Ar vēlmi virzīt sabiedrisko domu

2014. gada 13. jūnijs 00:00

3857

Dace Marķitāne ir jauniete no Alūksnes, kura šobrīd piedalās studentiem paredzētā konkursā novadu ekonomikas attīstībai - “Radām novadam”. Viņas komandas “Green Link” mērķis ir realizēt savas idejas, kā arī sekmēt savu un Alūksnes novada izaugsmi, veicināt uzņēmējdarbību un attiecīgi stiprināt novadu un pašiem sevi. Dace ar savu komandu cer Alūksnes novadu padarīt par vietu, kur varētu atgriezties alūksnieši, kā arī par vietu, no kuras negribētu doties prom ciemiņi un tūristi. Viņa ir īsta Alūksnes patriote.
- Pastāsti sīkāk par projektu “Radām novadam”.
- Projekts norisinās 18 pašvaldībās un komanda obligāti jāpārstāv studentiem. Komandas mērķis ir attīstīt uzņēmējdarbību novadā, tādējādi radot jaunas darba vietas. Problēma ir tā, ka visi no mazajām vietām grib skriet prom. Cilvēki koncentrējas uz Rīgu vai pat ārpus Latvijas. Ir jau tā, ka gribētos kaut ko darīt, bet nākas atzīt - nav ko. Manā komandā ir septiņi cilvēku un tikai Kristaps Osis ir arī no Alūksnes. Pārējie studenti ir no Rīgas, bet es jūsmoju par Alūksni un sastāstīju tik daudz ko, ka arī šos cilvēkus tas ieinteresēja. Mana kursabiedre Maija ir tipiska rīdziniece, kura tur ir dzimusi un pieradusi pie skriešanas, bet, manuprāt, esmu Alūksni iedabūjusi arī viņas sirsniņā. Komanda no mūsu augstskolas sastāvēja no četriem cilvēkiem, bet konkursā vienu novadu var pārstāvēt tikai viena komanda. No Latvijas Universitātes arī vides zinību studenti bija izvēlējušies projektu veidot tieši Alūksnei. Interesanti tas, ka tajā komandā nebija neviena cilvēka no Alūksnes. Šie trīs studenti bija ieinteresēti Alūksnes vides jautājumos. Tā nu mēs apvienojāmies un kopā veidojam ideju, lai attīstītu Alūksni. Mūsu ideja ir saistīta ar tūrisma attīstību Alūksnē. 10.jūnijā norisinājās konkursa otrā kārta, kurā bija jāiesniedz sava rīcības plāna izklāsts, bet mūsu rezultāti vēl nav zināmi. 30.jūnijā desmit labākie rīcības plāni tiks prezentēti televīzijā. Projekta noslēgums paredzēts pēc diviem gadiem.
- Kāpēc Alūksne tev ir tik ļoti svarīga?
- Man te patīk. Jau otro gadu dzīvoju Rīgā, kur studēju un strādāju, bet līdz galam labi es tur tomēr nejūtos. Zinu, ka man tur jāpavada attiecīgs dzīves posms, taču es noteikti neizslēdzu iespēju atgriezties Alūksnē. Viss kas jau var notikt, jo plānoju mācīties arī maģistratūrā un kopumā man Rīgā vēl jāmācās trīs gadi. Manuprāt, daudzi negrib atgriezties, jo nav kur palikt. Manas ambīcijas arī nav strādāt veikalā “Maxima”. Es nenosodu tos, kuri tur strādā, jo katram mums ir sava vieta. Ja man nebūs šeit darba, ko gan es te darīšu? Var jau patikt ezers, var patikt sauļoties un var patikt omes mājas, bet, ja nav ko ielikt vēderā, tad turpat viss arī apstājas.
- Tu esi liela patriote.
- Jā, trīs gadus nesu Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas karogu. Paldies vēstures skolotājai Ivetai Mikijanskai! Ja nebūtu viņas, tad es nemaz nezinātu, ka skolai ir tāds karogs un ko nozīmē to nest. Tas ir liels gods, un, sākot to nest pirmo reizi, sajutu tādu īstu patriotismu. Rīgā esmu piedzīvojusi 9.maiju divas reizes un tā arī neesmu sapratusi, kā krievu tautības cilvēki var ar tādu entuziasmu to atzīmēt un kāpēc mums tā trūkst? Kāpēc mēs tā “nedegam” par savu vēsturi un sevi? Manuprāt, cilvēkiem nav kaut kādas ticības, viņi nejūtas novērtēti, bet, ja tu nejūties novērtēts savā valstī, tad arī sāc mazāk novērtēt šo valsti un tās vēsturi. Viss tad liekas tāds pelēks.
- Kāpēc izvēlējies kļūt par žurnālisti?
