Patiesā šīs dzīves sūtība – būt mammai

2014. gada 18. jūlijs 00:00

3798

Zinot, cik daudz laika, uzmanības, rūpju, mīlestības un pacietības vajag vecākiem, lai gādātu par bērniem, gribas teikt, ka Rudītei Rateniecei no Jaunlaicenes būt mammai ir misija un viņas patiesā šīs dzīves sūtība. Ar vīru Normundu par krietniem cilvēkiem izaudzinājuši trīs savus bērnus, bet tagad jau gandrīz desmit gadus ir arī audžuvecāki - šobrīd pieciem bērniem.
Kad ierodamies uz interviju pie Rudītes Jaunlaicenes “Rūķīšos”, puikas čakli lasa upenes, bet sešgadīgā Ieva skrien mūs viesmīlīgi sagaidīt, runājas un smaida. Rudīte ar lepnumu stāsta par saviem bērniem – kā meita Indra izveidojusi savu ģimeni, izmācījusies par skolotāju un dāvājusi Rudītei pirmo mazbērnu. Kā vecākais dēls Rinalds, mammas rosināts, izvēlējies studēt informācijas tehnoloģijas, jo Rudīte jau skolas gados vērojusi, ka dēlu tas interesē, un ieteikusi izvēlēties profesiju ar perspektīvu, par ko dēls viņai tagad ir pateicīgs. Kā jaunākais dēls Ritvars pēkšņi, mīlestības jūtu vadīts, aizbrauca līdzi draudzenei uz Angliju, kur tagad abi dzīvo un strādā. Acis mirdz un izstaro mīlestību, arī stāstot par audžubērniem un katru raksturojot. Kamēr mēs runājamies, visjaunāko no viņiem, divgadīgo Elīnu, pieskata visi pārējie – viens iet skatīties, kur viņa palikusi, otrs atnes atpakaļ no mazo blēņu vietas, trešais paspēlējas. Viņus uzlūkojot, ir skaidrs, ka visi dzīvo kā liela, saticīga un izpalīdzīga ģimene, un tikai starp rindām lasāms, ka patiesībā tas reizēm it nemaz nav viegli. Tomēr vārdi, ko Rudītei saka audžubērni: “Man ir laba un mīļa mamma!” - tie pasaka visu...
- Bērni ir ģimenes svētība. Kā jūs raksturotu bērnu lomu ģimenē?
- Piekrītu – bērni ir ģimenes svētība. Ir ļoti patīkami, ka ar bērniem varu pavadīt brīvo laiku. Ar bērniem vienmēr ir interesanti – man patīk! Ja nepatiktu, es to nedarītu. Katra bērna ienākšana ģimenē ir arī pārbaudījums vīra un sievas attiecībām, jo tā ir jauna pieredze un maina ierasto vidi.
- Kas mudināja uzņemties grūto misiju – būt audžuvecākiem?
- Kad jaunākais dēls mācījās pamatskolas 9.klasē un vecākais dēls – 12.klasē ģimnāzijā, sapratu, ka drīz lielajā Līvānu tipa mājā palikšu viena... Aprunājos ar vīru, bērniem un pēc laiciņa mūsu ģimenē ienāca audžubērni Reinis un Emīls piecu un trīs gadu vecumā. Atceros, toreiz daudziem sabiedrībā bija šoks, ka esam paņēmuši bērnus no bērnunama... Atzīstu – bija baiļu sajūta. Psiholoģe atzina, ka šiem bērniem 50 procentus personības veido iedzimtība, otrus 50 - kā audžuvecāki viņus audzina. Kad auga mani pašas bērni, dēliem ļoti izjutu pusaudža vecumu – patika uzsmēķēt, nogaršot alkoholu, bet, par laimi, tas vecums tika pārdzīvots, aizliegtais pamēģināts, lai saprastu, ka tas viņus nesaista. Reinim un Emīlam šobrīd ir pusaudžu vecums, tās problēmas vēl nejūtu.
