Galvenais – ir motivēti cilvēki

2014. gada 11. jūlijs 00:00

5583

(Turpinās no 1.lappuses)
Kalvis Dukulis uzsver, ka zivju bizness ir dzīvesveids. “Tu nevari nebraukt skatīties zivis un teikt, ka šodien man negribas. Ir jābrauc pat tad, ja līst vai ir sals. Darbi ir jāizdara, jo no neizdarītajiem darbiem ir arī sekas. Es parasti saku, ka tieši pavasarī var redzēt, cik labi esi strādājis ziemā. Man patīk darbus padarīt pašam, lai arī man ir palīgi. No vienas puses, tas ir grūti, jo pat tad, ja esmu uzticējis darbus izdarīt kādam citam, es tik un tā domāju, kā tur īsti būs un vai man nebūs darbs jāpārdara tā, kā man to gribētos,” atzīst Kalvis.
- Pastāsti par foreļu audzētavu “Krāces”!
- “Krāces” ir viena no struktūrvienībām uzņēmumam SIA “Grūbe - Hidro”. “Krācēs” audzējam varavīksnes foreles un cenšamies ieviest arī citas zivis. Pagaidām gan tās ir tikai karpas, bet plāni uz priekšdienām ir lieli. Sākām audzēt foreles 2004.gadā, bet reāli tirgot makšķerniekiem sākām tikai 2006.gadā, jo apmēram divi gadi paiet, līdz zivs izaug līdz preču zivs izmēram,”. Pašos pirmsākumos darbību zivju audzētavā uzsāka mans tēvs un tēva kolēģis. Pēc tam šeit sāku saimniekot es ar savu draudzeni Simonu. Lai strādātu šajā nozarē, jāmācās ļoti daudz. Jāattīstās. Ir pagājuši pieci gadi, kopš mēs pabeidzām vienu Eiropas projektu un nu plānojam iesaistīties nākamajā. Apsvērsim domu par zivju audzētavas modernizāciju. Foreļu audzētavas galvenie klienti ir vienkāršie iedzīvotāji, kuri vēlas noķert zivi un to pagatavot. Vest zivis uz “Rimi” pie mūsu izaudzētajiem apmēriem neatmaksājas. Latvijā vispār ir daudz dažādu noteikumu, kuri apgrūtina mazo uzņēmēju darbību. Igaunijā attieksme pret mazajiem uzņēmējiem ir daudz labāka. Kopumā teritorijā dīķi sadalās audzēšanas baseinos un pārējie ir grunts dīķi, no kuriem divos tiek piedāvāta karpu un foreļu makšķerēšana. Makšķerniekiem ir jāsamaksā vien par nomakšķerētajām zivīm. Pie audzēšanas dīķiem svešiniekus gan nelaižam, jo zivs pazīst pat soļus un jūt, kurš nāk ar spainīti vai vienkārši skatīties. Ja cilvēki sāks bariem nākt pie audzēšanas dīķiem, tad zivis noies gultnē, bet automāti turpinās zivīm dot barību un tā var aiziet zudībā un piesārņot dīķi.
Forele vispār ir kaprīza zivs, kurai vajag īpaši labus apstākļus. Jābūt cauri tekošam ūdenim vai arī spēcīgiem avotiem. Ūdens temperatūra nevar pārsniegt 24 grādus vasarā, un ceram, ka arī šajā karstajā vasarā tiksim galā. Diemžēl ar eksotiskākām zivīm ir pagrūti, jo izaudzēt jau vari visu ko, bet ir jādomā arī par to, kur vēlāk šīs zivis pārdos.
Arī man pašam patīk makšķerēt. Zivis ēdu, bet makšķerējot jau tā zivs nav pati galvenā. Nevajag jau zivi, bet to procesu, mieru un būšanu pie dabas. Es visiem to iesaku.
- Nereti populāru vecāku bērniem pārmet, ka viņi dzīvē ko sasnieguši, tikai pateicoties vecākiem. Esi saskāries ar šādiem pārmetumiem?
- Jā, esmu. To jau var just, bet visu dzīvi jau tiesā tos, kuri dara. Neko nesaka tikai tiem, kuri neko nedara. Labs ir tas, kurš guļ mājās un neko nedara, bet slikts ir tas, kurš nāk un cīnās par to, lai būtu labi sev, ģimenei un sabiedrībai kopumā. Es esmu iemācījies uz pārmetumiem nepavilkties, jo man ir kas svarīgāks, ko darīt. Vidi, kurā mēs dzīvojam, veidojam visi kopā. Bet, protams, pārmetumiem ir arī sava vieta. Bez tiem, kuri sēž portālos un raksta par citiem tikai slikto, nekas jau arī nenotiktu. Manuprāt, cilvēkiem tikai ir jāiemācās izteikt viedokli arī atklāti. Ja man kādam vajadzētu pateikt, ko es par viņu domāju, es nerunātu caur puķēm. Es aizietu pie tā cilvēka un pateiktu, ko domāju. Un lūdzu! Vai tu to ņem vērā vai ne, tā jau ir paša cilvēka darīšana. Arī mans tēvs (Alūksnes novada domes priekšsēdētājs Arturs Dukulis - red.) iedrošina ikvienu nākt un teikt, kas sakrājies. Viņš jau nedzīvo te un nestaigā naktīs pa ielām, lai redzētu, kas notiek. Ja neviens pie viņa nenāks un neteiks, ka kaut kas nav kārtībā, tad viņam nākas domāt, ka viss ir gana labi.
