Būt malēnietim caur un cauri

2014. gada 25. jūlijs 00:00

3952

Rīt Jaunlaicenē tiks atzīmēti pirmie Vispasaules Malēniešu svētki, tāpēc “Alūksnes Ziņas” uz sarunu aicināja Latvijā pazīstamo malēnieti, vienu no “Mirage Jazz Orchestra” dibinātājiem – trombonistu Lauri Amantovu. Viņam Alūksnes puse ir ļoti mīļa, un viņš ir lepns par to, ka ir malēnietis. Lai arī dzīves ceļi viņu aizveduši uz Latvijas galvaspilsētu Rīgu, Lauris uzver, ka sevi vienmēr ir pieskaitījis Alūksnei un citādāk nemaz nevar būt.
- Kā uzsākās jūsu interese par mūziku?
- Kad mācījos sākumskolā, mūsu dziedāšanas skolotāju uz pāris mēnešiem aizvietoja mūzikas skolas skolotāja Marija Vīksna. Viņai bija citādāka pieeja, kā mācīt. Marija lika klausīties dažādus interesantus ierakstus, un, tieši pateicoties viņai, radās mana interese par mūziku. Pirms tam es nemaz nebiju domājis mācīties mūzikas skolā. Pēc pāris nedēļām četri vai pieci bērni no manas klases iestājās Alūksnes mūzikas skolā, arī es tajā skaitā. Man tad bija 11 gadi. Nodarbības notika divas reizes nedēļā, bet es tās nevarēju pat sagaidīt - tik ļoti man mūzikas skolā patika! Man patika gan pašam spēlēt, gan klausīties, kā citi spēlē. Pirmais instruments man bija baritons, kuru tagad moderni dēvē par eifoniju. Mana doma bija sākt ar šo instrumentu, bet vēlāk pāriet uz trombonu, jo bērniem jau ir pārāk īsas rokas, lai spēlētu trombonu. Lai izspēlētu visas pozīcijas, bija vajadzīga garas rokas. Ja man būtu jāsāk mācīties tagad, tad es tomēr izvēlētos trompeti, jo tas ir mazāks instruments, lai staipītu līdzi uz skolu. Visi mūzikas skolas pedagogi bija ļoti labi. Protams, Marija Vīksna ļoti interesanti stāstīja par mūzikas vēsturi un solfedžo. Helmuts Banka bija manas specialitātes pedagogs un nelika spēlēt tikai akadēmisko mūziku, bet ļāva spēlēt arī kādu Raimonda Paula melodiju vai kādu šlāgeri. Tas bija daudz interesantāk. Lai visu šo procesu padarītu vēl interesantāku, tad Alūksnē uz to laiku bija divi pūtēju orķestri – pilsētas tautas nama pūtēju orķestris un Alūksnes vidusskolas pūtēju orķestris. Abu orķestru mēģinājumi notika vienā un tajā pašā dienā viens pēc otra. Uz pirmo mēģinājumu gājām piecos, tad trešdaļa orķestra gāja uz nākamo mēģinājumu pusastoņos. Tā trešdienu vakarus līdz pat desmitiem vakarā pavadījām, tikai pūtēju orķestrī spēlējot. Tā bija pamatīga slodze, bet uzskatu, ka jebkuram skolēnam būtu jāspēlē, ja ne orķestrī, tad ansamblī noteikti. Tas iemāca klausīties un daudz ātrāk apgūt savu instrumentu. Tā ir kā otrā mūzikas skola. Alūksnes tautas nama orķestris vasarās spēlēja arī zaļumballēs, kas notika gandrīz katru nedēļu. Toreiz modē bija atkārtot vienu skaņdarbu divas reizes, vienalga – patīk tas publikai vai ne.
Pēc mūzikas skolas beigšanas man pat nebija domas dzīvi saistīt ar mūziku, jo ļoti interesēja celtniecība un domāju mācīties pa šo līniju. Taču tad sapratu, ka tomēr vēlos turpināt mācīties mūziku un devos uz Rēzeknes mūzikas koledžu, jo tur bija viens no labākajiem trombona pedagogiem. Tā nu es pie tā arī paliku.
- Esat spēlējis arī bērēs.
- Tā bija kā trešā mūzikas skola. Kad es mācījos Alūksnē, bērēs varēja spēlēt biežāk, tagad tas vairs nav tik izplatīti. Man bija 13 gadi, kad jau regulāri spēlēju bērēs. Paldies Helmutam Bankam, ka viņš mani, tādu zaļu gurķi, vienmēr sauca līdzi. Tas, protams, skolēniem bija arī labs materiālais atspaids, jo par katru spēlēšanu kaut ko maksāja. Tā bija iespēja iepazīt mūzikas dzīvi no visām pusēm. Spēlējot jau vairāk uztraucos par notīm, jo mēģinājumu nebija, tāpēc pašām bērēm pārāk lielu uzmanību nepievērsu.
- Vai skatuve ir greizsirdīga?
- Jā, laikam jau tāpēc vēl dzīvoju neprecējies. Ja gribi nodarboties ar mūziku nopietni, tad ir tikai jāpriecājas par to, ka nekam citam neatliek laika. Citiem cilvēkiem to ir grūti saprast. Ja normāli cilvēkam sestdiena un svētdiena ir brīva, tad mūziķiem tieši tās ir darbīgākās dienas. Brīvākas ir pirmdienas un otrdienas. Arī svētkos ir jāspēlē, un tas arī ir labi, jo nekad nav jādomā, kur šos svētkus svinēt.
- Kā ir spēlēt mājiniekiem?