Divu gadu vecumā pie mums nokļuva Matīss, tagad viņam ir 9 gadi. Kopā ar viņu mūsu ģimenē nokļuva arī Kristiāns no bērnunama “Gaujaslīči”, ko likvidēja. Kristiāns tagad nav pie mums. Lai arī viņš bija mīļš un labs puika, dzīve bērnunamā viņu bija ļoti ietekmējusi – mūsu ģimenē viņš bija nedaudz ilgāk kā piecus gadus, kad viņam bija 16, dabūjām atteikties. Tomēr joprojām viņam manā sirdī ir īpaša vieta, viņš joprojām mani sauc par mammu... Ir vēlams, ka bērns audžuģimenē nokļūst pēc iespējas jaunāks, jo tad viņam ir mazāk negatīvas pieredzes līdzi no savas bioloģiskās ģimenes. Tā pirms 5,5 gadiem, sešu mēnešu vecumā mūsu ģimenē ienāca Ieva. Atvedām tādu mazu vīstoklīti! Ievas mamma ir bijusi pie mums un Ievas ciemos, ļoti gribēja Ievu atpakaļ, bet ģimenē ir tādi apstākļi, ka tas nav iespējams. 1,2 gadu vecumā mūsu ģimenē ienāca mazā Elīna, kurai tagad ir 2,4 gadi. Viņa pie mums nokļuva pērn maijā, bet nu jau visi esam kā savējie. Ar Elīnu ir sarežģītāk, jo viņas vecāki un vecvecāki ir tepat no Alūksnes novada, pārējiem audžubērniem vecāki nedzīvo mūsu novadā, divu bērnu īstie vecāki nemaz nemeklē savus bērnus.
- Vai bērni netaujā par saviem bioloģiskajiem vecākiem?
- Audžuģimeņu atbalsta grupā esam runājuši par to, kad ir īstais vecums bērnam, lai izstāstītu, ka viņš nav mūsu īstais bērns. Pirms mēneša to izstāstījām arī Ievai, interneta portālā “draugiem.lv” parādījām, kādi ir viņas īstie vecāki. Manuprāt, viņa šobrīd to īsti līdz galam vēl nesaprot – kā tas var būt... Ieva ir teikusi, ka ļoti stipri mīl savu īsto mammu... Kā es to uztveru? Tā arī uztveru, ka tā tam jābūt. Esmu domājusi, kā rīkotos šādā situācijā – es arī noteikti gribētu zināt, kas ir mana īstā mamma. Emīls nav redzējis savu īsto mammu, Reinis ir un viņam ir arī sava pieredzes bagāža. Ir cilvēki, kuri tādi ir un viss. Paiet gads, divi – šķiet, ka ir aizmirsuši savu bērnu, bet nē – atkal atceras un piezvana, lai pajautātu, kā klājas. No vienas puses, tas ir ļoti patīkami, ka atceras un interesējas, bet no otras puses - neomulīgi... Vissāpīgākais ir tas, ka audžuģimenes statusā audžubērnus no ģimenes var izņemt jebkurā mirklī, kad bioloģiskie vecāki atkal ir gatavi uzņemties rūpes par saviem bērniem un nodrošināt viņiem pienācīgu aprūpi, vai arī, ja bērniem ir juridiski brīvs statuss un viņus var adoptēt. Mūsu ģimenē audžubērni ir jau ilgi, četriem jau ir juridiski brīvs statuss, bet viņi paši ir atzinuši, ka nevēlas tikt adoptēti, bet palikt pie mums. Piemēram, Elīnas radinieki dzīvo mūsu novadā, reizēm satiekamies – gan jauši, gan nejauši, izjūtu no viņu puses kaut kādu interesi par mazo, bet tajā pašā laikā šobrīd rit process, lai Elīnu pasludinātu par juridiski brīvu bērnu. Man tas nav līdz galam saprotams – kā tā var būt? Bet ja nu pēc dažiem gadiem bioloģiskā mamma tomēr sapratīs un būs gatava pati audzināt savu bērnu? Bet, ja bērns būs adoptēts, viņai šādas iespējas vairs nebūs... Elīnas ģimenē problēmas rada alkohols, šobrīd traucējošais faktors vairāk ir arī nabadzība.
- Jūs nemitīgi dzīvojat ar domu, ka esat audžuģimene – starpposms, jo jebkurā brīdī kādu no audžubērniem var izņemt no jūsu ģimenes.
