Dzīvo šim mirklim un ir laimīga

2014. gada 4. jūlijs 00:00

3155

Līga Strode: “Cilvēkiem ir ļoti grūti saprast, ka parks un teritorija neattīstās vienā dienā – šodien man ir parka projekts, bet jau rīt – parks ar lieliem kokiem. Tā dzīvē nenotiek!”

Alūksnes novada domes jaunā ainavu arhitekte Līga Strode zina, kādas ir izjūtas, kad tu absolvē augstskolu un jau zini, ka darbs būs, jo - ne visiem studentiem pēc augstskolas absolvēšanas tā veicas. L.Strode ir pārliecināta – viss, kas dzīvē notiek, notiek uz labu, jo pati par to vairākas reizes ir pārliecinājusies.
Viņa neskumst, ja dzīvē notiek arī kas skumjš, jo zina, ka tā tam ir jābūt un noteikti būs labāk. Sarunājamies ar Līgu par to, kas jaunu un simpātisku sievieti no Gulbenes piesaistījis darbā Alūksnes novadā un kāds ir ainavu arhitekta darbs.
- Vai esat optimiste?
- Nē – drīzāk reāliste ar nelielu pesimista pieskaņu! Bet es mēģinu piespiest sevi domāt priecīgāk – reizēm arī sanāk (smejas). Apkārtējos cilvēkos augstu vērtēju sapratni un spēju pieņemt otru cilvēku tādu, kāds viņš ir. Manuprāt, tas rada iekšēju mieru – ja tu pieņem sevi tādu, kāds esi, un arī apkārtējos. Patīk labs humors, kas nepārkāpj robežas. Man svarīgs ir draudzīgums. Patīk, ka cilvēki smaida un ir atvērti – arī pati cenšos tāda būt. Uzskatu, ka nav jēgas skumt, pārdzīvot par lietām, ko nav tavos spēkos mainīt. Ja cilvēks prot pieņemt pasaulē notiekošo, nav jēgas staigāt nokārtu degunu. Dzīvojam šajā mirklī un esam laimīgi par to, kas ir.
- Cik daudz esat gatava piedot cilvēkiem?
- Cenšos piedot visu. Nav nozīmes sāpēt sevī mūžam – vajag piedot. Arī tad, ja tas ir liels pāridarījums, labāk ir to izdzīvot, maksimāli daudz izrunāt, nevis turēt sevī dusmu – tas tikai grauž pašu no iekšas.
- Pastāstiet nedaudz par sevi – zinu, ka esat gulbeniete.
- Esmu dzimusi Jelgavā, kur tolaik mācījās mani vecāki. Pirmos dzīves gadus dzīvoju Gulbenes rajona Lizumā, tad Gulbenē, kur ieguvu vidējo izglītību, pēc tam piecus gadus klātienē studēju Latvijas Lauksaimniecības universitātē, iegūstot ainavu arhitekta specialitāti. Jelgavā ir vienīgā augstskola Latvijā, kur māca topošos ainavu arhitektus.
- Kāpēc izvēlējāties apgūt ainavu arhitektūru?
- Nejauši. Ja godīgi – mamma ierosināja. Es biju nodomājusi doties uz Kultūras akadēmiju studēt teātra režiju, jo jau kopš 1.klases mana dzīve bijusi saistīta ar teātri. Bet tur bija tikai sešas vietas un es netiku... Tad gribēju stāties Latvijas Universitātē mākslas programmā, bet mamma ieminējās par ainavu arhitektiem Jelgavā. Par šo profesiju man nebija ne mazākās nojausmas – aizbraucu, tiku budžeta grupā un sapratu, ka tur arī palikšu, jo Jelgava ir mana dzimtā pilsēta, tur dzīvo arī radinieki.
Viegli nebija, jo studiju laikā bija jāapgūst ļoti plaša programma – fizika, rasēšana, kompozīcija, gleznošana, ainavu mācība, arhitektūra, vides dizains, projektēšana, plānošanas pamati un daudz cita. Būtībā mācījāmies par visu, kas ir ārā – arī par ceļiem, tiltiem, ūdenstilpēm, mērniecību, augstuma atzīmēm un applūdumiem. Starp studentiem jokojām, ka Lauku inženieru fakultātē mūs māca par zinātniekiem, jo jāzina ir viss! Sākumā biju neapmierināta, ka studiju apjoms ir tik liels, bet šo piecu gadu laikā sapratu, ka mīlu dabu un vēlos būt daļa no tās, ka man ir iedotas plašas zināšanas, ar ko strādāt, turpināt pilnveidot sevi un ar savām zināšanām palīdzēt apkārtējiem.
