpēc ir finansiāli jāstiprina pašvaldības un to iespējas.
- Varbūt šos jautājumus Saeimā labāk spētu risināt no reģionu partijām ievēlēti deputāti?
- Domāju, ka nedrīkstētu būt atšķirīgas intereses reģionālajām un tā saucamajām lielajām partijām. Tajās lokālā līmeņa pārstāvniecību nodrošina reģionu pārstāvji. Piemēram, Cēsu novada pašvaldības vadītājs ir “Vienotības” biedrs. (Šo partiju pārstāv arī Apes novada domes priekšsēdētāja, Alūksnes novada domes priekšsēdētāja vietnieks). Eiropas valstīs ar senākām demokrātijas tradīcijām jau pierasts, ka valsts politiķi izaug no vietējā līmeņa politiķiem. Piemēram, Dānijas parlamentā daudzi deputāti sākotnēji bijuši pašvaldību deputāti. Arī mušu Saeimā ir bijušie pašvaldību deputāti. Otra iespēja ir savstarpējo saikni veidot caur partiju reģionālajām nodaļām. Turpretim, ja grib nodalīt reģionu politiķus, tad tā ir liela pretimstāvēšana. Svarīgāk ir strādāt kopā. Saeimā esmu ievēlēta no Vidzemes reģiona, tāpēc primāri raugos uz šo reģionu. Taču likumi ir jāpieņem visas valsts mērogā.
- Kādas ir galvenās atziņas jūsu aizstāvētajā doktora disertācijā par reģionu ekonomiskās plānošanas un novērtēšanas modeli?
- Tas ir liels izaicinājums – koncentrēti atklāt darbu, kas tapis vairāku gadu laikā. Tajā ir meklēti svarīgākie virzieni, kas reģionos ir prioritāri jārisina un jāfinansē, lai attīstītu ekonomiku. Iepriekšējos septiņos gados, sadalot Eiropas Savienības finansējumu, uzsvars tika likts uz infrastruktūru. Zinām, ka ir vietas, kur uzcelti lieli infrastruktūras objekti, bet trūkst cilvēku, kuri tos izmanto. Pētījumā ir pierādīts, ka svarīgākais faktors ir cilvēkkapitāls, viņu zināšanas un sadarbības prasmes reģionā. Tikai tad, ja būs cilvēki, viņi izmantos infrastruktūru. Latvija ir maza, tāpēc nevajadzētu novados apkarot vienam otru, cīkstoties savā starpā. Labāk ir sadarboties.
- Miniet galvenās prioritārās ekonomikas nozares, kurām, jūsuprāt, vajadzētu pievērsties?
- Vienmēr var būt kāda nestandarta ideja, kuras īstenošana ir pamats spēcīga uzņēmuma izaugsmei. Tomēr nenoliedzami, ka kopumā lielākās iespējas dod meži un lauki, kas ir mūsu galvenie resursi, tāpēc ir svarīgi tos gudri apsaimniekot un izmantot. Vidzemē zemes platības un tās auglība nav salīdzināma ar Zemgali, tāpēc šajā reģionā nav daudz lielu graudaugu audzētāju. Laba perspektīva ir nelielām saimniecībām, kas ražo bioloģisko produkciju – augļus un dārzeņus. Piemēram, Apes novadā SIA “Very Berry” audzē ogas: dzērvenes, mellenes, avenes, zemenes un ražo dabiskās sulas, kā arī citus produktus. Turklāt pārstrādei pieņem citviet izaudzētās ogas un augļus. Savukārt mežsaimniecībā arvien vairāk orientējas uz pārstrādātas koksnes nevis apaļkoku eksportu. Gulbenes novadā ir SIA “Avoti”, kas ir vienīgais mēbeļu ražotājs Latvijā lielajam “Ikea” tīklam. Nozare, kas var kļūt par mūsu valsts “Nokia” jeb veiksmes stāstu, ir informācijas tehnoloģijas un datori. Tā kā mums ir otrs ātrākais internets Eiropas Savienībā, jau tagad šajā nozarē ir iespējams izveidot ap 15 000 jaunu darbavietu. Digitālā ekonomika ir ļoti perspektīva. Man ir prieks, ka reģionos arvien vairāk attīstās ģimenes uzņēmumi - nelielas ražotnes, kas cep maizi vai konditorejas izstrādājumus, ražo vīnu, veido amatnieku darbnīcas. Ja pašvaldības šos uzņēmumus atbalstīs un saistīs ar tūrisma piedāvājumu, tad tie gūs vērienīgu attīstību.
- Kāpēc savā priekšlikumā grozījumiem likumā par zemes privatizāciju lauku apvidos rosināt noteikt vienai personai piederošo platību 500 hektārus?
