Vai mūsu bērni ir drošībā bērnudārzos un skolās?

2014. gada 13. jūnijs 00:00

549

Stāvam pie vasaras sliekšņa, kad skolās un bērnudārzos uz laiku apklust bērnu čalas. Brīvlaikā par bērnu drošību rūpējas galvenokārt vecāki. Taču, uzticot savas atvases mācību iestādēm, viņi paļaujas, ka tur nekas slikts nevar notikt. Vai tā ir? Ir īstais brīdis vērtēt un domāt, kas un kā būtu uzlabojams. Iedzīvotāju sūdzības Izglītības kvalitātes valsts dienestam liecina, ka šim jautājumam vajadzētu pievērst pastiprinātu uzmanību.

Atceras traģēdiju Gulbenes bērnudārzā
Kad pēc drošības zvana pogas nospiešanas un sazināšanās ar domofonu nokļūstu Alūksnes pirmsskolas izglītības iestādes „Pienenīte” vadītājas Ārijas Driņinas kabinetā, jāsecina, ka viņa šobrīd pilda dežuranta funkcijas - pie durvīm zvana gandrīz nepārtraukti, jo tuvojas izlaidums. Parasti uz zvaniem atbild medmāsa, bet šobrīd viņas kabinetā zvans nepienāk.
„Ieejas durvis tiek slēgtas kopš drausmīgās traģēdijas Gulbenē 1999.gadā, kad kāds vīrietis iekļuva bērnudārzā diendusas laikā un nogalināja trīs meitenītes un audzinātāju. Protams, tagad mums ir lielāka drošība. Tomēr nevar pilnīgi garantēt, ka neviens svešinieks ar sliktiem nolūkiem te nespētu iekļūt,” stāsta vadītāja. Viņa pieļauj, ka lielāku drošību varētu garantēt dežurants vai apsargs – spēcīgs vīrietis, bet tad ir vajadzīga vēl viena štata vieta ar algu. Pieredze liecina, ka drošības sistēmā bieži rodas bojājumi. Gadās arī, ka paši bērni nobloķē drošības pogu. Tāpēc darbiniekiem ir jābūt īpaši modriem, kā arī jāpilda dežuranta funkcijas.

