Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Humoreska: Ak, dārgais sniegs!

Tenis Nieze

2011. gada 8. janvāris 14:40

1166

Torīt pa gariem laikiem gribēju iziet papīpēt uz balkona. Atvēru durvis un sabijos. Jutos kā Rīgā, kur vairs paši nespēj tikt galā ar ziemas dāsnumu, tāpēc rīko sniega talku un palīgā sauc zemniekus no laukiem. Arī man ceļu uz balkona aizšķērsoja sniega blāķis. Ja tajā kāptu iekšā, man būtu līdz viduklim vai pat līdz krūtīm. Augumā esmu padevies sīks vīragabals. Brr!

Nebija dūšas peldēties sniegā. Neesmu nekāds ronis! Vienubrīd ienāca prātā, ka būtu jāpaņem rokās lāpsta un balkons jānotīra, bet atturēja aukstums, kā arī dabiskā nepatika pret fizisku darbu. Ieminējos sievai, ka derētu uzzvanīt mājas apsaimniekotājfirmai, lai nāk un notīra mūsu balkonu. Šī iebilda, ka tas būs pārāk dārgi. Taču piekrita domai, ka jātīra būtu gan. Citādi balkons līdz pavasarim var neizturēt, ņems un nokritīs! "Kā tad! Tā nu šis uzreiz kritīs. Nesmīdini mani!" es īgni atcirtu un aizgāju pīpēt, kā ierasts, uz vietu, kur pat karalis iet kājām. Tomēr bažas par balkonu arī man nelika miera. Ievilku dūmu un skaļā balsī tā, lai sieva aiz aizbultētajām durvīm dzird, teicu: "Ar vīra tiesībām izsludinu ārkārtas situāciju mūsu dzīvoklī. Steidzami ir jārīko sniega talka! Es gādāšu par talciniekiem, tu - par dopingu. Jāstrādā būs aukstumā, mums vajadzēs arī sasildīties."

Klusums. Sievas mazrunību tulkoju kā piekrišanu. No kabatas izvilku mobilo tālruni un sāku apzvanīt čomus, arī Rīgas radus. Šie bija ar mieru. Pret vakaru saradās krietns pulciņš. Kopīgi izlēmām, ka tumsā strādāt nevar. Tāpēc ar manas cienītās svētību sarīkojām ballīti, kā saka, lai uzkrātu spēkus darbam. No rīta mums savukārt vajadzēja atkopties pēc vakardienas. Tad sekoja pusdienas, pēc kurām bija jāatpūtina kuņģis. Un tad sāku šķībi skatīties uz kaimiņu, kas piecirta manai sievai. Nācās šiem abiem ieregulēt smadzenes, bet tad jau atkal saule rietēja. Nācās visu pārcelt uz rītdienu. Bet tā izrādījās svētdiena. Kaimiņš paziņoja, ka tas ir nāvīgs grēks - strādāt nedēļas septītajā dienā. Nolēmām negrēkot, bet godam sagaidīt pirmdienu. Pēc brokastīm mani talcinieki cits pēc cita sāka atsveicināties, atvainoties, pateikties un laisties lapās. Sak, uz darbu steidzoties. Daži vēl palūdza naudu satiksmes autobusam. Ka viņus jupis!

Kamēr domāju, kā tālāk risināt ārkārtas situāciju, cienītā mani burtiski izmeta uz balkona. Izbrīnīts atklāju, ka sniegs tur jau sakrājies man līdz kaklam. Sieva ar varu rokās man iesprauda lāpstu. Tajā brīdī kaut kas zem manām kājām nokrakšķēja, norībēja un satrieca mani līdz pašiem sirds dziļumiem... "Nu, re," mana cienītā no augšas gavilēja, "ja nav balkona, tad nav sniega, bet - nav sniega, nav problēmu! Vai ne, mīļo vīriņ?"

Kategorijas