Ticība – pamats mieram, priekam un cerībai

2014. gada 27. jūnijs 00:00

598

Jānis Vanags: “Vienmēr var teikt, ka es mīlēšu Latviju tad, kad te viss būs kārtībā.”

Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags atzīst, ka mūsu valsts pamatā ir latviskā dzīvesziņa un kristīgās vērtības. Tās saglabāt iespējams ar stipru un nešaubīgu ticību. Ticība mums dod spēku. Ticība virza uz mērķi. Ticība palīdz izdzīvot, kad šķiet – visa pasaule grūst. Ticība piešķir motivāciju mūsu izvēlēm. Tā vijas cauri visam, ko darām ģimenē, darbā, sadzīvē un draugu pulkā. Ticības stiprību pārbaudām, kad cenšamies atšķetināt dzīves sarežģījumus un pārvaram grūtības. Kā tas izdodas, sarunā atklāj J.Vanags.
- Vai Alūksnes mācītāja Ernsta Glika devums ne tikai Bībeles latviskajā tulkošanā, bet kopumā ir pietiekami novērtēts?
- Protams, no vienas puses Ernsts Gliks bija mācītājs kā daudzi. Nesen biju Dikļos, kur tika rīkots pirmo Dziesmu svētku atceres koncerts. Šo svētku aizsācējs bija luterāņu mācītājs Juris Neikens. Arī Vecais Stenders un Herders, kas sāka vākt latviešu folkloru, bija mācītājs. Gliks ir īpašs tāpēc, ka viņš latviešu valodā tulkoja Bībeli. Tās tulkojums kādas tautas valodā ir absolūti unikāls, jo tādējādi tiek attīstīta valoda. Turklāt cilvēkiem ir vajadzīgs “stāsts” šī vārda dziļākā nozīmē jeb mīts – vēstījums, kas veido cilvēka apziņu un zemapziņu, kas ietekmēt vēlmes un izvēles, vērtību sistēmu. Kad Bībele bija iztulkota, tad latviešiem beidzot bija šis stāsts dzimtajā valodā, stāsts, kas ir veidojis visu Rietumu civilizāciju. Tāpēc var teikt, ka Bībeles tulkojums mūs saistīja ar Eiropu un Ernsts Gliks bija mūsu pirmais eiropietis. Latvijas evaņģēliski luteriskā baznīca Gliku atceras un piemin. Baznīcas virsvaldes kompjūteru serveris ir nosaukts viņa vārdā, tāpēc var teikt, ka vēršamies pie Glika, kad vajag kaut ko atrast.
- Gadsimta ceturksni Alūksnē ir vienīgais Bībeles muzejs Baltijas valstīs, ko veidoja baznīcas draudzes entuziasti. Šaurajās telpās ekspozīcija nav būtiski mainījusies. Vai, jūsuprāt, muzejs nebūtu pelnījis lielāku ievērību un atbalstu?
- Manuprāt, nepietiekams atbalsts muzejam daļēji ir skaidrojams ar to, ka baznīca ir šķirta no valsts. Šis ir pareizs princips tādā nozīmē, ka baznīca nav strukturāli saistīta ar valsti. Kur ir valsts baznīca, tur mācītāji ir valsts ierēdņi un bīskapu ieceļ valdība. Latvijā tā nav, tāpēc tiek uzskatīts, ka baznīca ir kaut kas par sevi un pilsēta ar tās iedzīvotājiem – par sevi. Taču patiesībā tā gluži nav. Tāpēc gribu runāt ar Latvijas Pašvaldību savienības vadību un politiķiem, lai likumos tiktu paredzētas iespējas atbalstīt projektus, kas tiek īstenoti ārpus pašvaldības īpašuma. Alūksnes cilvēkiem vajadzētu saprast, ka pilsētā nav daudz tādu pievilcīgu apskates objektu kā Bībeles muzejs. Ernsts Gliks un muzejs varētu būt vienreizēja pilsētas īpatnība, ar ko tā ir slavena ne tikai Latvijā, bet arī citviet. Taču tad vajadzētu kopējiem spēkiem panākt, lai tā patiesi būtu. Esmu bijis Bībeles muzejā un man tas patīk. Tomēr ir jāsaprot, ka muzejs ir vecmodīgs. Tur var redzēt Bībeles plauktos un informāciju planšetēs, kas, protams, nav slikti. Bet aizejiet uz dabas muzeju “Vides labirints”, kur ir interaktīva ekspozīcija! Tādu var izveidot arī Bībeles muzejā. Biju Ženēvā Reformācijas muzejā, kur ir, piemēram, ilustrāciju galds. Pie tā savulaik ir noticis nozīmīgs disputs. Uz galda ir salikti šķīvji ar disputa dalībnieku portretiem. Disputs ir ierakstīts skaņu