Izpratnes trūkums mazina drošību
No rītiem, kad vecāki ved bērnus uz dārziņu, kustība iekšā un ārā ir gandrīz nepārtraukta, kamēr grupiņās sanāk vairāk nekā 100 bērnu. Ā.Driņina pieļauj, ka šajā laikā bērnudārzā var iekļūt arī nelūgts ciemiņš. Lai ierobežotu laiku, kad kustība ir vislielākā un durvis netiek slēgtas, ir vienošanās ar vecākiem – atvest bērnus līdz pulksten 9.00, bet pēc tam durvis ir slēgtas. „Gribējām atvieglot vecākiem iekļūšanu bērnudārzā, atklājot tiem durvju kodu. Taču pēc neilga laika tas bija zināms arī bērnudārza audzēkņiem, viņu draugiem un daudziem pilsētas iedzīvotājiem, kuriem nav nekādas vajadzības to zināt. Bija jānomaina,” skaidro Ā.Driņina. Viņa secina, ka būtu vajadzīgs cilvēks, kas ielaiž un izlaiž gan vecākus, gan citus apmeklētājus. Daudzi ved bērnus uz mākslas un mūzikas skolu, uz pulciņiem. Svešiniekam pietiek vien sagaidīt kādu, kas dodas iekšā, un viņam sekot.
Ne tikai grupu telpās, bet arī rotaļu laukumos un pastaigās audzinātāju rīcībā ir drošības pults. Ja nospiež signālu, pēc trim minūtēm ierodas apsardzes dienesta darbinieki. Kritiskā situācijā iespējams ieslēgt arī ugunsdzēsības trauksmes signālu, kura skaļā sirēna var psiholoģiski ietekmēt nelūgtus ciemiņus. Tas nozīmē, ka galvenokārt ir domāts, lai svešinieki nevarētu iekļūt telpās. Taču var gadīties, ka no bērnudārza brīvsolī aiziet kāds mazulis. Tas ir smieklīgi tikai filmās, taču reālā situācijā var radīt nopietnu apdraudējumu bērna veselībai un dzīvībai, kā arī šoku bērnudārza darbiniekiem un vecākiem. Pirms apmēram 20 gadiem tā esot gadījies, kad vecāki dēlēnam iedevuši naudu saldējumam. Pastaigas laikā mazais rakaris kopā ar draugu to vien domāja, kā tikt pie kārotā garduma, un arī atrada brīdi, kad audzinātāja bija aizņemta un neskatījās, lai nemanīti pazustu. Viss beidzās ar meklēšanu un skraidīšanu, līdz noskaidrojās, ka mazie devušies pēc saldējuma. ”Mums ir jāatbild vecākiem un savai sirdsapziņai, tāpēc darām visu, kas ir mūsu spēkos, lai bērni un viņu vecāki varētu justies droši,” uzsver Ā.Driņina. Alūksnē vairāk šādu gadījumu pēc tam nav bijis, taču ir dzirdēts, kādu satraukumu un pārdzīvojumus citviet tie ir radījuši.
Dežurants ir vajadzīgs
drošībai
Alūksnes sākumskolā šajā mācību gadā darbu sāka dežurants, kuram tika izveidota štata vieta. Skolas direktore Uva Grencione skaidro, ka iepriekš bija apvienoti apkopēja un dežuranta pienākumi. „Lai gan telpas apkopa pēc mācību stundām un to laikā pildīja dežuranta pienākumus, sapratām, ka gādāt par drošību ir ļoti būtiski. Tāpēc tika izveidota štata vieta, lai dežurants rūpētos par drošību visiem, kas atrodas sākumskolā,” uzsver direktore.
Par laimi sākumskolā vēl nav jābaidās par tā saucamo legālo narkotiku izplatību. „Mums ir svarīgi, lai skolā netraucēti nevarētu ienākt nepiederošas personas, jo nevaram zināt, ko tās vēlēsies darīt. Tās var ne tikai tirgot kaitīgas vielas, bet arī apdraudēt cilvēku drošību. Sākumskolā mācības notiek divos korpusos, tāpēc mazajā korpusā dežuranta pienākumus pilda apkopēja,” norāda U.Grencione. Pagājušajā vasarā aktīvi tika apspriesta iespēja izmantot ieejas kartes, lai iekļūtu skolā, taču karšu sistēma neder, jo mācības notiek divos korpusos. Direktore uzskata, ka karšu sistēma var būt labs risinājums skolās, kuru telpas ir vienā ēkā. Savukārt Alūksnes sākumskolā ir iecere izvietot videonovērošanas kameras, jo tai apkārt teritorija nav slēgta.
Labs risinājums – ieejas kartes
Lauku skolās visi cits citu pazīst, tāpēc neesot vajadzības pēc dežuranta. Apes vidusskolas direktors Jānis Ločs norāda, ka katrā izglītības iestādē ir noteikta kārtība, kura jāievēro nepiederošām personām. Tām būtu jāpiesakās pie dežurējošā skolotāja vai administrācijas, ja mācību iestādē „nabadzības dēļ” nav dežuranta, kas stundu laikā uzmanītu ienācējus. Tiesa, Apes skolā nepiederoši svešinieki iemaldās reti. „Apmēram reizi gadā ienāk kāda iereibusi persona, kas pēkšņi atcerējusies savu skolu. Nopietnu apdraudējumu drošībai nav bijis. “Protams, būtu labi, ja varētu izvairīties no nepiederošu cilvēku iekļūšanas skolā. Turklāt nekad nevar zināt, kas katram ienāk prātā,” atzīst J.Ločs. Viņš norāda, ka ir skolas, kurās ieiet un iziet ar čipkartēm, taču tām ir nepieciešami prāvi līdzekļi. „Viens variants būtu piesaistīt Eiropas Savienības fondu līdzekļus skolu dibinātāju projektam, lai izveidotu šādu drošības sistēmu. Iespējams, ka šo jautājumu varētu risināt valsts līmenī, jo skolu dibinātājām – pašvaldībām – trūkst līdzekļu,” saka Apes vidusskolas direktors.
U.Grencione piekrīt, ka tāda iespēja, protams, būtu apsveicama. Taču skolas tiek uzturētas no pašvaldību budžeta, tāpēc katra izvērtē, ko no tā var atļauties drošības pasākumiem. „Kad sāku darbu sākumskolā, tajā nebija nekā, lai justos droši. Pakāpeniski tika meklēts risinājums, līdz tika atrasti līdzekļi dežuranta štata vietai,” uzsver U.Grencione.
Alūksnes pirmsskolas izglītības iestādes „Sprīdītis” vadītāja Modrīte Voska atzīst, ka tas ir jādara mērķtiecīgi un sistemātiski, nevis tad, kad uzzinām par kādu nelaimi, kas varēja notikt tāpēc, ka palikuši „caurumi” drošībā.
Alūksnes vidusskolas direktore Ilze Līviņa stāsta, ka šajā mācību gadā mēģināja izmantot e-talonus skolēnu reģistrācijā. “Šī sistēma nav vēl pilnīga, bet tika izmēģināta, lai saprastu, vai mēs tādu vēlamies ieviest. Taču līdz ar skolēnu skaita samazināšanos tā nav vairs tik aktuāla. Arī dežurants ļoti labi var sekot, kas un kad atnāk,” skaidro direktore. I.Līviņa informē, ka skolas padomē vēl tiks lemts, vai šo sistēmu ieviest vai arī e-taloni paliks tikai skolēnu ēdināšanai. ◆