- Daudz atbildīgāk, jo, spēlējot mājās, tevi skatās tie cilvēki, ar kuriem kopā esi uzaudzis. Man aiz muguras trompeti ir pūtis Jānis Skuja. Tas lika mobilizēties. Arī tagad zinu, ka uz koncertiem nāks Alūksnes mūzikas skolas pedagogi, un tā ir liela atbildība. Ik pa brīdim vēl aizvien man uznāk lampudrudzis. Ar gadiem no tā var tikt vaļā ātrāk, bet tas tik un tā uznāk. Nav tā, ka tā nekad nav. Arī jaunajiem iesaku daudz vairāk uzstāties publikas priekšā, lai spēlēšana nav tikai eksāmenos. Jāspēlē saviem radiniekiem. Žēl, ka ir izzudusi orķestru tradīcija spēlēt zaļumballēs. Es visiem iesaku pēc iespējas vairāk spēlēt publikai. Bērni var iet spēlēt arī māju pagalmā. Es savā laikā tā darīju, jo man bija svarīgi, lai kāds dzird, ko es daru. Neviens arī neaizrādīja, un iedomājos, cik pacietīgi bija apkārtējie cilvēki, jo viņi nekad neteica, ka nu jau pietiek un man jābeidz spēlēt. Arī vecākiem to iesaku – nevērt ciet istabas durvis, kad bērns trenējas, lai kā arī viņam sākumā neietu. Novērtējiet, ko jūsu bērns dara! Pat ja sākumā neiet gludi, vēlāk viss sanāks, un bērns ir jāatbalsta. Svarīgi ir arī kopīgi noskatīties kādu koncertu, kurā ir bērna izvēlētais instruments, lai nav tā, ka bērns tikai atspēlē mūzikas skolā noteikto.
- Kā izjūtat sevī malēniskumu?
- Kad atbraucu uz Alūksni, es tiešām jūtos kā mājās! Tas dod spēku un enerģiju darboties tālāk. Es malēniskumu sajūtu vairāk kā vietu – mūsu Malēniju. Vislabāk es jūtos, kad atbraucu Alūksnē pie savas vecmammas Vijas Ozoliņas, kura dzīvo trīs kilometrus ārpus Alūksnes - blakus ezeram Sisenītis. Tieši tur pārņem labas sajūtas. Es sevi tomēr pieskaitu Alūksnei. Jāpiemin arī mani kolēģi, kuri ir malēnieši un ar kuriem kopā man vienmēr ir prieks muzicēt – Zintis Žvarts, Romāns Vendiņš, Ilga Bērziņa, Kārlis Tortūzis un Eino Kolists.
- Malēnieši esot radoši, jautri un vienmēr vēlas būt galvenie. Vai piekrītat?
- Par radošumu un jautrību piekrītu, bet ne gluži piekrītu tam, ka malēnieši visur grib būt galvenie. Ja kaut ko dari no sirds, tad jau apstākļi paši no sevis visu saliek pa vietām. Man negribētos būt galvenajam, bet dažreiz ir jābūt, jo nav cita, kas to izdarītu. Manuprāt, malēnietis ir arī vienkāršs. Šo īpašību varētu pat likt pirmajā vietā.
- Vai jums ir kādas spilgtas bērnības atmiņas par Alūksni?
- Jā, man ļoti patika braukāt ar vecmammas mopēdu. Viņa mācīja arī ar to braukt. Man nebija lielāka prieka, kā paprasīt uz pusstundu vai stundiņu pabraukāt ar mocīti. Parasti, kad tiku pie mopēda, braucu līdz pilsētas centram, jo gribējās, lai visi redz. Ar laiku tiku arī pie sava mopēda un tad jau tam tika skrūvēts nost izpūtējs un durti caurumi, lai skaņa būtu iespaidīgāka. Tādā veidā varēja sev pievērst uzmanību.
- Kādu saredzat Alūksnes nākotni cilvēku un mūzikas ziņā?
- Es gan gribētu nodalīt pūtēju mūziku no mūsdienīgās elektroniskās mūzikas. Pūtēju mūzika nebūs vairs tik populāra, kāda tā bija pirms 30 gadiem, ar to ir jārēķinās. Taču redzu, ka Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas pūtēju orķestris ir kuplā skaitā, tas ļauj skatīties uz nākotni ar gaišu skatu. Pirms gadiem sešiem pūtēju bija mazāk. Tagad arī slaveni mūziķi pieaicina pūtējus un kopā uzstājas vai veido ierakstus, tā ka tas atkal kļuvis populāri. Pirms gadiem 10 vai 15 pūtēju mūzika gandrīz nekur nebija dzirdama. Pie mums tagad pūtēju orķestri piesaista arī Normunds Rutulis. Jaunajiem ir, uz ko tiekties, un galvenais – vajag uzcītību!
Es pats tuvākajā laikā gan neplānoju atgriezties uz dzīvi Alūksnē, jo, nodarbojoties ar mūziku, tomēr jābūt tuvāk Rīgai, taču, protams, par nākotni ir grūti spriest. “Mirage Jazz Orchestra” rudenī svinēs jau 10 gadu jubileju, laiks ir paskrējis ļoti ātri, man pašam nemanot. Pēdējā laikā pārāk neplānoju uz priekšu. Dzīvosim – redzēsim! ◆

Vizītkarte

◆ Vārds, uzvārds: Lauris
Amantovs.
Dzimšanas gads, vieta: 1975.gada 25.decembris, Alūksne.
Izglītība: maģistra grāds džeza mūzikā.
Ģimenes stāvoklis: neprecējies.
Hobiji: braukt ar velosipēdu, lasīt grāmatas un pastaigāties pa mežu.
Dzīves moto: “Labāk nožēlot to, kas izdarīts, nevis to, kas neizdarīts.”

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Būt malēnietim caur un cauri

Kategorijas