Kājas kā zirneklītim, bet manas!

2014. gada 4. jūlijs 00:00

Kompleksi indē mūsu dzīvi un neļauj sasniegt noteiktos mērķus

«Bērnībā man bija izteikti tievas kājas. Kā zirneklītim. Atceros, kā gāju pa ielu, – pēda izaugusi līdz 37. izmēram, kāja tieva, un vēl tā kurpe. Aiz manis nāca kāds svešs un man nesvarīgs vīrietis. «Skat, kādas viņai tievas kājas!» viņš iesaucās, iedragājot manu trauslo pašapziņu. Vēlākos gados, strādājot ar šo teikumu, savas tievās kājas gan sāku uztvert kā priekšrocību. Attīstīju spēju ātri skriet garās distances. Universitātes laikā vieglatlētikas treneri ap mani vien «spietoja». Visiem gargabalniekiem taču ir tievas kājas,» smej Ināra, atsaucot atmiņā vairāku gadu desmitus senus notikumus. Speciālisti lēš, ka tādi vai citādi kompleksi ir ikviena atmiņu lādītē vai uz ikdienas rakstāmgalda. Jautājums – ko ar tiem iesāk?

«Pastāv dažādas definīcijas, kas raksturo kompleksa jēdzienu. Piemēram, psihiatrijas klasiķis Karls Gustavs Jungs sacījis, ka komplekss ir emocionāli uzlādēts tēlu un ideju kopums, kas formējas ap personīgu pārdzīvojumu. Tā ir cita personība cilvēkā. Vēlmes, kuras mums šķiet salīdzinoši nepareizas un tiek nosodītas sabiedrībā, iespiežas mūsu zemapziņā un formē it kā citu, mūsu “es” ēnas, pusi. Vēl viņš minējis, ka cilvēks nevar būt bez kompleksiem. Tikai pastāv atšķirīgas to apzināšanās pakāpes. Tas rada zināmu atvieglojumu. Ja kāds teic, ka viņam nav nekādu kompleksu, tas ir kā teicienā par utīm – ja saki, ka nav, ir vismaz divas,» salīdzina psiholoģe Ilze Āna, piebilstot, ka šo emocionālo stāvokli, kas parasti nes līdzi bailes, satraukumu un kaunu, var uztvert gan kā daļu no savas individualitātes, gan kā traucējumu. Turklāt, apcerot mūžīgo jautājumu, vai tikai ar mums viss ir kārtībā un cik tālu esam no ideāla, «kompleksot» par dažādām lietām var veselas ģimenes, dzimtas un nācijas. Piemēram, latvieši par Jāņiem. «Pirms svētkiem galvenais jautājums ir – kur līgosi? Pēc svētkiem –
kā gāja? Ir radīts kāds milzīgs kodols. Neteiksi taču, ka nosēdēji pie televizora, jo nebija garastāvokļa un piemērotas kompānijas, un vispār – brīžam tik ļoti gribas pretoties lietām, ko dara visi. Vienā brīdī tāpat parādās nemiers, vai tikai ar mani viss ir kārtībā. Turklāt ir dažādi Jāņu svinēšanas veidi. Kurš pareizais?» iekšējo sadursmi min I.Āna. Galvenokārt to izraisa apstāklis, ka – lai izdzīvotu, jāiederas! Tas savukārt dzen līdzināties dažādiem standartiem un ideāliem, un ilgi vairs nav jāgaida, lai par sevi liktu manīt attiecīgi kompleksi.
Tu esi ļoti skaista!
Arī individuālie kompleksi, kas izraisa bailes, satraukumu un kaunu, mēdz būt ļoti dažādi. Tie var izpausties saistībā ar vecumu, dzimumu un noteiktām rakstura iezīmēm. Piemēram, ir vesela rinda šo «mūsu “es” ēnas pušu», kas nodēvēti sengrieķu mitoloģijas varoņu vārdos. Piemēram, Diānas komplekss ir neapzināta sievietes vēlme būt vīrietim, kas parādās, nēsājot vīrieša apģērbu vai uzvedoties kā stiprajam dzimumam. Mēdejas komplekss atklāj mātes slēptu naidu pret pašas bērniem, bet Jokastes vārdā nosauktais – slimīgu saikni ar savām atvasītēm, kas izpaužas kā pārmērīga bērnu aprūpe.