- Līdz 10.klases beigām gribēju kļūt par ārsti. Biju pilnībā pārliecināta par to, ka kļūšu pediatre, sāku braukāt uz apmācības kursiem, Latvijas Universitātes Mediķu skolu. Tur nodarbības notika reizi mēnesī un mani pavisam ātri nosēdināja pie zemes. Es sapratu, ka es neesmu tik stipra, lai būtu pediatre. Emocionāli tas būtu grūti, it sevišķi, ja es nevarētu palīdzēt vai, vēl ļaunāk, kas atgadītos manis dēļ: es tad vienkārši sajuktu prātā. Šīs apmācības man atvēra acis, jo nav vairs tā, ka skaties seriālu par mediķiem un domā, ka būtu forši arī kļūt par ārstu. Mana mamma Ilga ir latviešu valodas un literatūras skolotāja. Man arī patīk rakstīšana un šķita, ja jau man patīk rakstīt, tad žurnālistika man varētu būt piemērota. Agrāk veidoju arī skolas avīzīti. Mani neinteresē televīzijas mediji, gribētu strādāt avīzē vai radio, bet primāri mani interesē rakstošie mediji. Varbūt ar to es varu virzīt sabiedrības domu. Ja es nevaru glābt bērnus kā pediatre, tad varu darīt labu, kaut ko uzrakstot, un varbūt kādam tajā brīdī tas kaut ko nozīmē. Man ir svarīgi, lai manam darbam būtu jēga. Es absolūti neatbalstu kaut kā darīšanu tikai darīšanas pēc. Ja tu dari tikai ķeksīša dēļ, tad kāda jēga to vispār darīt? Es cenšos savu laiku plānot un izlietot vērtīgi. Ir tik daudzas lietas, kurās ir vērts ielikt savu laiku. Cenšos iebāzt savu degunu visur, kur varu, mācīties un apgūt ko jaunu. Tas pats attiecas arī uz konkursu. Es neko nezinu par uzņēmējdarbību, bet es taču varu izmēģināt.
- Tu esi intervējusi bijušo Valsts prezidentu Valdi Zatleru.
- Universitātē mums bija uzdevums intervēt Saeimas deputātus. Man vajadzēja intervēt Valdi Zatleru. Noklausījāmies sēdi, pārtraukumā redzēju, ka Zatlers nāk uz manu pusi. Domāju – zeme paveries, man pretī nāk Valdis Zatlers un man viņš jāintervē, ko man tagad darīt? Mēs parunājāmies par politiku un Eiropas Parlamentu, bet tad viņš man paprasīja, kas es esmu, un teica, lai slēdzu ārā diktofonu, parunāsimies tāpat. Viņš pastāstīja par to, ka cilvēki neuzticas Saeimai, jo viņu uzticība ir iedragāta. Neviens vairs netic tām 100 gudrajām galvām. Tautai ir darīts pāri tik daudz, ka cilvēkiem vairs nav ticības. Ja tevi vienreiz apmāna, tad var arī vēl otrreiz. Nu labi - vēl trešo reizi uzkāpsi uz tā paša grābekļa, bet pēc tam jau vairs neticēsi. Mūsu sarunas dēļ Zatlers pat nokavēja nākamās sēdes sākumu!
Esmu novērojusi, ka vecie cilvēki tic kaut kādai vienai iemīļotai partijai gadu gadiem. Arī mans vectēvs Otomārs konstanti balso par vienu un to pašu partiju jau kuro gadu. Turpretī jaunie netic vispār un neiet balsot.
- Kā cilvēkā radīt pārliecību, ka viņš spēj kaut ko mainīt?
- Ir jāsaprot, ka nevajag baidīties! Ja kļūdīsies, tad kļūdīsies, bet ar katru nākamo reizi sanāks labāk. Katram ir jāatrod sava motivācija. Protams, it sevišķi Latvijā cilvēki uztraucas, ko citi par viņiem domās. Tā mums ir liela problēma. Arī man tā agrāk bija, bet paldies Rīgas draugiem, no kuriem es mācos, ka ir jāuzdrīkstas darīt to, ko gribi, un nav jādomā, ko citi par to padomās. Tu gribi nožēlot neizdarīto vai to, ko kāds cits par tevi padomās? Spilgts piemērs ir mani mati. Pagājušajā vasarā izskuvu vienu sānu. Domāju, kas gan notiks? Ja runa nav par galējībām, kāpēc gan nepamēģināt? Ir jātver tās iespējas, kuras nāk jūsu ceļā. ◆

Vizītkarte

◆ Vārds, uzvārds: Dace
Marķitāne.
◆ Dzimusi: 1992.gada
18.augustā Alūksnē.
◆ Izglītība: apgūst komunikāciju zinātni Latvijas Universitātes Sociālo Zinātņu fakultātē.
◆ Hobiji: teātris, sports un grāmatu lasīšana.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Ar vēlmi virzīt sabiedrisko domu

Kategorijas