- Kā nokļuvāt darbā Alūksnes novada pašvaldībā?
- Biju nodomājusi, ka studiju praksē vēlot būt tieši pašvaldībā, jo tas ir personiskāks darbs, nekā strādāt kādā uzņēmumā, kur piedalies projekta ieviešanā, bet pēc tam tas dzīvo savu dzīvi. Savukārt ainavu arhitekts pašvaldībā dzīvo līdzi visiem procesiem – arī ar sāpēm un asarām. Viss ir ar tevi, un pats redzi, kā dienu no dienas tas mainās. Pašvaldībā ainavu arhitekts katru dienu var pamanīt kādu sīkumu un to novērst, uzlabot situāciju. Tieši tas mani vilināja. Pirms gada bija jāuzsāk 20 nedēļu studiju prakse. Tā kā dzīvoju Gulbenē, apzināju tuvākās iespējas, bet Gulbenes un Madonas pašvaldībās ainavu arhitekta štata vietas nebija, Alūksnē – bija! Toreiz Alūksnē ainavu arhitekts bija Agris Veismanis, kurš mani laipni uzņēma un apmācīja.
- Viss bija tā, kā bijāt iedomājusies?
- Nē! Pašvaldībā nāk līdzi “papīru darbi”... Jā, pietiekami daudz laika varu pavadīt dabā, vērot, savā blociņā pierakstīt risinājumus, ieviest tos dzīvē, bet tie papīri... Dokumentu darbu vēl tikai iepazīstu. Grūti bija pērn rudenī, kad paliku bez prakses vadītāja, jo A.Veismanim bija darbnespējas lapa, biju viena, kolēģi centās palīdzēt... Bet tas deva grūdienu, jo nebija cita varianta – tāpat viss bija jāizdara. Kolēģi plānošanas un attīstības nodaļā bija ļoti pretimnākoši un izpalīdzīgi.
- Tagad strādājat algotu darbu sava prakses vadītāja vietā...
- Kad prakse beidzās, Alūksnes novada pašvaldība izteica vēlmi, lai palieku šeit strādāt. Sapratu, ka tā man ir ļoti laba iespēja. Ziemā biju sasniedzama elektroniski un telefoniski, uz Alūksni atbraucu vismaz reizi mēnesī, maija vidū sāku strādāt pusslodzi, bet tagad esmu nodarbināta pilnu slodzi. Tā ir likteņa piespēlēta iespēja – man ir paveicies, esmu laimīga, jo daudzi studenti, kad augstskolas diploms jau kabatā, nezina, kurp doties tālāk, ko darīt, kur strādāt... Jā, ar vienu kāju vēl esmu Gulbenē, ar otru – jau Alūksnē un iekārtojos dzīvoklī. Esmu jauna un brīva, nav saistību, kas mani noturētu Gulbenē, un bija tik vienkārši atnākt darbā uz citu pilsētu. Alūksne man patīk arī kā pilsēta, tādēļ esmu šeit atgriezusies.
- Kā jūs raksturotu Alūksni – ainaviski, apbūves ziņā, tās iedzīvotājus?
- Man patīk Alūksnes daba – ezers, ainavas, paugurainais reljefs. Šeit ir ļoti skaisti! Šeit ir vairāk mežu un zaļās zonas pilsētā, salīdzinot, piemēram, ar Gulbeni. Alūksnes pilsētā ir atklāta apbūve – tā nav pārblīvēta, kas man mazpilsētās tik ļoti patīk, jo tad var justies brīvi, gandrīz katrā ielā ir stādījumi – zaļums un dzīvīgums! Alūksniešus vēl neesmu iepazinusi, bet kolēģi Alūksnes novada domē man ir ļoti jauki! Ceru, ka tikpat jaukus cilvēkus sastapšu te arī ārpus darba. Tiesa, Latvijas austrumu puses mazpilsētu problēma ir tā, ka šeit ir maz gados jaunu cilvēku, jo lielākoties pēc augstākās izglītības iegūšanas jaunieši tajās neatgriežas. Te nav galamērķa, kur tikt – šīs pilsētas nav starpposms kā Latvijas vidienē, kur īsu pārbraucienu laikā var nokļūt darbā un mājās. Ja atbrauc uz Gulbeni vai Alūksni, tas jau ir galamērķis un te parasti brauc ar nolūku, lai paliktu. Tas ir tas, kas daudzus jaunos biedē: ārprāts, lauki, ko es tur darīšu?! Tādēļ arī man reizēm uzmācas bailes un šaubas – laika gaitā arī es gribu ceļot pa pasauli, redzēt dabu un ainavas citur, salīdzināt, izjust pasaules lielo, kopējo ainu, lai pēc tam noteikti atgrieztos skaistajā Latvijas dabā, jo tā ir un būs manējā.
