Invaliditāte - šķērslis darba tirgū?

2014. gada 6. jūnijs 00:00

750

Alūksnes novadā šobrīd invaliditātes pensiju saņem 569 cilvēki, Apes novadā – 151. Nesen Alsviķu arodskolā, kas šobrīd ir vienīgā arodskola Alūksnes un Apes novados, norisinājās pasākums, kurā tika godināti tie uzņēmēji, kas darbavietās labprāt uzņem audzēkņus no Alsviķu arodskolas. Vairums šo audzēkņu ir ar invaliditāti. Invalīdi atzīst, ka sabiedrībā valda vairāki stereotipi, piemēram, ka cilvēks ar invaliditāti nespēs veikt darba pienākumus pietiekami labi.

Ne visi darba devēji labprāt pieņem darbā
Alsviķu arodskolas informācijas tehnoloģu (IT) speciālists alūksnietis Jānis Volšteins pirms diviem gadiem apguvis teksta redaktora operatora amatu Alsviķu arodskolā. “Izgāju praksi, un skolas direktore man piedāvāja darbu skolā, līdz ar to man darbu atrast bija viegli. Darbojos ar elektronisko žurnālu, skolas mājaslapu, skolas e-pastu un uzturu kārtībā skolas datortehniku. Cilvēkam ir svarīgi sevi parādīt praksē, kā tu tiec galā ar uzticēto darbu. Ja tu pierādi, ka vari, kāpēc gan darba devējam tevi nepieņemt? Pie mums, Latvijā, gan tā apziņa nav aizgājusi tik tālu, kā ārzemēs, ka darbā var pieņemt cilvēku ar invaliditāti. Galvenais jau, ka cilvēks var izdarīt attiecīgo darbu,” pauž J.Volšteins.
Alūksnes Invalīdu biedrības valdes priekšsēdētāja Anna Tumševica uzskata, ka invalīdus ne visi darba devēji labprāt pieņem darbā. “Protams, ka labprātāk pieņem jaunos un spēcīgos. Cilvēks ar invaliditāti var arī slimot biežāk, un tas darba devējam sagādā problēmas. Nereti nācies dzirdēt, ka invalīdam tiek maksāts mazāk, ir arī ieturētas algas. Mūsu biedrībā cilvēku pieredze ir tāda, ka darbu atrast ir grūti, taču jāņem vērā, ka tagad darbu atrast ir grūti gandrīz visiem cilvēkiem - ar invaliditāti vai bez, tās” uzsver A.Tumševica.

Nemācās tikai invalīdi
Alūksnes ēdināšanas uzņēmuma SIA “Unti” vadītājs Aigars Pepernieks uzsver, ka viņš gan šādus stereotipus neizjūt un savā praksē ir uzņēmis četrus audzēkņus no Alsviķu arodskolas. Te jāmin, ka arī ar Alsviķu skolu saistās stereotipi, jo skolā nebūt nemācās tikai invalīdi. “Mūsu skolā ir arī programmas cilvēkiem bez invaliditātes. Piedalāmies dažādos pasākumos, informējam par sevi un ceram, ka stereotipi lēnām pazudīs,” pauž Alsviķu arodskolas direktores vietniece izglītības jomā Inita Kokoreviča.
Alsviķu arodskolā tiek apgūtas arī dažādas Eiropas programmas, kurās var mācīties cilvēki bez invaliditātes. Tiek uzņemti arī bāreņi. “Mums ir arī korekcijas programma būvstrādniekiem, kurā uzņem cilvēkus ar septiņām pabeigtajām klasēm. Šeit tiek iegūta pamatizglītība un būvstrādnieka profesija. Arī te, lai mācītos, nav jābūt invalīdam,” informē I.Kokoreviča.
Alsviķu arodskolas personāla speciāliste un uzņemšanas komisijas vadītāja Aija Rutka uzsver, ka skola reti, bet vēl aizvien tiek nodēvēta arī par “meiteņu skolu”, jo līdz 1991.gadam te atradusies grūti audzināmo meiteņu iestāde. “Agrāk uz šejieni tika nosūtītas nepilngadīgās meitenes par dažādiem pārkāpumiem. Es šeit strādāju kopš 1974.gada. Skolai apkārt bija sēta, bet meitenes lēca pāri sētai. Bija traki, taču, ja tagad to skolu salīdzinātu ar jebkuru parastu skolu mūsdienās, tad parastajās skolās situācija ir pat trakāka,” saka A.Rutka.
Vēl aizvien gadās, ka skolu kāds nodēvē par “meiteņu skolu”, lai gan 1991.gadā tika izveidota Alsviķu profesionālā skola, kurā izglītību un arodu apguva cilvēki ar īpašām vajadzībām. Kopš 2012.gada skola saucas Alsviķu arodskola. Šobrīd skolā ir pieejamas programmas ne tikai cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, tomēr stereotips, ka tur mācās tikai invalīdi, ir palicis, jo vispirms Alsviķu arodskola vairāk saistās ar sociālo rehabilitāciju invalīdiem. Skolā pašreiz mācās 119 skolēni un var tikt uzņemti audzēkņi pat piecus gadus pirms pensijas vecuma. Vidējais audzēkņa vecums skolā ir 30,6 gadi.