Vairāk manāmi, ko bieži dzirdam arī savstarpējā leksikā, ir tā saucamie mazvērtības un pārākuma kompleksi, par ko daudz runā austriešu psihiatrs un individuālās psiholoģijas radītājs Alfrēds Adlers. To saknes meklējamas dziļā bērnībā, jo visi piedzimstam nevarīgi, gaidot no apkārtējās pasaules aprūpi. Tomēr redzamākie ir kompleksi, kas skar fizisko ķermeni un izskatu. Īpaši spilgti tie izpaužas pusaudžu vecumā, un visvairāk no šiem kompleksiem cieš meitenes, kas bieži mēdz no mušas uzpūst ziloni. «Meitene sāk augt un salīdzināt sevi ar citām vienaudzēm, elkiem vai simboliem. Turklāt sabiedrībā pastāv dažādi standarti, piemēram, tā pati 90 – 60 – 90 gurnu, vidukļa un krūšu apkārtmēra proporcija. Te nederēs mammas «iedrošinājums» – paskaties, man arī ir līkas vai ducīgas kājas, bet visu mūžu esmu laimīgi nodzīvojusi! Māte tomēr ir cits cilvēks. Šādi viņa drīzāk var nodot vai pastiprināt attiecīgo kompleksu,» norāda I.Āna. Tā vietā viņa mudina vecākus un citus tuvos cilvēkus mudināt pusaudzi pieņemt savu ķermeni un mīlēt tādu, kāds tas ir. Vest, īpaši meitenes, pie spoguļa un teikt – tu esi ļoti skaista! Palīdzēt saprast, ka trūkums var būt arī priekšrocība. Galvenais ir panākt, ka kompleksi nesāk dominēt. Citādi tie var izraisīt psiholoģiskus traucējumus, brīdina speciāliste.
Psiholoģe min, ka pastāv dažādas tehnikas, kā atbrīvoties no kompleksiem. Īpaši, kad tie sākuši traucēt pašam un apkārtējiem. Piemēram, mazvērtības iedragātais pašvērtējums liedz tiekties un sasniegt panākumus gan personīgajā, gan profesionālajā dzīvē. Šajā ziņā var palīdzēt psihoterapeits, attiecīga literatūra, lekcijas un kursi. Taču jārēķinās, ka nāksies mainīt domāšanu, un tas nav ātrs un viegls process. «Svarīgi apzināties, ka cilvēks piedzimst kā pilnīga būtne, kas nākusi uz šīs zemes piepildīt savu uzdevumu, nevis vecāku neīstenotos sapņus un gaidas. Nesalīdzināt sevi ar citiem, bet sevi pašu. Izvirzīt mērķi, kāds tu pats gribētu būt. Jauniešiem bieži pie sienas ir savu elku plakāti. Taču patiesībā viņi neko nezina par šīm zvaigznēm, bet redz tikai mazu gabaliņu – ārējo izskatu vai talantu. Kā tas sasniegts, paliek apslēpts. Mēs bieži pārlieku idealizējam citus,» atzīst I.Āna. Viņa piebilst, ka cīņā ar kompleksiem būtiski koncentrēties uz savām stiprajām pusēm, būt saskaņā ar sevi, rūpēties par savu iekšējo skaistumu, nesalīdzināt sevi ar citiem, bet izaicināt uz sacensību. «Adlers apgalvoja, ka nepilnvērtības komplekss ir katras darbības virzošais spēks un jebkuras citas motivācijas avots. Izjūtot sevi sliktu un nepietiekamu, mēs atņemam sev tiesības uz laimi, mīlestību un labklājību. Kompleksi indē mūsu dzīvi un neļauj sasniegt noteiktos mērķus, jo mēs neticam to iespējamai realizācijai,» pārvērst defektu efektā vēlreiz mudina psiholoģe.

