Bez krīzēm nebūtu izaugsmes

2014. gada 13. jūnijs 00:00

To vien dzird: te šis pāris pašķīries, te tam pamati sašķobījušies. Šķirto laulību skaits demogrāfiem liek saķert galvu, jo ģimenes kļuvušas vājākas, neprotot apiet un – kas vēl svarīgāk – pārvarēt attiecību krāces un akačus. Protams, dzīve nav rožu dārzs, ik uz stūra glūn šķēršļi, pārbaudījumi un kārdinājumi, briesmas slēpj arī vienmuļa ikdiena, un pat stiprie pāri kādā dzīves krustcelē apsvēruši kopābūšanas jēgu, jo kārtējā krīze šķitusi nepārvarama.

Jāmaina ierastā kārtība
Ģimenes psihoterapeits Sandis Ratnieks uzskata, ka attiecības viļņojas un krīzes ir neizbēgamas. Tās liecina, ka kaut kas vairs nevar turpināties ierastā veidā. Bet krīze ir arī izaugsmes iespēja!
Par krīzi izraisošām tradicionāli tiek uzskatītas vairākas situācijas. Piemēram, pārmaiņas ģimenes sistēmā: jauna ģimenes locekļa ienākšana vai aiziešana, partneru individuāla izaugsme, kuras rezultātā viens vai abi grib kvalitatīvas pārmaiņas. Vēl viens avots var būt senākas attiecību krīzes, kuras nav atrisinātas un aktualizējas.
“Pirmā krīze laulāto dzīvē nav notikums, tie ir apstākļi, zemūdens strāvas. Vispirms jau pārmaiņas briest, cilvēkiem iegūstot jaunas lomas. Kad vīrietis un sieviete apprecas, kļūst par vīru un sievu, ieslēdzas priekšstati, kas kuram ir jādara. Mācoties jaunās lomas, var rasties zināma spriedze jautājumos par atbildību, pienākumu sadalījumu, cerībām – ko kurš sagaida, kādā veidā tas tiks īstenots,” norāda speciālists.
Pati laulība ir krīze tādā nozīmē, ka cilvēkiem ir jauni attīstības uzdevumi. Ja viņi nav elastīgi, viens ar otru nekomunicē, tas noteikti rada spriedzi.

Izaicinājumu ķēde
Pēc kāda kopā nodzīvota gadu skaita ģimenes dzīve mēdz ieslīgt rutīnā. Ikdienas pienākumi un naudas pelnīšana atņem laiku pāra attiecībām. Un atkal klāt spriedze, jo cilvēki, kas grib būt kopā, saista ar to kādas cerības: es mīlu un rūpējos par otru, arī otrs mīl un rūpējas par mani. Mēs abi ticam, ka kopā savas cerības un mērķus varam īstenot. Jautājums, vai tas virzās vēlamajā virzienā.
“Daudzkārt labas lietas notiek, tās īpaši neplānojot, bet, iestājoties rutīnai, vienīgais, ko var ieteikt, ir laika plānošana: kad būt kopā kā ģimenei, kad – kā pārim. Vēlams, lai abiem kļūtu par ieradumu reizi nedēļā vai mēnesī pabūt divatā, bez bērniem, izrunāt lietas, kas attiecas tikai uz viņiem.”
Komunikācija ir it kā vienkāršs, tomēr sarežģīts temats. Tādēļ jau cilvēki izvēlas pāru terapiju – lai ar trešās personas palīdzību izrunātu lietas, ko nespēj, nav gatavi izrunāt divatā. Pamatprincips dzīvesbiedriem – runāt, runāt, ne tikai par sadzīvi, bet arī par attiecībām, vai tās apmierina. Emocionāli jūtīgi temati parasti ir grūti apspriežami, taču, ja neizrunātais sakrājas un partneri mēģina nolasīt viens otra domas, tā ir bumba ar laika degli.
“Pāri ir dažādi, biežāk attiecību mezglu šķetināšanai ir gatava sieviete, taču kopumā palīdzība tiek meklēta novēloti. Kad viņi jau ir sastrādājuši ziepes, izdarījuši viens otram, ko nevar paņemt atpakaļ, un atliek cerēt vien uz brīnumu,” novērojis psihoterapeits. Reti kura ģimene risina problēmu uzreiz, nesagaidot konflikta eskalāciju.

