Pededzes pagasta vienaudži

2014. gada 18. jūlijs 00:00

1004

Pagājušajā nedēļā Pededzes pagasts svinēja pagasta dibināšanas 90 gadadienu. Svinīgajiem pasākumiem izskanot, par pagasta ikdienu vēsta tā cilvēki. “Alūksnes Ziņas” devās uz Pededzes pagastu, lai satiktu Albertu Sīpolu, kuram pēc dažiem gadiem būs 90, un Ķuršu iedzīvotāju Zinaīdu Rusakovu, kurai septembrī apritēs 90 gadi.

Nepatika lielpilsēta
A.Sīpols ir dzimis Pededzē 1927.gadā un pirmo četru klašu izglītību ieguvis Kūdupē, tad mācījies z Pededzes sešklasīgajā pamatskolā. “Visādi laiki ir bijuši un visi ir pārdzīvoti. Brīvās Latvijas laikā man sanāca vien nomācīties gadu un tad mainījās vara. Bija jānomaina visas grāmatas, vecās sapakoja kastēs, bet jauno vēl nebija. Parādījās dažas grāmatas, kuram bija labāks rokraksts, tās pārrakstīja. Tad to materiālu nesām uz pagasta šapirogrāfu, kur uztaisījām kopijas,” stasta A.Sīpols. 1941.gadā sākās izvešana un pēc nedēļas jau - karš. A.Sīpols stāsta, ka, izņemot dažus vietējos upurus, karš Pededzei pāri pārgājis ļoti ātri un viegli. “Liepnas kauja ilga tikai pāris stundas, pēc tam no meža ārā līda krievu karavīri. Bez ieročiem, basām kājām,” atceras A.Sīpols. Pašam karot, par laimi, neiznāca. Pēc kara A.Sīpols tika iesaukts armijā, latviešu divīzijā Rīgā. “Tur bija daudzi pededzieši un alūksnieši. Es strādāju par sakarnieku, vēlāk radistu un tad strādāju par radio nodaļas komandieri. 1951.gadā, kad beidzu dienēt, varēju palikt Rīgā strādāt. Tur trūka strādnieku un mūs vadāja pa rūpnīcām, kur vajadzēja darbiniekus, taču man nepatika lielpilsēta. Tad jau Rīga nebija, kāda tā ir tagad. Toreiz sabiedriskā transporta bija maz, visi pilni, braucām sēžot uz buferiem un tramvaju kāpnītēm. Tajā pašā gadā atgriezos Pededzē, vecāku Jūlija un Jūles saimniecībā,” stāsta A.Sīpols.

Mēs visi sadzīvojam labi
Iesākumā ar darbiem nav vedies, taču viņš sācis strādāt kolhozā, tad vietējā veikalā. “Biju veikalvedis, šajā laikā iepazinos ar savu sievu Olgu, kura Pededzē darbojas kā pionieru vadītāja. Veikala darbā pieņēmu kādu palīgu, bet bija iztrūkums un mani apsūdzēja. Sēdēju Rīgas cietumā, cietumniekiem vajadzēja strādāt. Blakus atradās mēbeļu fabrika. Tur es pulēju galdus un skapjus. Komisija atbrīvoja mani septiņus mēnešus pirms ieslodzījuma termiņa beigām un man noņēma sodāmību. Atgriezos un strādāju mežrūpniecībā 30 gadus līdz pensijai. Gāju arī dažādos kursos, lai apgūtu prasmes darbā ar dažādiem zāģiem,” atminas pededzietis.
A.Sīpols stāsta, ka pēc kara Pededzē dzīvojošie krievi centās runāt latviešu valodā. “Visi vecie krievu vīri centās runāt latviski, kaut gan gāja grūti, bet mūsdienās jaunieši nerunā latviski. Tā, manuprāt, ir propaganda, iestāsta, ka krievi ir uzvarējuši un ir visvareni. Sākumā tā nebūt nebija. Pededzē gan arī nejūtu jauniešu vidū kaut kādu naidu, mēs visi sadzīvojam labi,” teic A.Sīpols. Pededzes pagastam viņš novēl turpināt attīstīties un atzīst, ka te ir cilvēki, kuri grib darboties un dara. “Lai tikai vairāk tādu būtu!” .

Ir jāiet un jadara
Pededzes pagasta iedzīvotāja Zinaīda Rusakova dzimusi Pededzē un gandrīz visu mūžu te arī dzīvojusi. Viņa strādājusi Alūksnes padomes finanšu nodaļā un vēlāk strādājusi Pededzē par nodokļu inspektori. “No darba mani atbrīvoja par to, ka biju mācītāja meita. Tiesa, mans tēvs nebija mācītājs, bet gan tikai baznīcas vecākais. Tad es iestājos kolhozā un strādāju laukkopībā, vēlāk par kasieri,” stāsta Z.Rusakova. Pēc tam viņa devusies uz Rostovas apgabalu, kur nodzīvojusi 13 gadus, jo bija jāpalīdz pieskatīt tēva brāli cienījamā vecumā. “Viņam bērnu nebija un tā nu bija jābrauc man. Tur strādāju kara rūpnīcā. Taisījām un remontējām raķetes. Atgriezos Latvijā 1980.gadā, kad aizgāju pensijā,” stāsta Z.Rusakova. Tagad viņas dienas rit savā mazajā teritorijā, kurā viņai ir darāmi savi darbi un dzīve rit klusi, bet darbīgi. Ar radiniekiem Pededzes centrā Z.Rusakova netiekas bieži, daļa radinieku dzīvo Krievijā. Ja nebūtu vīzu režīma, tad varbūt arī kāds radinieks tiktu apciemots. Zinaīda nevēlas atstāt savu māju un sarunas laikā ik pa brīdim uzsver, ka viņai te patīk dzīvot - uz sava zemes pleķīša. 90 gadu vecumā ar visiem darbiem viņa tiek galā pati, vēl nesen varējusi pat uzkāpt uz jumta, lai to salabotu. Nu jau ar veselību kļūst mazliet sliktāk, bet Z.Rusakova uzsver, ka ir jāiet un jadara, gribas vai negribas. “Esmu arī ticīga, arī tas man palīdz dzīvot uz priekšu!” ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Pededzes pagasta vienaudži

Kategorijas