lentē, kuru atskaņo, un tiek izgaismots tā cilvēka portrets, kurš tobrīd runā. Vienlaikus uz ekrāna tiek demonstrēti kadri, kas papildina disputu. Pie šī muzeja cilvēki stāv rindā. Tas nozīmē, ka muzejam ir jābūt mūsdienīgam. Protams, draudze saviem spēkiem tādu nevar izveidot, arī pašvaldībai trūkst līdzekļu. Taču, ja cilvēki saņemas, viņi ļoti daudz spēj izdarīt. Aizbrauciet paskatīties, kā Jaunpiebalgā ir izremontēta baznīca! Kādreiz domāju, kur mūsu senčiem bija prāts celt tik greznu un izgleznotu baznīcu. Kā to lai izremontē? Taču atradās cilvēki, kas to izdarīja ar privātiem ziedojumiem bez valsts finansējuma. Tiesa, ir jābūt kādam, kas deg par to.
- Skatoties uz Alūksnes baznīcu un arī citiem dievnamiem, kas gadiem ilgi tiek atjaunoti, rodas jautājums – vai to kritiskais stāvoklis liecina par mūsu ticības vājumu vai arī visu nosaka naudas trūkums?
- Tas ir prioritāšu jautājums. Ja katrs Alūksnes iedzīvotājs ziedotu vienu eiro mēnesī savas pilsētas baznīcas remontam, tad pēc gadiem visi varētu lepoties ar skaistu, izremontētu baznīcu. Ikdienā mēs eiro izdodam viegli par alus pudeli vai saldējumu, par to sevišķi nedomājot. Ja dzimtās pilsētas dievnams būtu prioritāte... Jāsaprot, ka liela, skaista, vēsturiska baznīca ir ne tikai svētība, bet arī nasta. Zinu, ka draudžu cilvēki ir pārpūlējušies, lai saglabātu un uzturētu dievnamus. Viņu ir maz, tāpēc tie nespēj gādāt, lai baznīca būtu kā konfekte. Rīgas diacēzē, kurā ietilpst arī Alūksnes baznīca, dievnamu stāvoklis ir diezgan labs. Alūksnes baznīca ir apmierinošā stāvoklī, bet tā ir jāremontē. Jau minēju, ka saskaņā ar likumu pašvaldība nedrīkst ieguldīt naudu īpašumos, kas tai nepieder. Rīgas Domu varēja izremontēt, jo tika pieņemts speciāls likums, kas to ļauj – Rīgas pilsētas dome ir ieguldījusi vairākus miljonus Doma baznīcas remontā, kas ir līdzfinansējums Eiropas fondu projektiem. Diemžēl esmu dzirdējis, ka šādiem projektiem būs arvien mazāks Eiropas fondu finansējums.
- Mazajā Latvijā ir ļoti daudz talantīgu cilvēku. Vai talants ir Dieva dots?
- Cilvēka gēni par 98 procentiem saskan ar cūkas gēniem. Acīmredzot talants neslēpjas gēnos. Dievs radīja cilvēku no zemes elementiem, bet par dzīvu dvēseli to padarīja, iedvešot no sava gara. Tā dievišķā daļa, kas ir mūsos, nosaka talantus. Grūti spriest, kāpēc vienā tautā tie izpaužas vairāk.
- Jūs esat bijis skolotājs skolā un tagad esat garīgais skolotājs valstī. Kāda ir vērtīgākā ceļamaize, ko var dot skola un baznīca?
- Skola dod zināšanas un formē personību. To dara arī baznīca, turklāt palīdz cilvēkam veidot attiecības ar Dievu, apzināt un attīstīt sevi kā garīgu būtni. Mīlestība uz Dievu un Jēzu Kristu ir svarīgākais, ko var dot baznīca. Ja cilvēkā tā ir, viņa dzīvē notiek milzīgas izmaiņas. Pazūd ļoti daudz baiļu, rodas brīvības un jēgas izjūta, tāpēc mainās dzīve. Taču baznīca kaut ko dot var tikai tiem, kas to apmeklē. Baznīca ir Kristus mācekļu kopums, par ko Svētajos Rakstos teikts, ka tā ir Kristus ķermenis zemes virsū. Kad Kristus atgriezās debesīs, viņš atstāja savu ķermeni – baznīcu, lai tā turpina viņa darbu. Neviens Kristum nevar piederēt, nepiederot viņa ķermenim. Tāpēc cilvēki ārpus baznīcas paliek ārpus pestīšanas.
Ir cilvēki, kuriem acīmredzot bijusi negatīva pieredze saskarē ar baznīcu, tāpēc viņi uzskata – var ticēt Dievam un neiet baznīcā. Tas ir tāpat kā pēc konflikta ar pārdevēju vairs neiepirkties tuvējā veikalā. Bet bieži tā ir vienkārši atruna, spriežot, ka pie Dieva var iet tā, kā pats iedomājas. Patiesībā pie Dieva dodas tādā ceļā, kādu tas ir nolicis. Patīk vai ne, bet šis ceļš ir caur baznīcu. Dievs nevienam nevar būt par tēvu, kam baznīca nav par māti.