- Jā. Arī Elīnas mamma jau bija izteikusi vēlmi, ka vēlas meitu atpakaļ, bet ar to vien nepietiek – jāvar nodrošināt arī bērna pamatvajadzības. Tiklīdz bērnam ir juridiski brīvs statuss, viņu var adoptēt – ikviens. Audžuģimenēm ir pienākums sagatavot bērnus adopcijai – tas ļoti sāp, jo visi ir iemīlēti. Apzinos, ka es savā vecumā to vairs nedrīkstu uzņemties – es neizaudzināšu, jo nav jau kā padomju laikos, kad daudzbērnu mammai pensiju sāka maksāt no 50 gadu vecuma un bija vismaz kaut kādi stabili ienākumi. Ja man šobrīd būtu cits vecums un pienācīgs atalgojums no valsts par to darbu, ko daru, rūpējoties par audžubērniem, es būtu ar mieru viņus visus adoptēt! Bet, ja man nebūs, ko dot ēst, es būšu tādā pašā situācijā kā viņu bioloģiskās mammas. Tāpēc es nenosodu nevienu no šīm mammām un audžubērnus neaudzinu ar domu, ka īstā mamma ir tā sliktā – nē! Patiesībā jau viņas varbūt nav pametušas savus bērnus – viņu iespējas ir tādas, kādas ir. Latviešu bērnus adoptē arī uz ārvalstīm, kur nereti ir situācija, ka pāris jaunībā un pusmūža gados ir izklaidējušies, baudījuši dzīvi, veidojuši karjeru, bet ap gadiem 50 saprot, ka ģimenē taču nav bērnu! Un nolemj adoptēt, jo finansiālā situācija un dzīves apstākļi to atļauj. Bet es šādā vecumā to nevaru izdarīt... Esmu audžuģimene tikai tādēļ, ka man tas patīk un sagādā prieku.
- Jābūt iekšēji ļoti stiprai, lai sevī rastu vietu tik dažādām emocijām.
- Mēs, audžuģimenes, tādas arī esam! Es nezinu, no kurienes tas spēks rodas – tas laikam manī ir un viss. Katra ģimene to nevarētu uzņemties un izturēt. Vīrs pa dienu ir darbā – viņš gādā par ģimenes finansiālo nodrošinājumu, bet es par mājas soli. Kad tētis pārrodas no darba, bērni viņam ir apkārt un labprāt pavada kopā visu vakaru, līdz jāiet gulēt. Mēs, audžuģimenes nedrīkstam būt pārāk emocionālas - mums jāstrādā 24 stundas diennaktī, jābūt psihologam, feldšerim, pavāram, apkopējam, skolotājam – viss kopā!
- Kā vērtējat valsts atbalstu audžuģimenēm?
- Esmu audžumamma jau deviņus gadus, palaikam ģimenei ir piepulcējies jauns audžubērns – šādos apstākļos mamma nevar strādāt algotu darbu, jo ir jārūpējas par bērniem. Bieži aizdomājos par sociālajām garantijām – audžuģimenes dara nozīmīgu darbu, bet sociālo garantiju viņām nav. Uzskatu, ka par šo jautājumu valstī vajadzētu padomāt, nevis deklarēt, ka bērnunamus vajag likvidēt un attīstīt vēl plašāk audžuģimeņu kustību. Pati savulaik esmu veikusi dažādus darbus gan kultūras nozarē, gan arī gaterī, bet, kopš ir audžubērni, algotu darbu nestrādāju. Kā jau visas audžuģimenes, saņemam pabalstus.
- Kādus principus ievērojat bērnu audzināšanā?
- Mums pie mājas ir savs mazdārziņš – bērniem ir jāpalīdz mājas darbos. Lielākie audžubērni paši stādīja kartupeļus, paši vagoja – tāpat kā to savulaik darīja mani dēli, kuriem tas bija pienākums. Ravēšana gan esot sieviešu darbs – to audžudēli nedara, tas paliek man (smaida). Bērniem ir arī savi pienākumi. Visi palīdz mājas uzkopšanā. Lielie puikas pļauj zāli. Reinis ir ļoti labs pavārs – viņam patīk un padodas gatavot, pat labāk nekā man! Emīls Jaunlaicenes pamatskolā mācās labi un teicami! Protams, starp bērniem ir arī ikdienas ķildas. Ja neprot sadzīvot, lieku katram kādu laiciņu padzīvot savā istabā – lai nomierinās, tas palīdz.
- Kā jūs raksturotu savus audžubērnus?
