Precu visus viņa radus
«Jaunībā par to galīgi nedomājam. Satiekas skaists puisis ar daiļu meiteni, un viņiem šķiet – otrs būs tik daudz manā dzīvē, ka man ar to pietiks. Sākumā (pirmajos sešos mēnešos, ko dēvē par iemīlēšanās fāzi) tā tiešām var būt, ka partneris aizņēmis visu emocionālo telpu. Pāris pat var pārcelties uz citu pilsētu vai valsti. Taču, lai kur abi dotos, viņiem vienmēr «brauc» līdzi vecmāmiņa, mamma, tētis, brāļi, māsas un citi, pat mirušie, radinieki, kas atstājuši nospiedumus viņu dzīvē,» psiholoģe Inese Kapustjanska raksturo spēcīgo saikni, ko, dibinot savu ģimeni, jaunajam pārim nebūs iespējams pārraut līdz ar apņēmīgo «jā!» un slēdzeņu ierīkošanu durvju priekšā. Radu faktors būs un paliks, un tikai izpratne par robežām noteiks, kā tas izpaudīsies.
Bez uzaicinājuma
guļamistabā
Tomēr spēcīgāka par bērnības ģimenes fizisko klātbūtni ir netaustāmā. «Katrs mēs nākam ar savu filozofiju. Varbūt neprotam to formulēt un izklausās pārāk smalki, bet tāda pastāv. Pasaules uzskats, tradīcijas, vērtības, arī aizspriedumi. Domāšanas un reakcijas veids uz notiekušo. Emocionālais tonis. Attieksme pret svētumiem. To visu iegūstam ģimenē un kā koka sēklas nesam tālāk,» psiholoģe raksturo nospiedumus, ko katra dzīvesveidā atstājuši vecvecāki, mammas, tēti un citi ļoti tuvi cilvēki. Inese piebilst, ka būtu neprāts to ignorēt un liela augstprātība iedomāties, ka pietiks zināšanu, prasmju un mīlestības to savā cilvēciskajā vājumā izmainīt. Citiem vārdiem, uzņemties nest krustu, neapzinoties, cik tas ir liels, un nesamērojot šo krustu ar savu nešanas spēju.
«Partnera ģimene ir un būs tavā dzīvē un pat tādā grūtā, sāpīgā vai apkaunojošā veidā, kā nespēji iedomāties. Tas ir liels naivums un augstprātība pieņemt, ka mums pietiks vienam ar otru un spēsim norobežoties no tā briesmīgā vīra brāļa, kas zog, un sievas māsas, kas vārtās pa grāvjiem,» min psiholoģe. Tam būtu jābūt pāra kopējam lēmumam, ko šādā situācijā darīt – skriet un vilkt no tā grāvja ārā vai izlikties, ka tas uz viņiem neattiecas. Tā tomēr būs reakcija un liecība par, lai nu kādām, bet attiecībām, no kurām nav iespējams izvairīties. Jaunās ģimenes ziņā, kā viņi tās kārto. Taču lielā mērā to noteiks izpratne par robežām.
«Ja robežas ir ļoti trauslas jeb, citiem vārdiem, psihē nav «karavīru», kas spētu aizsargāt, radi pat var bez uzaicinājuma ieiet jūsu guļamistabā. Vīra māsa vienmēr nāk un regulē tavu dzīvi, kritizē pirkumus un lien tavā skapī, bet tu atļauj, jo arī tavas robežas ir bojātas. Un nostrādā slēdzenes princips, kad viens ir tirāns, otrs - upuris,» attēlo I.Kapustjanska.
Iekšējais radars ķer savējo
Tomēr, pirms ķerties pie robežām un attiecību kārtošanas ar otras pusītes tuvākajiem radiem, interesanti konstatēt, kā viņi ar visu partneri vispār gadījušies tavā dzīvē. «Reiz psihologi veica eksperimentu – sapulcēja savstarpēji nepazīstamus 50 vīriešus un 50 sievietes un lūdza viņiem klusējot sameklēt sev pāri. Pēc tam šim pārim tādā pašā veidā vajadzēja atrast otru pāri. Kad viņi četratā sāka šķetināt, kā cits citu ieraudzījuši, izrādījās, ka viņiem ir ļoti daudz kopēja. Piemēram, piedzīvots, ka tēvs pamet ģimeni vai agrā vecumā nomirusi mamma. Bijušas hroniskas slimības, alkoholisms, kauna traipi, noslēpumi, šķelšanās. Vieno arī pasaules skatījums no upura pozīcijām, ka pasaule uzbrūk, veids, kā domājam un reaģējam uz lietām, un daudz citu faktoru. Citiem vārdiem, varu apprecēt tikai savējo, ko atpazīstam zemapziņas līmenī. Mums ir iekšējais radars, ar kuru spējam nolasīt tikai savu informāciju. Uz svešu nereaģējam. Tamdēļ arī emocionāli traumēta sieviete izvēlas varmāku, jo atpazīst viņu un prot attiecīgi uzvesties,» skaidro psiholoģe.