Eksperiments

Sliktajiem durvis ir vaļā?
„Uz modrību un drošību neiespringstam - tāds ir radies secinājums, brīvi iekļūstot, staigājot un pat paēdot pusdienas vairākās skolās un bērnudārzos” - šādu atzinumu varēja lasīt žurnālā „Sestdiena” pēc studentu eksperimenta, kurā viņi kā nelūgti viesi izložņāja izglītības iestādes. Tiesa, galvenokārt tika pārbaudīta drošība Rīgas pirmsskolas izglītības iestādēs un skolās, taču minētas arī trīs Alūksnes pilsētas skolas, apgalvojot, ka piektdienas pusdienlaikā un pēcpusdienā nevienā nesastapa dežurantu, kuram būtu ”postenis” pie skolas ieejas, tāpēc secināts – drošība ir zemākā līmenī, salīdzinot ar citām vietām, kurās tika veikts eksperiments.
◆ Alūksnes vidusskolas direktore Ilze Līviņa uzskata, ka ir nekorekti publicēt šādu atzinumu, nenoskaidrojot situāciju un neprasot komentāru. Tā kā ēkā notiek remontdarbi, viņa pieļauj, ka piektdienas pēcpusdienā dežurante uz brīdi varētu būt atstājusi savu posteni. “Mums ir dežurants un ir arī e-talonu sistēma, kas reģistrē skolēnus, un ir arī žurnāls, kurā atzīmē tos, kas ienāk skolā,” uzsver I.Līviņa.
◆ U.Grencione secina, ka pēcpusdienā dežurants savā vietā varēja arī nebūt, jo mācību stundas skolā ir līdz pulksten 13.00, bet pēc tam dežurants veic citus pienākumus. “Par skolēnu drošību dežurants rūpējas mācību stundu laikā, un tad viņš vienmēr ir savā vietā. Ja ir nepieciešams to atstāt, tad to uz brīdi aizpilda kāds cits. Iespējams, ka eksperimenta veicēji nepainteresējās, vai skolēni ir vēl skolā,” komentē direktore.
◆ E.Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas direktore Daina Dubre-Dobre norāda, ka skolā ir videonovērošana, tāpēc ir uzreiz redzams katrs ienācējs. “Mēs ļoti domājam par savu audzēkņu drošību un darīsim to arī turpmāk. Taču, ja redzam, ka ienāk kāds skolas absolvents, nekad nejautājam, kāpēc nāk un ko vēlas. (Ir zināms, ka starp eksperimenta dalībniekiem bija alūksniete.) Tāpēc ir sāpīgi lasīt tādu atzinumu. Pedagogi ir sašutuši un apbēdināti,” atzīst D.Dubre-Dobre.