- Vai jums Alūksnē jau ir sava iemīļotākā vieta?
- Pērn prakses laikā katru dienu līdzi paņemtās pusdienas braucu ēst Tempļa kalnā. Tā joprojām ir viena no manām mīļākajām vietām – tāpat kā daudzas citas Alūksnes muižas parkā un Alūksnes ezera tuvumā. Nevaru sagaidīt, kad būs gatavs ugunsnovērošanas tornis Tempļa kalna pussalā – no tā uz pilsētu pavērsies brīnišķīgs skats!
- Kāda ir jūsu ikdiena darbā kā ainavu arhitektei?
- Ainavu arhitekts nemitīgi tur roku uz pulsa par notiekošo dabā un mums apkārt. Šobrīd apgūstu pilsētā notiekošo, lai pēc tam pievērstos arī Alūksnes novada teritorijai. Veidoju sistēmu, lai man būtu pārskatāma visa pilsēta. Līdz šim esmu iesaistījusies nelielos kopšanas darbos, kas pilsētai dod kopējo košumu, bet lielu darbu veikšanai vajag laiku – lai izplānotu, projektētu, ierīkotu dabā.
Cilvēkiem ir ļoti grūti saprast, ka parks un teritorija neattīstās vienā dienā – šodien man ir parka projekts, bet jau rīt – parks ar lieliem kokiem. Tā dzīvē nenotiek! Vispirms ir ierīkošana, tad jāveic apzaļumošana, paiet gadi, kamēr krūmi un koki izaug. Parks pilnbriedā tāds, kādu mēs to esam izprojektējuši, dabā būs tikai pēc 20 – 30 gadiem. Tas nozīmē, ka mums visiem ir jābūt pacietīgiem – jādzīvo šajā mirklī un jāpriecājas, ka krūms, koks ir mazs un ieaudzis iestādītajā vietā. Ainavu arhitekts acu priekšā redz ainavu, kāds parks būs pēc 20 gadiem – cilvēki šodien, šeit un tagad to neredz, tādēļ viņiem nereti šķiet, ka nekas netiek darīts.
- Ir dzirdēti dažādi viedokļi par Alūksnes muižas parku. Vieni saka, ka tas ir ļoti skaists, citi – ka aizaudzis un nekopts.
- Parku stili un veidi ir dažādi. Alūksnes muižas parks ir ainaviskais parks – tam nav jābūt izkoptam ar golfa laukuma stila zālienu, bet jābūt koku, krūmu stādījumiem, atvērumiem un aizsegtām vietām, kādai laucei. Ir jābūt dažādībai, bet nav jābūt perfekti tīram un ar skatu uz ezeru no katras vietas. Ainavisko parku pamatā ir pārsteigums – ainavas mainība, un tieši tāds ir Alūksnes muižas parks. Iet visu laiku gar ezeru nebūs interesanti. Līdzīgs stāsts ir arī par Tempļa kalnu – nevajag uz tā esošo rotondu redzēt no visiem skatu punktiem Pilssalā. Tās ir lietas, kas cilvēkiem liek ceļot un apmeklēt vairākus skatu punktus. Alūksne ir ainaviska pilsēta, kur patīkami daudz staigāt kājām.
- Kādas ir jūsu tuvākās ieceres?