- Viņi ir mainījušies kopš brīža, kad nokļuva mūsu ģimenē. Kad pie mums nokļuva Reinis un Emīls, es nevarēju pa ielu iet, uz mani atskatījās, kāda kundze šausminājās: kurā ģimenē audzināti tādi mežonēni!? Toreiz viņi pie mums bija tikai dažus mēnešus un tā arī bija, bet ar mīlestību daudz ko var mainīt. Tagad varu teikt – ideāli bērni, labākus nevar vēlēties! Matīss ir ļoti mierīgs, labprāt spēlējas un dzīvojas viens, labprāt kaut ko pēta dabā. Reinis ir ļoti čakls puika – dara visus darbus! Emīls jau kopš 1.klases skolā mācās uz labi un teicami, ir ļoti laba uzvedība. Ieva arī labprāt palīdz – noskatās no mammas un arī noslauka galdu.
- No kā nākas atteikties, par ko piekāpties tādēļ, ka esat audžuģimene?
- Pēdējos gados nevaru vairs atļauties sapucēties un kopā ar vīru iziet no mājas, piemēram, atpūsties uz kādu pasākumu, jo bērni ir jāpieskata – mani lielie bērni nedzīvo šeit, viņiem ir sava dzīve. Nav arī vecvecāku. Vīram tiek veltīts mazāk uzmanības – to jau tikai sievietes varbūt saprot, kā tas ir, un vīrs. Reizēm šķiet, ka mīlestība tiek atdota bērniem, nevis vīram, jo bērni man ir pirmajā vietā. Visi mācās Jaunlaicenes pamatskolā vai tās pirmsskolas grupiņā – vasarā visiem ir brīvlaiks. Kad viņi ir skolā, varu nedaudz atpūsties, bet tāpat ir jāgādā ēdiens, tīrs apģērbs. Rītos visi jāsagatavo skolai, apmēram pulksten piecos vakarpusē jābrauc visiem atkal pakaļ. Toties naktīs esmu labi izgulējusies, jo bērni man ir mierīgi.
- Kā kopā atpūšaties?
- Vasarā mūsu mīļākā nodarbe ir peldēšanās - gandrīz katru dienu! Tagad ģimenei ir lielāka automašīna, ar septiņām sēdvietām, lai visi varam ērti aizbraukt. Pirms diviem gadiem mums bija automašīna ar piecām sēdvietām – tas bija vesels notikums, kā mēs, septiņi cilvēki, ar to braucām uz jūru! Vienam vieta bija iekārtota uz segām bagāžas nodalījumā – ja pretimbraucējs uzmirkšķināja ar lampām, ka uz ceļa dežurē policija, satinām viņu segā un braucām – par laimi, mūs neapturēja! Jaunlaicenē ar kājām ejam peldēties tepat uz Pilsdambīti, ar mašīnu braucam uz Alpīti – pāri Pleskavas šosejai un pēc 7 kilometriem ir brīnišķīgs ezers, kur ir ļoti dzidrs ūdens. Pagājušajā gadā iesākām braukt uz Kalekaura ezeru, kas ir manu bērnības dienu ezers. ◆

Ratenieku ģimenes
vizītkarte

◆ Vecāki: Rudīte un Normunds Ratenieki.
Bērni: Meita Indra Ļuļe (30), strādā par skolotāju bērnudārzā Alūksnē un dzīvo savu ģimenes dzīvi, audzina sešgadīgo dēliņu.
Dēls Rinalds (26) kopā ar draudzeni Līvu dzīvo un strādā Rīgā savā specialitātē informācijas tehnoloģijās.
Dēls Ritvars (24) kopā ar draudzeni Sintiju dzīvo un strādā Anglijā.
Audžubērni Reinis (14), Emīls (12), Matīss (9), Ieva (6) un Elīna (2 gadi). Visi puikas mācās Jaunlaicenes pamatskolā, Ieva un Elīna Jaunlaicenes pamatskolā apmeklē pirmsskolas izglītības grupu.
Dzīvo: Jaunlaicenes pagasta “Rūķīšos”.
Vaļasprieki: ģimene labprāt kopā ceļo pa Latviju un katru gadu cenšas aizbraukt atpūsties pie jūras.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Patiesā šīs dzīves sūtība – būt mammai

Kategorijas