Viedokļi

Beidzot ir jārīkojas, nevis jārunā!
Ardis Tomsons, Alūksnes novada pašvaldības policijas priekšnieks:
- Pie katras izglītības iestādes ir vajadzīga videonovērošanas kameras, kas fiksē tos, kuri ieiet un iznāk no tās. Šo kameru esamība noteikti palielinātu drošību. Turklāt gadījumā, kad kaut kas notiek, var ne tikai to redzēt, bet ir arī pierādījumi policijā. Par to, ka videonovērošana ir nepieciešama, ir runāts jau daudzus gadus. Beidzot vajadzētu rīkoties!
Visās izglītības iestādēs ir sakaru sistēmas un datori - tātad var veikt ierakstus. Stacionāras videonovērošanas kameras nemaksā tik dārgi, lai to nevarētu izdarīt. Tiesa, simtprocentīgu drošību nevar garantēt pat Latvijas Banka. Tomēr ir jautājums, vai pašreizējā drošības sistēma ir pietiekama. Videonovērošanas kamera nevar nevienu atturēt no iekļūšanas iestādē, taču saprātīgs cilvēks to nemēģinās, ja zinās, ka tiek novērots.

Kamera – elementāra nepieciešamība
Andis Birznieks, Alūksnes Kājnieku skolas seržants:
- Vairāk vai mazāk esmu drošs par savu bērnu pirmsskolas izglītības iestādē “Pienenīte”. Mazie tur ir pieskatīti, audzinātājas un auklītes ir bērniem blakus. Tiesa, pieļauju, ka pietrūkst videonovērošanas. Taču to var labot. Kameras būtu vajadzīgas vismaz pie ieejas, lai fiksētu, vai neieiet nepiederošas personas, un var tās konstatēt. Tiesa, līdz šim neesmu izjutis, ka būtu jāuztraucas par bērnu drošību.
Tā kā pārzinu drošības sistēmas, varu teikt, ka zinātājam tās neko nenozīmē. Turklāt pašreizējā izpildījumā, kas ir diezgan paviršs, no tā nav lielas jēgas, jo durvis viegli var atvērt pat ar nazi. Savukārt skolās, kur ir dežuranti, tāpat nevar konstatēt notikušo, ja nav pierādījumu. Paliek tikai – teica tā, tāpēc ir vajadzīga videonovērošana vismaz pie ieejas durvīm. Tā ir elementāra nepieciešamība.

Zemapziņā tomēr māc bažas
Ingrīda Brūvere, Alūksnes rajona tiesas Zemesgrāmatu nodaļas priekšniece:
- Par savu meitiņu bērnudārzā esmu droša, tomēr man kā gulbenietei spilgti atmiņā ir gadījums, kas notika Gulbenes bērnudārzā. Tas vēl arvien kaut kur dziļi sirdī par sevi atgādina. Iespējams, tāpēc skatos redzīgākām acīm, kāda ir drošība dārziņā. Kad bērni ir atvesti, telpas tiek noslēgtas. Pedagogi ļoti atbildīgi izturas un interesējas, kas no ģimenes locekļiem vai tuviniekiem var atnākt pēc bērniem. Manuprāt, par drošību tiek domāts, lai gan nekādu īpašu tehnisku jauninājumu nav. Tas nozīmē, ka lielā mērā balstāmies uz cerībām, ka klusajā mazpilsētā nekas traģisks nevar atgadīties. Taču patiesībā var notikt visur. Tāpēc reizēm, kad braucu gar bērnudārzu un redzu, ka bērni ir rotaļu laukumos, uzmācas domas, ka ir jāsargā mūsu bērni. Sargāsim paši, tad arī Dievs viņus sargās!

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Vai mūsu bērni ir drošībā bērnudārzos un skolās?

Kategorijas