Skatīties vienā virzienā
Uzsākot attiecības jaunībā, personīgās izaugsmes jautājums nešķiet būtisks. Tas parādās un kļūst nozīmīgs ap gadiem trīsdesmit, kad izkristalizējas vērtības: vara, izaugsme, ietekme. Spontāni lēmumi tiek pieņemti retāk, noslēgums ne vienmēr traģisks, bet varianti ir dažādi. “Tas, kā cilvēks dzīvo, atspoguļo viņa vērtības, ko iedēsta audzināšana, paša pieredze, ieskaitot garīgos meklējumus. Svarīga ir prioritārā secība, viena indivīda vērtības var atšķirties vai pat nonākt pretrunā ar otra vērtībām. Piemēram, vienam svarīga tikai nauda, bet otram – attiecības.”
Palīdzība ne vienmēr gaidāma tikai no psihoterapeita, kas faktiski nodarbojas ar attiecību ārstēšanu. To ne visi pāri izvēlas, jo pakalpojums ir samērā dārgs. “Ir taču tik daudz labu lietu, ko pāris var profilaktiski darīt gandrīz bez maksas, bet diemžēl nedara. Līdzvērtīgs terapijai, kas risina samudžinātas attiecības, ir kopīgi pieņemts lēmums atrast saliedējošas aktivitātes, deju kursus, interešu pulciņu. Tas lieliski funkcionē. Ja cilvēki viens otru mīl un skatās vienā virzienā, spēj atklāti, godīgi sasāpējušus jautājumus izrunāt, neieslīgstot konfliktā, būvēt dialogu, kurš kādu iemeslu dēļ ir apstājies, profesionāļa palīdzība viņiem nav vajadzīga. Talkā var nākt arī atbalsta sistēma – kolektīvs, domubiedri, kam uzticēties.”

Apzināties un restartēt
Viņš ir vieglāk pavedināms, met skatus “pa kreisi”, un viņai tas sāp. Viņa savā profesijā sasniegusi panākumus, uz kuriem viņš ir greizsirdīgs. Tā ir pusmūža krīze, uzskata psihoterapeits, tā saistīta arī ar novecošanu un sava galīguma – nāves – apzināšanos. Vai nu pretēji: nevēlēšanos to redzēt un atzīt. “Noveco ne tikai sieva vai vīrs, bet abi! Seksam, seksualitātei, ārējai pievilcībai ir nozīme, bet lielu nozīmi mūža otrajā pusē iegūst emocionālā saskaņa. Ap četrdesmit gadiem ir neizbēgamu pārmaiņu posms, kad tiek izvērtēts, kas izdevies, kas – ne un ko vēl var sasniegt. Šīs pārdomas apstājas arī pie laulības dzīves, un ir jautājums: vai mūsu attiecības novecojot transformējas, pāraug jaunā kvalitātē?”
Krīze pārim brāžas virsū arī, kad bērni, rūpes par kuriem vecākus nenoliedzami satuvina, ir izauguši. Ja nav investēts pāra attiecībās, atvasēm aizejot, var iestāties atsvešinātība. Jāņem vērā, ka paralēli ir grūti brīži, ko katrs piedzīvo individuālajā attīstībā, kas tāpat atstāj iespaidu. “Tieši tad ir pēdējais laiks satuvināties, izlemt – vai nu mēs ejam uz priekšu kā pāris, vai brist pagātnes upē. Ja vīrietis ap piecdesmit nevis pūlas restartēt attiecības ar dzīvesbiedri, bet izvēlas apprecēt jaunu meiteni, viņš faktiski neturpina attīstību, bet griežas atpakaļ.” ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Bez krīzēm nebūtu izaugsmes

Kategorijas