- Vai tev nav bijis kārdinājuma aizbraukt strādāt uz ārzemēm vai kādu lielāku pilsētu Latvijā?
- Man pilsētas pietika jau studiju laikos. Lauku cilvēks es esmu piedzimis un kā lauku cilvēks es arī nomiršu. Nezinu, kam būtu jānotiek, lai es brauktu prom. Nav jau tā, ka te nevarētu atrast darbu. Viss ir atkarīgs no tā, ko tu gribi un vai tavas prasības nav augstākas par tavām reālajām iespējām, jo visi mēs gribam strādāt maz, bet saņemt daudz. Es nenosodu cilvēkus, kas dodas strādāt uz ārzemēm. Tā ir katra cilvēka brīva izvēle, vien cerams, ka kādreiz viņi atgriezīsies. Es zinu daudzus cilvēkus, kuri jau gadiem strādā ārzemēs, bet vēlas atgriezties, jo mājas tomēr esot mājas. Man, protams, situācija ir vieglāka, jo mans tēvs uzticēja vadīt savus uzņēmumus. Muļķīgi būtu arī atteikt un teikt, ka es nebraukšu atpakaļ, bet palikšu, piemēram, Rīgā strādāt kādā servisā. Reizēm gan liekas, ka tad būtu mazāk atbildības, izdari savu darbu un ej mājās. Šeit tā nebūt nav. Atpūta man ir tikai tad, kad es aizveru acis.
- Kādas, tavuprāt, ir veiksmīga cilvēka rakstura īpašības?
- Visas īpašības, kādas vien cilvēkam ir. Jābūt gan godīgam, gan tajā pašā laikā bezkaunīgam. Jābūt gribasspēkam un raksturam. Nevar tā konkrēti pateikt, ka veiksmīgam uzņēmējam jābūt riebīgam. Tavs riebīgums vienā momentā atnāks atpakaļ tā, ka tu atsēdīsies uzreiz. Man arī ir bijis tā, ka viss ir apnicis un gribas, lai visi liek mieru, bet tad saņemies un darbojies tālāk. Cilvēkā ir jābūt emocijām, bet tajā pašā laikā tās emocijas ir jāmāk arī savākt.
- Vai bieži ir gribējies visam atmest ar roku?
- Ir bijuši tādi gadījumi. Parasti brālis Aivars man saka, ka jāatdziest. Tad arī viss norimst un es saprotu, ka vienkārši jāiet uz priekšu. Pēc laika nāks atkal citas lietas un vecās aizmirsīsies. Šādos brīžos ir ļoti nepieciešams atbalsts no saviem cilvēkiem. Mana draudzene spēj mani nomierināt, jo nervi šad tad netur, bet viņas nopelns ir tas, ka viņai izdodas mani savākt. Ja tikai ej un tikai dari bez atpūtas, tad pienāk brīdis, ka tu netiec pats ar sevi galā.
- Kādi ir tavi nākotnes plāni?
- Ir vēlmes un ir vajadzības. Es gribētu dzīvot ne sliktāk kā tagad. Kāpt uz augšu un nestāvēt uz vietas. Gribētos arī ģimeni, sakārtotu vidi sev apkārt. Dzīvot uz priekšu tādu normāla cilvēka dzīvi. Kas attiecas uz biznesu, negribētu tikai gulēt uz tēva un kolēģa Dzintara Raibekaza sasniegtā. Man gribas ielikt arī savu darbu un kāpt uz augšu. Gribētos, lai arī mani bērni pārņem manus darbus, lai es varētu atpūsties, bet diez vai tā būs, jo es nevaru nosēdēt mierā un man vienmēr vajag kustību, kaut ko darīt. Uzskatu, ka arī pilsēta un Alūksnes novads attīstīsies. Ja mēs domāsim, ka nekas jau te nenotiks, tad nekas arī nenotiks. Galvenais vajag motivētus cilvēkus, un zinu, ka Alūksnē ir daudz spēcīgu jauno uzņēmēju un cilvēku ar labām idejām. Ne jau tie cilvēki, kas sēž domē, visu sakārtos, tiem jābūt arī mums pašiem. Kad es aizbraucu kādā ceļojumā, nesūdzos par to, kā man nav, bet izbaudu to, kas man ir. Kad atbraucu mājās, tad arī varu analizēt, kā man nebija, bet nedaru to ceļojuma laikā, lai nesabojātu visu pieredzi. Satiekot dažus labus latviešus, viņi visu laiku sūdzas, ka nav tā vai nav šitā. Paņem to, ko tev dod, nevis piesienies uzreiz pie tā, kas tev nepatika! Un, ja kas nepatika, tad iesaki, nevis uzreiz noroc. Mums pašiem ir jāmainās un jānovērtē citu cilvēku darbs. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Galvenais – ir motivēti cilvēki

Kategorijas