Viņa piebilst, ka obligāti nav nepieciešama saruna, lai konstatētu savējo. Visvairāk neapzināti reaģējam uz neverbālo – kā otrs pasmaida, pagriež galvu, paskatās, kustina ķermeni. Tāpēc jāuzmanās, kad vēlamies kritizēt vai pat nozākāt savu partneri, jo patiesībā tajā brīdī lamājam sevi. «Fizikā redzam, ka pievelkas pluss ar mīnusu, taču cilvēku attiecībās - tikai vienādās zīmes. Protams, iespējams saskrieties ar pretējo, bet parasti tas nav uz ilgu laiku. Mēs skatāmies uz otru caur vērtībām. Ja man ar kādu tās ļoti atšķirtos, es negribētu cīnīties, otram kaut ko pierādīt vai labot manā izpratnē viņa nepareizos uzskatus. Rezultātā paliek ļoti maz saskarsmes punktu, un draudzība izjūk,» atzīst I.Kapustjanska.
Līdzīga savai vīramātei
Lai gan, sanākot pārim kopā, notiek divu pasauļu sajaukšanās, vērtību un uzskatu sistēmu mijiedarbība, parasti virsroku jaunajā ģimenē ņem spēcīgākās tradīcijas. Piemēram, ja puisis jau no bērnības pieradis, ka mamma un vecmamma visu izdara viņa vietā, viņš to prasīs arī no savas sievas un, visticamāk, nemaz neizvēlēsies tādu, kas gribētu šo modeli salauzt. Un viņu dēli būs tādi paši – ja māmiņa neparūpēsies, «tīsies avīzēs un mirs pie pilna ledusskapja».
«Pat, ja tev tā nešķiet, savā ziņā tu noteikti esi līdzīga savai vīramātei. Savukārt, ja tu sevi redzi baltu un pūkainu, bet puisis tevi izvēlējies, kaut māte viņam īsta vellata, viņš centīsies tevi darināt, līdz iegūs mātes iezīmes un varēs turpināt sev tik ierasto cīņu,» sievas brīdina psiholoģe, aicinot pievērst uzmanību vēl kādam svarīgam aspektam. «Ja vīrs slikti runā un atsaucas par savu māti, lamā, apsaukā, rupji atbild vai kaunas, tas ir skaļš signāls, ka biezā slānī ir ļoti daudz neizreaģētu emociju un sāpju, kas tiks ienestas tavā istabā. Tāpat, ja viņam joprojām ir lielas dusmas uz savu tēvu, tas atsauksies īpaši uz dēlu audzināšanu,» uzmanīgāk pavērot savu izredzēto un attiecības viņa bērnības ģimenē mudina Inese. Tas pasargātu no liekām problēmām un sāpēm. Tomēr, kad uz acīm «rozā brilles», šis uzdevums nav no vieglākajiem. ◆
Jaunie radi ļoti līdzinās manējiem
Laima (40), skolotāja
Tā interesanti sanācis, ka mūsu dzimtā pa sieviešu līniju precēšanās vienmēr bijusi ar vienādu iznākumu – vīrs ieprecējies sievas radu ģimenē. Arī mana ģimene šo tradīciju nav lauzusi. Pirms septiņiem gadiem apprecoties, vīrs piekrita mainīt skaisto Piebalgas pusi pret «plakano» Zemgali. Tā ka par iejušanos jaunos apstākļos, tradīcijās un sadzīves sīkumos vairāk stāstāms būtu viņam, ne man. Tomēr apprecēšanās, protams, ja vien kāds no «vaininiekiem» nav apaļš bārenis, gribot negribot prasa veidot attiecības ar otras pusītes radiniekiem. Laikam esmu laimes lutekle, jo vīra mātes personā, var teikt, esmu ieguvusi otru mammu. Varam atklāti un sirsnīgi izrunāties par pilnīgi visu. Arī pārējie vīra radi – brālis ar ģimeni, māsīca – ir kā savējie jau no mūsu pazīšanās pirmsākumiem. Var jau būt tas tāpēc, ka ikdienā mūs šķir prāvs attālums. Kas zina, kā būtu, ja iejusties pilnīgi jaunā vidē būtu nācies man? Reizēm par to iedomājoties, sirds gan saka priekšā, ka jauniegūtie radi tik ļoti līdzinās maniem mīļajiem tuviniekiem, ka, visticamāk, arī apgrieztā ģimenes ligzdas vīšanas variantā nejustos sliktāk.