- Tas nav vienīgais ieteikums risinājumam, lai pasargātu Latvijas zemi no izpārdošanas Saskaņā ar statistikas datiem lielākā daļa zemnieku saimniecības apsaimnieko līdz 100 hektāriem, bet lielākas par 500 hektāriem ir tikai 0,2 procenti saimniecību. Papildus šim ierobežojumam ir paredzēti divi nosacījumi. Pirmkārt. ikviens lauksaimnieks varēs iegādāties tik daudz lauksaimniecībā izmantojamās zemes, cik apsaimnieko likuma stāšanās brīdī. Otrkārt, katru gadu varēs paplašināt saimniecību, ražošanas attīstībai iegādājoties līdz 10 procentiem no esošo platību apjoma, bet kopējā platība nedrīkst pārsniegt 2000 hektārus. Gulbenes novadā ir valstī pazīstamā SIA “Dimdiņi”, kas sākotnēji bija zemnieku saimniecība. Tai pieder apmēram 200 hekārti, bet pērn kāpostus audzēja 120 hektāros. Uzņēmums dod darbu 75 strādniekiem, nodrošinot kopējo apgrozījumu gandrīz 4 miljonus eiro. Tas ir paraugs saimniekošanas modelim, pēc kāda tiekties. Likuma grozījumi ir jāpieņem steidzami, tāpēc ceru, ka 19.jūnija plenārsēdē pirms vasaras sesijas pārtraukuma tas tiks pieņemts.
- Vai par šiem priekšlikumiem esat diskutējusi ar lauksaimnieki un pašvaldībām?
- Esmu par šo jautājumu runājusi daudzās auditorijās. Latvijas pašvaldību savienība (LPS) ir uzsvērusi, ka tieši mazo un vidējo saimniecību atbalstīšana ir instruments, ar ko iespējams nodrošināt darba vietas laukos un ienākumus ģimenēm. Mazo un vidējo saimniecību atstāšana novārtā sekmēs vēl lielāku lauku neapdzīvotību, jo lielās saimniecības nespēj nodarbināt tādu cilvēku skaitu, kādu vidējās un mazās saimniecības. LPS aicina atbalstīt tieši mazās un vidējās saimniecības, lai tām būtu iespēja augt un attīstīties, kā arī veicināt šo saimniecību skaita pieaugumu. Par iespējamajiem likuma grozījumiem esmu runājusi arī ar Latvijas Zemnieku federāciju, Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācija, Limbažu zemnieku biedrība citām zemnieku organizācijām.
- Vai nodokļu celšana ir vienīgā iespēja, kā nodrošināt normālas algas pedagogiem, policistiem, mediķiem un sociālās garantijas, arī pietiekami lielas pensijas?
- Nē, tā nav. Parasti rēķina, cik no valsts iekšzemes kopprodukta ienāk valsts budžetā. Eiropas Savienībā vidēji tie ir 40 procenti, Skandināvijas valstīs pat 48 procenti, bet Latvijā – 28 procenti no iekšzemes kopprodukta. Tas nozīmē, ka mūsu valstī ir mazāk līdzekļu, ko sadalīt visām vajadzībām. Lai iespējas būtu lielākas, pirmais solis nebūt nav nodokļu celšana, jo tie mums ir salīdiznāmi ar kaimiņvalstīm. Daudz svarīgāk būtu samazināt ēnu ekonomiku, kas šogad pēc dažādām aplēsēm ir 23 procenti.
- Runājot par reģioniem nevar neskart aktuālo jauniešu bezdarba tēmu. Vai tiek domāts par to, kā palīdzēt jauniešiem un iesaistīt viņus darba tirgū?
- Jauniešu nodarbīnātība tiešām ir viena no aktuālajām problēmam, un ne tikai Latvijā, par to domā visas Eiropas ietvarā. Viens liels darbs, kas ir padarīts, lai mudinātu jauniešus un palīdzētu viņiem iesaistīties darba tīrgū ir tā saucamā Jauniešu garantijas programma. Tā sāka darboties šā gada sākumā un līdz 2020.gadam Jauniešu garantijas programmas ietvaros ir pieejami gandrīz 70 miljoni eiro. Nauda jauniešiem tika novirzīta no Eiropas fondu finansējuma un tā domāta lai jaunieši varētu apgūt arodus un profesijas, izet darba praksi, panākt, ka viņiem ir iespēja iesaistīties darba tirgū un iegūt pastāvīgu darbu.
- Kur jauniešiem būtu jādodas lai kļūtu par šīs programmas dalībniekiem un saņemtu finansējumu mācībām?
- Finansējums ir pieejams ne tikai mācībām, bet arī, piemēram, transporta izdevumiem un mācību vai darba vietu, ir pieejamas arī kompensācijas par dzīviošanu kopmītnēs. Porgrammas ietvaros tik piedāvātas gan subsidētās darba vietas, gan prakses vietas. Lai iesaistīties šajā programma jaunietim jādodas uz tuvāko Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) filiāli, un jāinformē par vēlmi kļut par Jauniešu garantijas programmas dalībnieku. NVA speciālisti izstāstīs par visām iespējām, kādas ir pieejamas. Galvenā programmas mērķauditorija ir jaunieši vecumā no 15 līdz 24 gadiem, kuri nemācās un nestrādā. Taču iesaistīties atbalsta pasākumos varēs arī jaunāki un vecāki jaunieši. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Zemes pārdošanas ierobežojumi: valsts drošība, darba vietas un reģionu attīstība

Kategorijas