Invalīdiem ir jāiet sabiedrībā
Annas pagasta kokapstrādes uzņēmuma SIA “Abio” ražotnes vadītājs Ainārs Rencis stāsta, ka viņu uzņēmumā strādā cilvēks bez vienas rokas. “Šis darbinieks pat dažam labam strādniekam varētu parādīt, kā īsti ir jāstrādā, it sevišķi tagadējai jaunajai paaudzei. Šis darbinieks gan manā praksē bija pirmais cilvēks ar redzamu invaliditāti, taču pirms tam jau par viņu zinājām,” atzīst A.Rencis.
Arī Alūksnes kokapstrādes uzņēmuma “Mikrouzņēmums” vadītājs Ivars Zaharenoks labprāt praksē pieņem cilvēkus no Alsviķu arodskolas. “Visi no šīs skolas ir laipni lūgti. Cilvēkiem ir grūti atrast darbu, un es gribu viņus iedrošināt,” saka I.Zaharenoks, pie kura pusgadu praksē strādājis 36 gadus vecais Edgars Hāzenjēgers, kurš pats ir no Jūrmalas. “Edgars ir kurlmēms, taču, ja viņš nebrauktu atpakaļ uz Jūrmalu, es labprāt viņu pieņemtu darbā,” saka I.Zaharenoks. Viņš uzsver, ka pats galvenais ir tas, vai cilvēks attiecīgo darbu var veikt un invaliditāte nav šķērslis darba tirgū.
Alūksnes un Apes novada fonda valdes priekšsēdētāja Dzintra Zvejniece, kura arī praksē ir uzņēmusi audzēkņus no Alsviķu arodskolas, uzskata, ka daži darba devēji jūtas neērti, pieņemot darbā invalīdus. “Ir jāsaprot, ka tas, ka cilvēkam nav roku vai kāju, ir tāpat, kā tad, ja tev ir iesnas - to var redzēt, bet cilvēkiem ir jākomunicē. Cilvēkiem ar invaliditāti ir jāiet pēc iespējas vairāk sabiedrībā, un tikai tā šis stereotips tiks izskausts,” uzskata Dz.Zvejniece. ◆

Zini savas tiesības!

Kā liecina statistika, visā Eiropas Savienībā ir aptuveni 80 miljoni cilvēku ar vieglu vai smagu invaliditāti, kuru ikdienu apgrūtina fiziski šķēršļi, kas traucē pilnībā iekļauties sabiedrībā. Tā kā darba un izglītošanās iespējas ir ierobežotas, šādu personu nabadzība vidējo līmeni pārsniedz pat par 70 procentiem.
Lai sekmētu šīs situācijas maiņu, Eiropas Savienība ir pieņēmusi jaunu stratēģiju invaliditātes jomā ar mērķi atvieglot invalīdu dzīvi, panākot, ka tā ir tāda pati kā visiem citiem un neierobežo viņu iespējas īstenot savas Eiropas pilsoņa tiesības. Stratēģija izstrādāta desmit gadiem, un pirmajos piecos galvenie uzdevumi ir vairāki:
sekmēt iekļaujošu un kvalitatīvu izglītības sistēmu;
gādāt par to, lai iniciatīvā “Eiropas platforma cīņai pret nabadzību” tiktu pievērsta īpaša uzmanība invalīdu vajadzībām;
strādāt pie tā, lai invalīdu apliecības atzītu arī citās Eiropas Savienības dalībvalstīs, tādējādi nodrošinot invalīdu līdztiesību, kad viņi strādā, dzīvo vai ceļo ārzemēs;
izstrādāt balsošanai paredzētu telpu un vēlēšanu kampaņu materiālu pieejamības standartus;
pievērst uzmanību invalīdu tiesībām ārējās sadarbības programmās.