Vajadzīga distance
Arta (43), biroja administratore
Tūlīt pēc kāzām mēs no radiem aizbēgām, jo pārcēlāmies dzīvot uz citu pilsētu. Man šķiet, ka vislabākā recepte labām attiecībām ar otras puses radiem ir katram zināt savu vietu un nepārkāpt robežas. To vislabāk var panākt, nedzīvojot kopā ar radiem! Tas, protams, nebija mērķis, kāpēc pārcēlāmies uz dzīvi citviet, bet droši vien nāca par labu. Domāju, ka jauna laulātā pāra kopīgo «salipšanu» distancīte no vecākiem un citiem radiniekiem tikai veicinās. Jaunajiem svarīgi saprast, ka viņi tagad ir vissvarīgākie viens otram, un šo «mesidžu» vajadzētu pieņemt arī citiem.
Vīra sirsnīgumā
redzu omīti
Ināra (38), kultūras pasākumu organizatore
Man ir ļoti labas attiecības ar vīra radiem, jo arī pēc 15 gadu kopdzīves joprojām mīlu savu otru pusīti. Tas kaut kā atstarojas, jo vīra acīs redzu viņa mammu, stājā un balss intonācijā – tēvu, domāšanas veidā un humora izpratnē – brāli, sirsnīgumā – omīti, taisnīguma izpratnē – krustmāti. Tā šo sarakstu varētu turpināt. Kā lai to nemīl?! Piekrītu arī, ka satiekas būtībā līdzīgi cilvēki, taču robežām, protams, ir jābūt. Neviens gan tās īpaši nav centies pārkāpt, taču definēt vajag. Piemēram, esam sarunājuši, ka Ziemassvētki ir tikai mūsu ģimenes svētki, tāpēc neviens nepārmet, kāpēc mēs atkal nepiedalāmies kopīgā pasēdēšanā. Priecājos arī par labajām attiecībām ar vīra brāļa sievu. Mēs esam vienādās pozīcijās, tāpēc, ja nepieciešams, varam viena otru stutēt un palīdzēt saprast, kas notiek, kad vienā vai otrā ģimenē ielavās kāda melnā strīpa.
Kategorijas
- Laikraksta sludinājumi
- Pērk
- Pārdod
- Dažādi
- Pakalpojumi
- Maina
- Izīrē
- Vēlas īrēt
- Dāvinu
- Darbs - meklēju
- Darbs - piedāvāju
- Pazudis / Atrasts
- Līdzjutība
- Sludinājumi
- Transports
- Nekustamais īpašums
- Darbs un izglītība
- Izklaide
- Mājdzīvnieki
- Dažādi
- Mājsaimniecība
- Lauksaimniecība
- Labsajūta un veselība
- Celtniecība
- Elektronika
- Pērk
- Pārdod
- Forums
- Mana dzīvesvieta
- Cilvēki
- Izklaides iespējas
- Sanāca kā vienmēr...
- Ir ko teikt?
- Izklaide un kultūra
- Transports un satiksme
- Pilsēta
- Darba devēji
- Citos portālos
- Diena.lv
- Db.lv
- Citas ziņas
- Tirgus
- Atbildam lasītājiem
- Sarunas par dzīvi
- Latvija pēc 90
- 8778
- Konkursi
- Mīlestības stāstu konkurss
- Blogi
- Afiša
- Koncerti
- Teātra izrādes
- Izstādes
- Sports
- Balles un diskotēkas
- Bērniem
- Filmas
- Citi pasākumi
- Dievkalpojumi
- Jauniešiem
- Senioriem
- Svētki
- Piemiņas pasākumi
- Izlaidumi
- Laikraksta arhīvs
- Foto un video
- Reklāmraksti
- Lietotāju raksti
- Cope un medības
- Dzive laukos
- Veselība
- Sports
- Politika
- Vēlēšanu ziņas
- 10. Saeimas vēlēšanas
- 11. Saeimas vēlēšanas
- Kultūra
- Konkursi
- Vietējās ziņas
- Skolu ziņas
- Pasaules ziņas
- Latvijas ziņas
- Policijas ziņas
- Skola Kanaviņu kalnā
- Senioriem
- Vēlēšanas 2017
- Palīdzēsim ķepaiņiem!
- Statiskas lapas
- Projektu raksti
- Saimnieko gudri
- Rūpēsimies par vidi
- Mediju kritika
- Teritoriālās reformas krustcelēs
- Izklaide
- 13. Saeimas vēlēšanas
- Slēpņošanās spēle "Discover the city"
- Koronavīruss
- "Unikālas kultūras tradīcijas Alūksnes un Apes novadu pierobežā"