Pieredze

Dace (27), projektu vadītāja

Mana personīgā pieredze kompleksu ziņā ir interesanta. Bijuši periodi, kad man nav paticis publiski uzstāties, jo esmu izjutusi kaunu par savu vizuālo izskatu vai apģērbu, lai gan vienmēr esmu bijusi droša un pārliecināta par to, ko runāju. Taču kompleksa rezultātā bijusi arī sarkšana vai ātra runāšana. Uzskatu, ka bērnībā esmu par maz saņēmusi šim vecumam nepieciešamo atzinību no mammas vai citiem tuvākajiem, ka esmu skaista meitene. Vienmēr esmu bijusi čakla un droša, un to man ir teikuši arī apkārtējie. Taču, tā kā par ārējo izskatu spriedu tikai pati un komplimentus nesaņēmu, domāju, ka neesmu simpātiska. Cīnos arī ar dažiem kompleksiem, kas saistās ar attiecībām ar vīriešiem. Kad pirms piecpadsmit gadiem zaudēju tēvu, iekšēji skumu, bet tajā pašā laikā priecājos par citiem labiem tētiem. Mēdzu nodomāt, ka maniem bērniem arī būs tādas labas tēvu – bērnu attiecības. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka ģimene ir pilnīga tikai tad, ja bērnam ir abi vecāki. Vēl ideālāk, ja ģimenē ir vairāki bērni. Tomēr mana mamma ar tēti izšķīrās, kad es un māsa bijām piecus un četrus gadus vecas, un tas acīmredzot radījis zināmas sekas. Jāpiebilst, ka pati vēl neesmu precējusies. Daļēji, uzskatu, ka tāpēc, ka vēl neesmu sastapusi īsto cilvēku. Saprotu, ka, arī skatoties Eiropas virzienā, nekur nav jāsteidzas un mākslīgi nekas nav jāveido – savu sirdsdraugu var atrast jebkurā vecumā, un vienmēr tas būs skaisti! Tāpat neuzskatu, ka šis sociālais statuss bijis šķērslis darbavietā vai kā citādi. Drīzāk par to var jauki pasmieties. Savā ikdienā esmu diezgan aizņemta. Apmeklēju dažādus kultūras un izklaidējošus pasākumus ar draudzenēm, kā arī man ir kupla ģimene. Vai to, ka mani neviens puisis nav bildinājis (kaut gan draugs ir bijis) uzskatu par trūkumu? Laikam jau tomēr jā!

Ilze (40), skolotāja

Kādreiz šķita,ka esmu viena staigājoša kompleksu kaudzīte, kas vispār baidās parādīties ārpasaulē. Taču, satiekoties ar īstajiem cilvēkiem, kas tevi saprot no pusvārda, palīdz tikt galā un savākties, atveries dzīvei un ieraugi, ka tomēr neesi tik necils un peļams, kā iedomājies. Laikam jau kompleksi rodas no zema pašvērtējuma. Kā to pacelt? Varbūt vienkārši mainīt attieksmi pret lietām, notiekošo apkārt un sevi. Varbūt var «patīt atpakaļ filmu» un paraudzīties uz sevi bērnībā. Tā var mēģināt izprast kāda kompleksa rašanos, bet nezinu, vai tikt no tā vaļā (varbūt vienīgi ar psihologa palīdzību). Man tāds komplekss palicis joprojām. Proti – nedrošība piedalīties dažādos pasākumos un sarīkojumos. Sākot ar Jaungada svinībām bērnudārzā kopā ar biedējošo Salaveci, tad skolā klases vakari, un joprojām ar lielu piespiešanos kādreiz mēģinu aiziet uz darbā rīkotajiem saviesīgajiem pasākumiem. To visu spēju vērot no malas, bet – lai tikai nebūtu jāpiedalās kādās rotaļās un atrakcijās. Varbūt kādreiz uzzibsnī kāds tīri sievišķīgs komplekss, kad, piemēram, šķiet, ka nav ko vilkt mugurā, vai – kā gan es izskatos! Ar šiem kompleksiem gan iespējams tikt galā, jo, šķiet, tās ir tikai mirkļa kaprīzes. Interesanti vērot bērnus manā darbā, kā viņi tiek galā ar pasauli. Reizēm no kāda gribas pat pamācīties, citu atkal pasaudzēt no iedzīvošanās kādā kompleksā, jo arī šīs kolektīvās mācību iestādes cilvēciņu ieliek rāmjos, tādējādi viņā kaut ko salaužot, un tas rada kompleksus.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Kājas kā zirneklītim, bet manas!

Kategorijas