- Kādā 18.novembra runā teicāt, ka ir svarīga pārliecība – savā valstī dzīvot ir vislabāk. Diemžēl daudziem šī pārliecība ir sašķobījusies.
- Mēs mīlestību dāvinām bez nopelniem, tāpat kā Dievs mums dāvā savu mīlestību. Ja mīlam Latviju, tad arī to darām ne jau par nopelniem. Vienmēr var teikt, ka es mīlēšu Latviju tad, kad te viss būs kārtībā. Manuprāt, tā ir atruna. Saprotu, ka cilvēkiem var nākties aizbraukt no valsts. Taču, ja šādu rīcību pamato ar atzinumu, ka te ir Muļķu zeme, tad tā nav nekāda mīlestība. Var cilvēki aizbraukt, bet joprojām mīlēt savu valsti.
- Ko mums māca notikumi Ukrainā?
- Tie māca, ka mūsu pašreizējās dzīves stabilitāte ir ļoti trausla. Ļoti ātri var pienākt brīdis, kad viss mainās. Viss, ko esam cēluši, tāpat kā labklājība var tikt atņemta. Tad ir labi, ja paliek kaut kas cits, ko neviens karaspēks nevar atņemt. Tā ir mīlestība pret Dievu, kas palīdz un stiprina cilvēkus visos laikos. Un vēl – šie notikumi mums māca, ka ir jāiemācās sadzīvot ar visiem cilvēkiem Latvijā. Tagad zinām, ka esam mazāk par diviem miljoniem. Tomēr ir politiķi, kuri uzskata, ka nepilsoņiem vajadzētu aizbraukt no valsts. Ko tas dos? Latvieši skaitliski nespēj izveidot vienu optimāla lieluma pilsētu, jo ir vajadzīgi 2 miljoni iedzīvotāju, lai tā varētu labi funkcionēt. Bet joprojām cilvēki tiek tracināti ar pārlieku nacionālismu. Pilnīgi piekrītu tiem, kuri secina - mūsu problēma nav krievi, bet nabadzība, sašķeltība un īsta patriotisma trūkums.
- Jaunajā Derībā tāpat kā latviešu sakāmvārdā ir teikts: ko cilvēks sēj, to viņš arī pļaus. Ko mēs šobrīd sējam, domājot par labāku dzīvi?
- Tas trakākais, kas šobrīd tiek sēts, ir eksperiments ar cilvēku domām un vērtībām. Tam nav vairs nekāda sakara ar to, kas ir nodrošinājis cilvēku sabiedrības dzīvošanu pēdējos gadu tūkstošos. Tas ir absolūts individuālisms un objektīvu patiesību noraidīšana, kas ir postmodernisma ideoloģija – patiesības nav, ir tikai manas izvēles, dzīvei neviens jēgu nevar dot, tikai pats es varu tai piešķirt jēgu ar savām izvēlēm. Līdz ar to jebkura audzināšana kļūst par varmācību. Lai gan tiek uzsvērts, ka nevar uzspiest nekādu ideoloģiju, zem tolerances maskas tiek uzspiesta ideoloģija, kas izsit pamatus līdzšinējām vērtībām, nezinot, ko likt vietā. Līdz šim cilvēku apziņu veidoja stāsts par Jēzu Kristu, kas upurējās cilvēces labā. Bet tagad mums ir stāsts par bārdainu sievieti, kas uzvarēja “Eirovīzijā”. Šim stāstam ir jāveido cilvēka dvēsele, zemapziņa un vērtības.
Žurnāliste un geju tiesību aktīviste Maša Gessena kādā intervijā atzinusi, ka, cīnoties par geju laulībām, tiek melots. Viņa skaidrojusi, ka laulības institūcija mainīsies, ja tiks atļautas geju laulības, turklāt uzskata, ka šai institūcijai vispār nav jāpastāv. Maša Gessena gribot tādu kārtību, kas ietvertu viņas ģimenes modeli – trim bērniem pieci vecāki, to starpā brālis un māsa, kuri savā starpā veido divas “triādes”. Kur tas varētu novest, grūti iztēloties...

Vizītkarte

◆ Vārds, uzvārds: Jānis Vanags.
◆ Dzimšanas vieta, laiks: Liepāja, 1958.gada 25.maijs.
◆ Izglītība: augstākā, LVU Ķīmijas fakultāte, LELB Teoloģijas seminārs.
◆ Ģimenes stāvoklis: precējies, ir 3 bērni.
◆ Nodarbošanās: evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Ticība – pamats mieram, priekam un cerībai

Kategorijas