Jāpiebilst, ka Eiropas Komisija arī apsvērs, vai ierosināt īpašu Eiropas Savienības tiesību aktu par pieejamību, kurā būtu noteikti Eiropas Savienības standarti precēm, pakalpojumiem un sabiedriskām ēkām. Šāds regulējums palīdzētu palīgierīču (ratiņkrēslu, īpašu klaviatūru un citu produktu) ražotājiem izprast invalīdu vajadzības. Turklāt viņiem būtu vieglāk pārdot savas preces citur Eiropas Savienībā un samazinātos izmaksas. Stratēģijas izdošanās tiešā mērā atkarīga no dalībvalstu spējām īstenot tajā ietverto, lai invalīdi pilnā mērā spētu izmantot savas tiesības piedalīties sabiedriskajā dzīvē un darba tirgū. Piebilstams, ka iepriekšminēto mērķu sasniegšana noteikta arī ANO Konvencijā “Par personu ar invaliditāti tiesībām”. Ja invalīds uzskata, ka viņa tiesības valstī apspiež, viņš var vērsties ANO.

Avots: www.apeirons.lv

Pieredze

Alūksnietis Raimonds Jargans:
- Zaudēju roku 17 gadu vecumā kāda konflikta laikā: mani pagrūda un rokai pārbrauca pāri vilciens. Es zaudēju roku līdz pat plecam. Tas notika Krievijā. Padomju laikos jau darbs bija, jo tad ar darbu dzinās pakaļ, tagad tā nav. Toreiz ar darbiem apgādāja labi. Pēc tam mani mamma atveda uz Latviju, izveseļojos un gāju mācīties uz Alsviķiem par kurpnieku. Gribējās uzsākt biznesu, bet nebija starta kapitāla. Tiku strādāt kokapstrādes uzņēmumā “Ausma”. Tur par priekšnieku strādāja Valfrīds Vilks, kurš man uzticējās, paņēma darbā. No visiem darba devējiem esmu saņēmis jautājumus, bet paldies Valfrīdam, kurš pirmais man uzticējās. Kad šis uzņēmums likvidējās, tad mani draugs uzaicināja strādāt citur. No malas cilvēki jautāja, vai nav grūti strādāt. Neteikšu kurš, bet bija arī pašvaldības uzņēmums, kurā mani nepaņēma, jo uzskatīja, ka darbā ņemt invalīdu ir ļoti liela atbildība. Tā nu gāju atpakaļ pie privātajiem darba devējiem, kuri man uzticējās. Pašvaldības uzņēmumā uzskatīja - ja nu kas atgadīsies, tad tās būs milzīgas problēmas. Vai ir grūtības? Piekūst jau strādājot gan ar vienu, gan ar abām rokām. Gadu gaitā esmu pieradis un nejūtu. Man ir arī pazīstami cilvēki, kuriem ir invaliditāte. Grūtāk, manuprāt, ir tiem, kuriem invaliditāte ir jau kopš dzimšanas. Mans draugs zaudēja kājas, taču arī viņš atrada darbu. Manuprāt, tas ir atkarīgs no cilvēka - ja cilvēks grib, viņš iet un strādā. Svešākās vietās darbu atrast, protams, būtu grūtāk, jo tur nezina, uz ko tu esi spējīgs. Ārzemēs darbā neņem, jo nezina, vai ar vienu roku varētu pastrādāt. Ejot pieteikties darbā, es priekšniekiem arī teicu, ka negribu aizkavēt citus un, ja nespēšu to darbu veikt, tad iešu prom. Bet ir izdevies. Nekādu atvieglojumu jau nav - ir jādara viss tas pats, kas citiem.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Invaliditāte - šķērslis darba tirgū?

Kategorijas