- Ir mazo lietu ieceres, kam nepieciešama tikai uzfrišināšana – soliņiem, afišu stabiem, ietvēm, un ir arī lielākas ieceres, piemēram, par Tempļa kalnu, Alūksnes muižas parku, lielākas atpūtas vietas labiekārtošanu. Šobrīd man ir septiņas astoņas ieceres, ko gribu īstenot, lai būtu grūdiens kaut kam vēl lielākam. Es nebaidos uzņemties kaut ko lielu. Vienmēr būs cilvēki, kuriem nepatiks tavs paveiktais, bet apzinos, ka tieši ainavu arhitektūru esmu mācījusies. Daudzi profesionāli cilvēki man ir devuši savas zināšanas. Tie cilvēki, kas par kaut ko pasaka “Ak, šausmas!”, tās “šausmas” ierauga tikai vienā punktā un uzreiz pasaka savu spriedumu – nepagaida, kad vieta attīstīsies; nepadomā, kas tur bija slikti pirms tam; kas tagad ir uzlabojies. Vismaz pagaidām cenšos sevi nesāpināt un neapgrūtināt ar tādām lietām. Katram cilvēkam ir savas zināšanas un sava specialitāte – tādēļ jau mācāmies, lai būtu zinoši savā jomā, nevis par visu: sākot no komunikācijām zem zemes līdz vadiem augstu debesīs!
- Pastāstiet par saviem vaļaspriekiem!
- Man ļoti patīk atrasties dabā, vērot to, ceļot. Šobrīd tepat pa Latviju, bet ir sapnis aizceļot arī kaut kur tālāk. Ziemā man ļoti patīk slēpot un snovot, patīk kalni.
Agrāk spēlēju Gulbenes kultūras centra pūtēju orķestrī tenora saksofonu. To pametu augstskolas dēļ, bet gribētu atsākt – kaut vai tādēļ, ka nākamgad mūsu orķestrim būs apaļa jubileja. Pēc orķestra mēģinājumiem ir ļoti patīkams nogurums – tā ir patīkama atslodze. Tāpat kā pēc teātra mēģinājumiem! Kamēr dzīvoju Gulbenē, biju iesaistījusies Gulbenes Tautas teātrī. Tagad esmu no tā nedaudz attālinājusies. Jūlija beigās gan ir liels teātru salidojums Ventspilī – noprotu, ka uz to man laikam būs jādodas. Pēdējos gadus teātra kolektīvs ir bijis kā mana otrā ģimene – man pietrūkst to pasākumu, emociju apmaiņas un saskarsmes ar teātra cilvēkiem. Zinu, ka arī Alūksnē ir Tautas teātris – pagaidām vēl neesmu gatava tajā iesaistīties un domāju, ko vēl tagad, kad augstskola absolvēta, esmu gatava darīt.
- Kādas lomas teātrī pašai vislabāk patīk?
- Tēliem, ko atveidoju uz skatuves, bijis tikpat spītīgs raksturs kā man (smejas)! Man ir bijušas otrā plāna lomas ar raksturiņu – nedaudz cimperlīgas, nedaudz ietiepīgas sievietes. Es parasti cenšos neskriet ar pieri sienā, bet reizēm sanāk. Man sirdij tuvākā bijusi loma, ko spēlēju izrādē “Aplausi mušām”, kad mācījos 8.klasē un spēlēju jauniešu grupas sastāvā. Tur mana varone domāja par nopietnām lietām un izmantoja savu ietekmi. Man ļoti patika spēks, kas bija tajā lomā!
- Par ko sapņojat?
- Gribētu būt Alūksnē ilgi, lai redzētu sava darba augļus. Bet tam pa vidu ir arī sapnis par ceļošanu pa pasauli un dzīvošanu Latgalē manu senču dzimtas mājās. Šobrīd šī māja gaida savu saimnieku – vectēvs, kurš dzīvo netālu, Viļānos, ar vecmammu aizbrauc un iekurina māju, bet tā ir neapdzīvota un gaida... Mans sapnis ir kādreiz dzīvot Latgales laukos un dabā, nesatraucoties par cilvēkiem uz ielas, kas var kaut ko ne tā pateikt, bet būt tur, savā vidē un pasaulē.

Vizītkarte

◆ Vārds, uzvārds: Līga Strode.
◆ Dzimusi: 1990.gada 10.aprīlī Jelgavā.
◆ Izglītība: šovasar absolvējusi Latvijas Lauksaimniecības universitātē Lauku inženieru fakultāti, iegūstot specialitāti ainavu arhitektūrā un plānošanā.
◆ Nodarbošanās: Alūksnes novada domes ainavu arhitekte.
Ģimene: neprecējusies.
◆ Vaļasprieki: patīk ceļot vai vienkārši būt pie dabas.
◆ Moto: “Viss, kas notiek, notiek uz labu!”

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Dzīvo šim mirklim un ir laimīga

Kategorijas